Oleksijs, kurš smagi cietis Krievijas gūstā, atzīst – pasaulei ir jāzina par Krievijas zvērībām.
Brīdinām par nepatīkamām kara sekas raksturojošām epizodēm šajā stāstā.
Brūces apkopt nebija iespējams
Karagūstekņus spīdzināja ar elektrību, bezmiegu un badu. Sita, izvaroja un arī nogalināja – tā par pieredzēto stāsta bijušais Ukrainas karavīrs Oleksijs Anulja no Černihivas apgabala. Karam sākoties, viņš kopā ar tēvu un brāli brīvprātīgi pieteicās Ukrainas aizstāvju rindās. Tēvu okupanti sagūstīja, spīdzināja un sadedzināja. Brālis pēc vairāk nekā divu gadu karošanas tagad iziet rehabilitāciju.
Ar Oleksiju tiekamies Latvijā, bet šeit, kur runājam, kara elpa ir klātesoša lietu kolekcijā no kaujas laukiem. Redzot nogalinātam okupantam reiz piederējušo formastērpu, Oleksijs saka – skudriņas skrien pār kauliem. "Nevis bailes, bet tāds trīceklis iekšā," viņš saka.
Krievijas gūstā viņš nonāca kara sākumā, sprāgstot šāviņam, ar vairāk nekā 50 šķembām ievainots.
Brūces apkopt nebija iespējams. "Pirmās sešas diennaktis es nekādi nevarēju tās apstrādāt. Es biju piekārts pie pagarinātāja kails un vienkārši dzirdēju, kā izvaro puisi no manas pilsētas. Un man visu laiku prasa – vai es neesmu noguris, ka varbūt man sāp. Bet es sapratu, ka nevar atzīties, citādi apmainīšos vietām ar viņu," Oleksijs atceras un turpina: "Es ar saliekamās gultas atsperi – to nokaitēju krāsnī un pamazām tā – sevi svilinājām, lai ar visu gaļu izņemtu laukā netīrumus, kas bija no tanka šāviņa. Un urīns. Urīns – tās bija galvenās zāles visā tajā laikā."
Uz Latvijas Televīzijas jautājumu, kā palīdzēja biedram, kuram klājās vēl smagāk, Oleksijs pastāsta, ka viņa kāja bija ievainota, karājās cīpslās. Bija sākusies gangrēna, ko pavadījusi smaka kā puvušam kartupelim.
Domās un darbos kopā ar Ukrainu!
Godinot Ukrainas neatkarības dienu 24. augustā, sabiedriskie mediji un "Ziedot.lv" 3 nedēļu garumā vienojas atbalsta akcijā Ukrainai, aicinot ziedot Ukrainas aizstāvjiem.
Šajā laikā sabiedrisko mediju saturā ikdienas ziņas par Ukrainu papildinās īpašas intervijas un reportāžas no kara zonas, stāsti par ukraiņu ikdienu Ukrainā un Latvijā.
Ziedot iespējams, zvanot 90204113 (maksa par zvanu 5 eiro ar PVN) vai ziedot.lv/ukrainai.
Tad teicu, lai nostājās aizmugurē, un tiklīdz Valentīns sāks bļaut, lai sit pa galvu. Tāda mums bija vietējā anestēzija.
Ja mēs toreiz tā neizlemtu, tad viņš būtu vispār sapuvis," stāsta Oleksijs.
Ja cietušo nometīs, zaudēs kāju
Uz slimnīcu cietušo neveda, medicīniskā palīdzība neesot tikusi sniegta.
"Vienīgais – pēc kāda laika mums sāka injicēt antibiotikas vai kaut ko. Nebija skaidrs, ko, bet mēs pēc tam jutāmies ļoti vārgi. Un slimnīcā viņš nokļuva tikai tāpēc, ka bija demonstratīva pārbaude, Simonjanas telekanāls un citi atbrauca izrādīties, ka ir karagūstekņu nometne, kur mums ideāli apstākļi. Bet mēs nemazgājušies, nedeva ne ūdeni, ne ēdienu. Vispār pat gaismu neredzējām. Un man pajautāja – vai mums sniedz medicīnisku palīdzību. Es teicu – "jā, sniedz." Un pateicu – "mums solīja, ka Valentīnu aizvedīs." Kaut gan neviens neko nebija solījis. Protams, par to mani sita, prasīja, kas mani aiz mēles raustījis," stāsta bijušais Krievijas karagūsteknis.
Tomēr uzraugiem tad nācās vest Valentīnu uz slimnīcu. Oleksijam gan pateikuši – ja pats aizvilks viņu līdz autobusam, tad aizvedīs.
"Man viena roka pēc ievainojuma nedarbojās. Nācās ar labo roku viņu satvert, ar uz leju noliektu galvu, lai es neskatītos uz uzraugiem, tad iztaisnot muguru un tā, pāris centimetrus no zemes es viņu knapi stiepu. Pa to laiku viņi man sita ar saliekamo gultu pa muguru. Gājām pa smiltīm, smagi... Saprotu, ja viņu nometīšu, smiltis tiks brūcēs, viņš pazaudēs to kāju. Tikmēr autobuss jau brauc prom. Un viņam sāpēja, viņš man koda un knieba, teica, lai metu viņu zemē.
