Kad jau pie lasītāja ir nonākusi vēl pēc tipogrāfijas smaržojošā 800 lapaspušu biezā grāmata "Padures mozaīka – vēsture uz paša ādas", tad šķiet, ka aizmirsies viss grūtums, cik daudz materiāla bijis jāizņem, lai, kā smejies, garumā nepārspētu indiešu eposu, kā beigu beigās kauns mests pie malas un finansējums izdošanai meklēts pie dažādiem atbalstītājiem.
Un nu beidzot - jau no 2011. gada vāktās cilvēku atmiņas, aptaujājot ap 150 novadnieku, visas ir vienkopus.
"Tieši tie cilvēki, tā aizejošā vērtība, katrs ar savu stāstu - tas ir tas pats, kas dainu krājums, katru gadu aiziet uz neatgriešanos, tāpēc šie cilvēku stāsti ir jāsavāc," pārliecināta mākslas zinātniece, grāmatas autore Alise Volanska.
Autore pati ir padurniece un savus stāstus ļauj stāstīt Pūcēnam, kā viņu sauca bērnībā. Pūcēns ir klātesošs visā grāmatā, un atmiņas kā mozaīkas gabaliņi savirknējas un no viena pagasta vēstures pāraug visas Latvijas dzīvesstāstā, iestiepjoties muižu laikos, parādot, kādus pārdzīvojumus atnesa 1905. gada revolūcija, abi kari, cilvēku izvēles, kurā pusē nostāties, padomju gadi, līdz pat brīdim, kad grāmata nodota tipogrāfijai.
"Mammas stāsts par skolu, jāteic, ka viņa arī daudzus kilometrus lielā sniegā bridusi uz skolu, un tas jau ir vairākos stāstos. Nebija tā, kā mums šobrīd ir, kad autobuss piebrauc katram pie mājām vai vecāki izvadā uz skolu," atmiņu piemērus minēja Padures pagasta pārvaldes vadītāja Irita Riķīte.
"Alises talants ir tas, ka, uzklausot savus intervējamos cilvēkus, mēģinājusi turēties pēc iespējas tuvāk šī cilvēka dabiskajai valodai, dabiskajam stāstījumam," vērtēja grāmatas korektore Dina Poriņa.
Tā Astra Strauss-Štrauss grāmatā stāstījusi: "Slaucu 600 litrus dienā, un Padomju Kuldīgā ielika manu bildi ar visu puķaino lindraku. Fotografēja tāds fenomens no Ēdoles. Bija arī instruktors no komjaunatnes komitejas – viņš gribēja, lai stājos komjaunatnē. Biju knapi aizmidzis diendusā, kad mani ceļ augšā, lai bildētu. Ej tu pa gaisu ar visu komjaunatni! Es dusmīgs kā vells, diendusā iztraucēts."
Padurniece Ingrīda Pole atzina, ka grāmatu lasīja tā, ka "gandrīz asara jānoslauka, jo tie cilvēki vairs nav. Un es viņas visus atkal redzēju. Tā kā kino, tā kā vīzijā."
"Es varu tikai tā pateikt - ļoti labi. Pat necerēti labi. Pēdējā minūtē tā ir arī uzrakstīta, es domāju, kamēr ir tie, kas stāsta kaut ko, kas vēl kaut ko atceras. Es tā domāju, ka tā ir pievienotā vērtība, tā tak paliks mūžīgi mūžos," piebilda padurniece Dzidra Strigune.
