Agnija Lazdiņa: Kāda šobrīd ir tā situācija, proti, kā strādā mūsu žurnālisti?
Anda Rožukalne: Runājot par žurnālistiku, tiešām tie cilvēki, kas ir nolēmuši, ka viņi grib profesionāli strādāt žurnālistikā, ļoti turas pie pamatprofesionālām vērtībām, redz savu lomu, atbildīgi, sapratuši, ka ir bijusi kļūda varbūt skriet tādā komercializācijas virzienā, kur ātrumam un sensācijai ir komerciāla nozīme, bet kas degradē vai diskreditē žurnālistiku.
Kopumā ir milzīgi daudz grūtības, lai tiešām varētu kvalitatīvi darīt savu darbu, gan tāpēc, ka pietrūkst resursu, laika, arī tādas iespējas izmantot tehnoloģijas. Tie rezultāti un ietekme nāk caur lielām grūtībām un tādu arī bieži aizrautību un misijas izjūtu.
Tas, ko es mēģinu apkopot, ir balstīts uz lielās žurnālistu aptaujas, ko man iespēja veidot un kur pētījums turpinās "Worlds of Journalism Study", kur tiešām Latvijas žurnālisti parādās kā tādi, kam ļoti svarīga ir sava izglītojošā loma dot sabiedrībai maksimāli kvalitatīvu informāciju.
Finansējuma avoti medijiem ir dāžādi, kā tas ietekmē žurnālistus?
Pilnīgi tiešā veidā. Ir apkopoti reklāmas tirgus dati, ir neliels pieaugums un mazliet vairāk nekā 11%, bet tas būtībā ir pieaugums digitālajā vidē, citās jomās nav pieauguma. Un tas, ka pašu žurnālistu darba vietas ir nestabilas, ar neskaidru attīstības perspektīvu, ar ļoti ierobežotām iespējām tehnoloģiski pilnveidoties, digitalizēties, eksperimentēt – tas arī var radīt stagnāciju žurnālistikā gan darba tirgū, gan tīri profesionālajā izpildījumā.
Kā ir ar mediju neatkarību finansējuma ziņā? Piemēram, par sabiedriskajiem medijiem mēdz teikt, ka tos finansē valsts, tātad valsts ir uzpirkusi.
Tas ir tāds uzskats cilvēkiem, kuri redz mediju darbību kā pirkuma procedūru. Par laimi sabiedrisko mediju pati būtība tāda gluži nav, jo nevis valsts ir kaut ko uzpirkusi, bet nodokļu maksātāji ir ieguldījuši, lai iegūtu neatkarīgus medijus. Jā, tā ir nodokļu maksātāju nauda, un ne visi zina, bet, kad es tiekos ar cilvēkiem dažādos formātos, es viņiem jautāju: "Jūs zināt, cik daudz jūs maksājat par sabiedriskajiem medijiem?" Lielākoties cilvēki nezina, nav ne mazākās jausmas, un, man liekas, ka ir jauki pateikt, jo mans jautājums ir: "Vai jūs piekrītat tam? Vai tas jums liekas adekvāti, ka jūs apmēram divus eiro mēnesī maksājat par sabiedriskajiem medijiem pret to milzīgo satura apjomu un milzīgo ieguldījumu?"
Bet, turpinot par neatkarību – tā problēma ir lēmumu pieņemšanā, un tad, ja politiski pieņemot valsts budžetu, šis lēmums arī par sabiedrisko mediju budžetu, ir daļa no šī politiskā lēmuma, protams, ka tajā ir ietverts ļoti liels risks – kā un cik, un kam piekrīt attiecībā uz finansējumu, un kam nepiekrīt katrā gadā – cik lielā mērā politiķi ir gatavi šo likumā ierakstīto neatkarību dot sabiedriskajiem medijiem.
Es negribētu teikt, ka sabiedrisko mediju neatkarība ir sliktā situācijā. Es saprotu arī pēc žurnālistiem, ka viņi jūtas ļoti neatkarīgi, pat tad, ja tā neatkarība ir jādarbina katru dienu, kad nevar tā, ka tu jūti, ka ir kaut kāda veida spiediens un tev ir jābūt stingram mugurkaulam un ir jāsaņem atbalsts, tāpēc
es uzskatu, ka arī viss šis apvienošanas ceļš nav nekādā veidā atdalāms no finansējuma modeļa maiņas, un tikai tā būs neatkarīgāki, profesionālāki, bagātāki, pašapzinīgāki sabiedriskie mediji.
Jūs jau iesākāt par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu, kas sagaida žurnālistus?
Es domāju, jā, ir cilvēki, kas saka, ka ir riski, bet jebkurā lēmumā ir riski, jebkurā lēmumā ir kaut kāda "bet" daļa – "jā, bet". Man liekas, ka šobrīd risks ir vienkārši turpināt stagnēt, apstāties un neapvienoties, jo apvienošana, ja tā ietver finansējuma modeļa maiņu, lielāku finansējumu, tas nozīmē žurnālistiem stabilāku situāciju, lielākas algas, iespēja uzņēmumiem investēt žurnālistu tālākizglītībā, resursi arī eksperimentiem un meklējumiem, un tiešām, ka tu vari kaut ko attīstīt, nevis paralēli ražot un domāt par nākamo. Es domāju, ka tā apvienošanas kopīgo ideju, spēku, dažādu veidu funkciju likšana kopā ir izaugsmi veicinoša.
Vai lēmums par apvienošanu ir tāds, ko vajadzēja jau agrāk pieņemt?
Es domāju, ka jā! Arī šobrīd visi tie piemēri par mūsu kaimiņiem, kur ir apvienoti mediji, tie rāda, ka tās ir vairāk iespējas, vairāk resursu, un arī pašam medijam sabiedrībā ir spēcīgāka vieta un loma, un arī es redzu to! Ja jūs man jautājat, kas ir tā vīzija, es saku, ka jābūt vizionāriem – šobrīd mediju vadībā ir ļoti spēcīgs sabiedriskais medijs, kas ir nacionālās kultūras daļa, nozīmīga, kur katrs iedzīvotājs saprot, kāds ir ieguvums kultūrā, sportā, izpratnē par notikumiem, iespējām piedalīties, iesaistīties, sevi realizēt kopā ar to saturu, ko katru dienu dod sabiedriskie mediji, kas rada vislielāko satura daļu. Es domāju, ka tas ir tas lielais mērķis un lielais sapnis, kam ir vajadzīgi intelektuālie un materiālie resursi, tehnoloģijas.
Mēs jau runājām par to gan kā žurnālisti strādā, gan par neatkarību medijos, bet kā žurnālistiem ir ar ētiku?
Ar ētiku visinteresantākais ir tas, ka šis stāsts, pateicoties arī jaunajai institūcijai, ombuda darbam, bija jāaktualizē būtībā pirmā pašregulācijas institūcija. Skatoties atpakaļ uz šo gadu, man vispozitīvākais pārsteigums ir, ka auditorijas pārstāvji, kas vēršas un grib runāt par ētikas problēmām, kur saskata pārkāpumus, īstenībā ļoti labi izprot žurnālistu uzdevumus, arī neatkarību, bet vienlaikus liekot pretī atbildīgumu, rūpīgumu, precizitāti.
Skatoties uz tiem piemēriem, kas man bija ļoti rūpīgi jāizvērtē, tur ir tāda kā tiešām izmeklēšanas procedūra, sevišķi sarežģītos gadījumos, man ir jāsaka, ka lielākā daļa bija tādi nelieli – tie, kas tika atzīti, jo kopā no vairāk nekā 20, es atzinu tikai deviņus kā pārkāpumus, tie ir salīdzinoši nelieli, kas varētu gadīties darba apjomas, steigas, neuzmanības dēļ, un tikai daži ir nopietni, bet svarīgākie ir jautājumi – kritiska attieksme pret avotiem, kā sarunājas ar avotiem, kā izturas, un tādi jautājumi, bet arī mūsdienīgi, ko žurnālisti dara vai nedara sociālās tīklošanās vietnēs, tie ir svarīgi jautājumi.
Tas, kas nav tik pozitīvi, kas man šķiet kā ļoti uztraucoša tendence, arī pēc iesniegumiem, un pēc tā, ko redzu, sekojot līdzi kritikai, kas ir par sabiedriskajiem medijiem vai kritiskai attieksmei, un vērtējot, kas tad ir tie argumenti, kas tieši tiek kritizēts, jo tas ir ļoti svarīgs jautājums,
tas uztraucošais ir vārda brīvības izpratnes, manuprāt, transformācija ierobežošanas virzienā,
jo, ja es redzu, ka pret medijiem vēršas tāpēc, ka nepatīk, ka izskan kāda doma vai kāds no avotiem pasaka kaut ko tādu, kas kādai sabiedrības daļai šķiet nepieņemams, manuprāt, ir biedējoši no tādas vārda brīvības, viedokļu daudzveidības viedokļa, ka medijs tiek vainots neprofesionālismā, ētikas pārkāpumā, ja dod balsi kādam, kas neliekas pieņemams, jo tā ir būtība – ir jābūt daudzveidīgām balsīm.
