4. studija

4. studija

4. studija

4. studija

200 lati no ģenerāļa Jāņa Baloža... Kur palika 30.gados dzimušajiem bērniem dāvātā nauda?

200 lati no ģenerāļa Baloža - kur palika 30. gados dzimušajiem bērniem dāvātā nauda

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados daudzbērnu ģimeņu atbalstam dažiem jaundzimušajiem dāvināja prāvu naudas summu – noguldījumu kontā ieskaitīja 200 latus, kurus bija plānots izmaksāt, kad jaunieši sasniedz pilngadību. Taču mūsdienās pirmskara noguldījumu vērtība jau sen ir zudusi, savukārt praktiski mums nemaz nav, no kā tos pieprasīt, noskaidroja LTV raidījums “4. studija”.

Nesen LTV raidījuma “4. studija” skatītajam Andim radās iespēja, izmantojot arhīvu, atklāt interesantus faktus par savas ģimenes vēsturi. Viņa tēvs bija dzimis daudzbērnu ģimenē, tādēļ 1938. gadā saņēmis īpašu dāvanu no ģenerāļa Jāņa Baloža.

“Tēvs jau mūžīgi pukojās, ka viņš esot bagāts, – nu, kāda tur bagātība! – 200 lati tur esot bijuši noguldījumā uz kristībām, ģenerālis Balodis dāvājis. Tas bija krājgrāmatiņas veidā, līdz tēva pilngadības sasniegšanai, tad, kad tēvs sasniedz pilngadību, viņš varēja to naudu izņemt,” stāstīja Andis.

Gluži kuram katram šādi pabalsti netika piešķirti, Alfrēds bija dzimis kā 13. bērns sava tēva otrajās laulībās, bet kopumā ģimenē auguši 19 bērni.

Vidzemes Augstskolas rektors, vēstures zinātņu doktors Gatis Krūmiņš raidījumam stāstīja, ka šis ir diezgan rets gadījums, “bet skaidrs, ka demogrāfija trīsdesmito gadu beigās bija viena no valdības prioritātēm, un tika balstītas daudzbērnu ģimenes, jo viena lieta, kas notika - Latvijā dzīves līmenis auga un, kā daudzās citās valstīs, kā tev aug dzīves līmenis, tā – paradoksāli - bērnu skaits samazinās”.

“Bija dažādi veidi, kā stimulēt, nākt pretī daudzbērnu ģimenēm, arī tas pats Kārlis Ulmanis, ģenerālis Balodis, viņi bija kā krusttēvi, viņi deva kaut kādu naudu,” stāstīja vēsturnieks.  

Anda tēvam sasniedzot pilngadību, Latvija jau bija zaudējusi savu neatkarību un dāvināto noguldījumu viņš tā arī neesot izņēmis.

“Būtu interesanti zināt, kur tad palika [nauda], jo daudziem taču bija noguldītas bankās naudas, ja parēķina - 18 gadus 200 lati stāv, cik tur procentos ir sakāpis, un pēc tam vēl ir pagājuši cik jau gadi un cik procenti sakāpuši,” sprieda Andis.

Vēstures pētnieki gan skaidroja, ka visa noguldījumos atstātā nauda, aizsākoties Padomju Savienības periodam, esot zudusi.

Tiešā veidā gan neviens to savācis neesot, tai vienkārši zudusi vērtība.

Naudu “laupīja” dažādi politiskie režīmi. “Vislielāko ļaunumu mums nodarīja PSRS okupācijas režīms – pēc ienākšanas 1940. gadā Latvijā viņi strauji devalvēja latu. Latu pielīdzināja pilnīgi bezjēdzīgi – viens lats bija līdzvērtīgs vienam rublim, tad pēc tam 1947. gadā vēl viena konfiscējoša naudas reforma, kur, iedzīvotājiem nezinot, 10 reizes samazina naudas vērtību, naudu turpina drukāt klāt,” stāstīja Gatis Krūmiņš.

“1961. gadā atkal samazina 10:1, un pēc tam šī naudas drukāšana faktiski bija līdz pat 90. gadiem. Neatkarīgās Latvijas laikā valdība vēl, lai savestu lietas kaut cik kārtībā, denominalizēja, ka no 200 rubļiem, kas bija pārvērsti repšos, mēs nonācām pie viena lata,” norādīja Krūmiņš.

Naudas vērtība kritusies dramatiski – savulaik tik vērtīgie 5 sudraba lati okupācijas perioda beigās bija pielīdzināmi 25 kapeikām, par kurām nevarēja vairs nopirkt pat piena pudeli.

“Lai cilvēki saprastu, cik tas ir noticis, ja mēs saskaitām visas šīs lietas, tad, ja cilvēkam kontā 1939. gadā bija 20 000 lati, milzīga nauda, par kuru tu varēji nopirkt nekustamo īpašumu, kas bija 10 gadu alga, tad mēs nonācām, ja visas šīs lietas saskaitām kopā, pie viena lata 1993. gadā. Tātad 20 000 reizes ir samazinājusies naudas vērtība,” uzsvēra Krūmiņš.

Taču, ja nu tomēr visa noguldītā nauda pilnībā nav zaudējusi savu vērtību, izņemt to vairs nekur nevar.

Latvijas Bankas pārstāvis Jānis Silakalns atzina, ka šo naudu “diemžēl nevar saņemt, jo pēc Latvijas atjaunošanas tika nolemts, ka šīs saistības netiek turpinātas, tas vienkārši arī bija loģiski, jo daļa šo latu nokļuva padomju rīcībā un tas vienkārši nebūtu iespējams”.

Pirmskara un padomju laika saistības Latvijas Banka nav pārņēmusi, un šobrīd nemaz nav tādas iestādes, kurai noguldījumus atprasīt.

“Tā naudas reforma bija tāda konfiscējoši aplaupošā – jums ir 10 rubļi makā, un nākamajā dienā viņam vērtība ir viens. Tā ir tāda iedzīvotāju aplaupīšana, bet, protams, ka neviens to nekompensē, un var saprast neatkarīgo valsti deviņdesmitajos gados, ka mēs nevarējām  nokompensēt visas šīs bezjēdzības,” uzsvēra vēsturnieks Krūmiņš.

Ne tikai iedzīvotāji zaudēja, bet zaudēja arī valsts, jo valsts bija diezgan bagāta, Latvijas Banka zaudēja lielu daļu no savām zelta rezervēm – to zeltu, kas bija atstāts Latvijā.

“Ienākot padomju varai, šis zelts tika vienkārši brutāli paņemts un aizvests prom austrumu virzienā. Savukārt tas zelts, kas bija izvietots rietumu valstīs – Amerika, Anglija, Francija - pēc neatkarības atgūšanas mēs ieguvām iespēju to zeltu arī atgūt, un tas bija tas pamats, kas ļāva izveidot Latvijas naudas sistēmu deviņdesmitajos gados,” stāstīja Latvijas Bankas pārstāvis Silakalns.

Tātad teorētiski visu pirmskara noguldījumu vērtība jau sen ir zudusi, savukārt praktiski mums nemaz nav, no kā tos pieprasīt.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti