Satversmes 45. pants nosaka, ka Valsts prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Apžēlošanas lūgumu prezidentam var iesniegt notiesātās personas aizstāvis, likumiskais pārstāvis, vecāki, bērni vai laulātais.
Valsts prezidents var personas brīvības atņemšanas soda neizciesto daļu aizstāt ar citu – vieglāku soda veidu, pilnīgi vai daļēji atbrīvot no pamatsoda vai papildsoda izciešanas vai noņemt sodāmību.
Ekspertu vērtējums
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Sanita Osipova skaidroja, ka apžēlošana ir valsts augstākās amatpersonas tradicionālas tiesības, kas nāk no laikiem, kad vēl nebija varas dalīšanas un augstākais tiesnesis vienlaicīgi bija arī valsts galva. Osipova uzsvēra, ka apžēlošana nav amnestija. Tā vienmēr ir individuāla.
"Latvijas Republikas gadījumā prezidentam nav pienākuma dot šo apžēlošanu, jo tā ir izšķiršanās. Protams, ka katrs prezidents likuma dotajos ietvaros vadās pēc saviem nosacījumiem, lai varētu saprast, kura persona ir pelnījusi apžēlošanu un kura persona nav pelnījusi apžēlošanu," viņa sacīja.
Levits līdz šim savas prezidentūras laikā izskatījis 250 apžēlošanas lūgumus, bet lūgumu apstiprinājis vien 12 personām.
Prezidents 2021. gadā apžēloja četras personas.
Prezidents stāsta, ka lēmumu pieņemt ir grūti, taču palīdz viņa zināšanas tieslietās: "Lēmumu pieņemt ir grūti. Es iepazīstos rūpīgi ar attiecīgajām lietām, un man jāsaka – lielākoties es piekrītu tiesas spriedumam. Bet ir atsevišķi gadījumi, ne pārāk daudz, kur es saku, ka pēc zināma laika var redzēt, ka cilvēks ir mēģinājis laboties cietumā, nožēlojis izdarīto, mēģinājis iegūt profesiju un tā tālāk, kad šeit varētu apžēlot."
Ja raugās uz to, cik daudz personu apžēlojuši ir Valsts prezidenti pirms Levita, tad secināms, ka apžēloto skaits ar katru prezidentūras termiņu samazinās. Piemēram, Gunta Ulmaņa laikā apžēloti tika 219 cilvēki, bet Raimonda Vējoņa laikā – 22.
Sanita Osipova to skaidroja ar ieguldīto darbu tiesiskuma stiprināšanā. Tiesāts tiek atbilstoši augstākiem personas pamattiesību aizsardzības standartiem.
Viņa sacīja: "Gan tiesību normas ir kļuvušas atbilstošākas pamattiesību standartiem, kas tiek celti arvien uz augšu, gan arī tiesu sistēma savā darbībā. Protams, ka šeit arī liela loma ir mūsu pieredzei, kur mēs esam pārkāpuši personas pamattiesības, piemēram, pārāk ilgas tiesas prāvas, un tad mēs Eiropas Cilvēktiesību tiesā lasām, ka Latvijas valsts ir zaudējusi. Mēs mācāmies no savām kļūdām, un tā sistēma ar katru gadu tiek uzlabota."
Savukārt literatūrfilozofijas un ētikas jomas pētniece, profesore Skaidrīte Lasmane apžēlošanu sauc par dāvanu.
"Tas ir jautājums par cerību pasaulē, kurā ir tik daudz bezcerīga, tik daudz ļaunuma. Apžēlošana mūsdienu racionālajā morālē balstās un ir saistīta ar kristietības tradīciju un kristīgajām vērtībām. Manuprāt, tā vairāk saistāma ar dāvanas jēdzienu. Apžēlošana kā dāvana. Tā ir darbība, kas neprasa kaut kādu atlīdzību par to, neprasa atdošanu. Tā ir nesavtīga. Kas attiecas uz apžēlošanu – tā bieži vien ir nepelnīta, bet tomēr dāvana."
Lasmanes ieskatā, apžēlošana pastāv, jo tā dod ne tikai cerību, bet tas ir arī veids, kā pasaulē mazināt ļaunumu.