Mēs nevaram tikai tāpēc, ka mēs to nesaprotam, nepieņemam, ierobežot kādu, tas nedod labumu kopējai diskusijai, tas tieši otrādi – no publiskās diskusijas izslēdz kaut kādus viedokļus, aizved mūs tajā saucamajā klusuma spirālē, kur tie viedokļi vai tās perspektīvas nekur nepazūd.
Jūs minējāt žurnālistu komunikāciju sociālajos medijos. Cik brīvs žurnālists ir sociālajos medijos, cik brīvi viņš var izteikties? Vai tur ir novelkama kāda robeža starp žurnālistu un mediju, kuru viņš pārstāv?
Jā, tas ir ļoti svarīgs jautājums un to risina arī daudzās citās valstīs. Tā nedrīkstētu būt, ka žurnālists, kura pamats ir neatkarīga darbošanās, ka viņam tiek bez pamata ierobežota viņa izteikšanās brīvība.
Bet tas jautājums ir, kādā veidā komunicēt, un tā, kas ir vienošanās, arī jūsu redakcionālās vadlīnijās, un arī rīcības un ētikas kodeksos ir ielikta tā ideja, ka žurnālists pārstāv sabiedrisko mediju arī ārpus darba, jo auditorija ne vienmēr var atšķirt, un pats žurnālists nezina kā viņu uztvers, un līdz ar to tā ideālā pasaule būtu, ka komunicējot žurnālistiem, komunicējot sociālās tīklošanas vietnēs, neizskanētu nekas tāds, kas nevarētu izskanēt ēterā. Bet nav tik vienkārši, var izlauzties daudz kas, mēs nevaram ignorēt emocijas, un tāpēc es teiktu, ka kaut kāda vienpusīga, īpaši kaut kādu politisku uzskatu, vienpusīga, sava vārdu izmantošana, lai to izteiktu, varbūt nebūtu tas labākais veids, vai arī rupji.
Es domāju, ka tas ir tāds vērtību jautājums, ka žurnālists var piedalīties, viņam nav jāreklamē kāds, kāda intereses vai kaut kāds produkts vai pakalpojums – tas nebūtu ētiski, bet, teiksim, ja viņš runā par nozīmīgiem sabiedrības vērtību jautājumiem, vispār izvairīties no sava viedokļa, tas nebūtu mans ieteikums. Kāpēc? Var būt sava pozīcija un to var izteikt, un var arī kritiski izteikt, tiešām par nozīmīgiem jautājumiem, un piedalīties diskusijā, jo, vai mēs pārvēršam žurnālistu par tādu robotu, čatbotu pagarinājumu? Nu nē taču!
Ja žurnālists izvēlas mainīt savu profesiju, cik ētiski ir pāriet uz politiku?
Žurnālisti iet strādāt dažādās vietās, un politika vai politiskā komunikācija ir tikai viena no tā. Pilnīgi normāli, ka žurnālists kaut ko maina, un visā pasaulē mēs zinām valsts vadītājus, kas ir bijušie žurnālisti, un citi veida politiķi, un tā tālāk. Tas ir parasts process un vienmēr tas ir tā bijis.
Varbūt vajadzētu nodalīt divus jautājumus šajā problēmā, ja vispār ir problēma – cilvēka izvēles par savu profesionālo attīstību un to, kā tas tiek interpretēts un kā interesēs tas tiek interpretēts. Tas, ka tiek nomainīts darbs, tās ir ikdienišķās izvēles, ko pieņem cilvēki dažādos laikos. Tas, ka mēs interpretējam, ka kaut kas ir slikts vai cilvēks tāpēc paliek slikts, ka viņš, iet sadarboties ar politisko partiju. Vai tiešām tā tas ir? Vai mēs tā ar vieglu roku varam tā teikt? Mūsu bijusī Saeimas priekšsēdētāja un šī brīža ministre ir bijusī žurnāliste, Raivis Dzintars ir bijis žurnālists. Ļoti daudzi cilvēki, tāpēc saku, ka tā interpretācija – ir uzmanīgi jāskatās, kas ir tie kritēriji un kāpēc ar vienu cilvēka izvēlēm tiek izveidots tāds ļoti sarežģīts stāsts.
Kāda ir mediju nākotne?
Ļoti sarežģīta un ļoti mainīga. Jā, bet tas arī vienmēr ir ļoti interesanti! Man tas šķiet būtu ļoti garlaicīgi, ja visu laiku būtu stabili, bet žurnālistikā un mediju darbā tas nekadā veidā nedraud – tas mainīgums un visādu nezināmu problēmu risināšana ir pastāvīgs uzdevums.