Es teicu, ka mūsējie savējos nepamet. Krievi saka – nomet viņu, nomet! Bet es jau velku viņu pa priekšējām durvīm busiņā," atceras Oleksijs.
Busiņa aizmugurējā rindā nolicis smagi cietušo biedru uz sēdekļa, taču par to viņu uzreiz sadauzījuši, uzlikuši galvā maisu un uz ceļiem nostādīja roku dzelžos.
"Kad atbraucu, man te viss no roku dzelžiem bija asinīs. Pēc tam man lika viņu izvilkt arī ārā, tad uz ceturto stāvu. Es vilku viņu un pēc tam viņi uzlika viņu uz nestuvēm, lai parādītu ārstiem, cik viņi labi," atceras Oleksijs.
Gūstekņus okupanti turējuši badā. Kurskā viņus barojuši tik maz, ka, pat apēdot kāpostlapu, varēja sajust, "kā tev baterija uzreiz uz pusstundu uzlādējas un tad atkal." Bads tik ļoti apziņu aptumšojis, ka parādījušies jau dzīvnieka instinkti.
"Un todien mani tik stipri sita, ka es atgriezos kamerā un pats sev izkritušās zarnas liku atpakaļ. No kalošām fekālijas vēlās laukā. Tā bija pirmā tāda reize. Biju pats sev pretīgs. Mēģināju sev padarīt galu. Man nesanāca," Oleksijs stāsta.
Žurkulēns kamerā
Viņu sita. Oleksijs lūdzis Dievu – ja ir kaut viens procents, ka tiks laukā, lai dod zīmi.
"Skatījos uz izlietni, cerot, ka varbūt ieslēgs ūdeni, sāks kaut vai pilēt. Un tad žurkulēns… Es sākumā gribēju noķert žurku, bet to noindēja. Un šis bija mazulis. Un viņš pirmoreiz četru mēnešu laikā tajā karcerī parādījās, staigāja un meklēja drupačas. Bet es jau visu tur biju izlaizījis. Es metos tam virsū. Bet tanī brīdī viņi pamanīja, ka es pazudu no novērošanas kamerām. Es biju par to brīdināts," stāsta bijušais Krievijas karagūsteknis.
Tad viņš sapratis – ja žurkulēnu palaidīs vaļā, vispirms gūstekni sargi sitīs par to, ka kamerā ir žurka, turklāt tā pīkstēs. Oleksijs sapratis, ka vairs nekad dzīvē to nenoķers. Tādēļ to iemetis mutē, žurka pārkodusi smaganas un aukslējas, dzīvnieka aste dauzījusies vīrietim pa muti.
"Mani izved pa kreisi no karcera, es nostājos pie sienas uz apskati un mani sit ar žurku mutē. Un, kad no žurkas sāka tecēt asinis, tādas tumšas – skatos uz grīdas. Es tās mutē nevarēju saturēt, jo nav divu zobu un tecēja uz grīdas. Un tāds Mjasņikovs Jevgēņijs, jauns uzraugs, kādā 2003. gadā dzimis, man dauza pa labo nieri un novelk man to cietumnieka formastērpu, redz tās asinis un saka – nieri laikam atsitu. Tā tev būs labāk," viņš atceras.
Oleksijs Latvijas Televīzijai gan atzina, ka tas neesot bijis šausmīgākais, ko mēģinājis ēst gūstā. Pamēģinājis arī ziepes, tualetes papīru un pelējumu no sienām, visu mēģināto pat negribot nosaukt.
Kā nesajukt prātā
Uz jautājumu, kas palīdzēja to visu izciest un nesajukt prātā, Oleksijs atbild: īstenībā es sajuku prātā.
"Sajuku prātā. Es vienkārši daudz esmu ar sevi strādājis, lai atgūtu normālu psiholoģisko stāvokli. Bet personīgi man motivācija – tas nav ne sports, nekas tāds… Mani motivēja tas, ka mani bērni paliks bāreņi, un ne jau tas, ka viņiem nebūs cita tēva. Bet – ka viņi nezinās, kur esmu apglabāts. Un pat nekad nevarēs atnākt pie manis uz kapiem. Ka mani apraks tur karjerā. Tā notika ar citiem. Ir sāpīgi, ja tevi aizmirst tie, par kuriem tu esi bijis gatavs mirt," stāsta bijušais karagūsteknis.
Pēc 10 gūstā pavadītiem mēnešiem Ukraina Oleksiju atguva 2022. gada beigās gūstekņu apmaiņā. Pēc tam viņš ārstējās Izraēlā un arī Latvijā. Viņš stāsta, ka pateicīgs mūsu valstij un īpaši Ogres pašvaldībai, kas draudzējas ar Černihivu. Tādēļ arī atbraucis šurp uz Ogres svētkiem, un no pilsētas mēra Egila Helmaņa ukraiņi saņēma atslēgas divām automašīnām, kas saziedotas frontes vajadzībām.
