Nevis darbs veikalā Īrijā, bet paverdzināšana prostitūcijā un pēcāk piespiešana pāri robežai pārvest narkotikas. Tāds ir kāda cilvēktirdzniecības upura stāsts. Sieviete astoņus gadus pavadīja cietumā Marokā, bet tagad atgriezusies Latvijā. Viņas stāsts vēl nav beidzies – vervētājs ir uz brīvām kājām, lietu izmeklē Īrijā.
Palīdzību upuriem šādos gadījumos pēc Ministru kabineta deleģējuma sniedz biedrības "Patvērums "Drošā māja"" un "Centrs Marta".
"Joprojām ir tāds stereotips, ka cilvēku tirdzniecība ir ķēdes ap kājām, izgriezti orgāni, bet tā nav. Cilvēki nezina. Sabiedrībā ir tendence visbiežāk vainot upurus, prostitūcijā ekspluatētas personas," skaidroja biedrības "Centrs Marta" speciālistu komandas vadītāja Linda Saviele.
Ārlietu ministrija akcentē, ka īpaši uzmanīgiem jābūt, ceļojot uz Dienvidāziju, Āfriku un it sevišķi Dienvidameriku.
Absolūti droši gan nav nekur, arī salīdzinoši brīvajās Ziemeļeiropas valstīs.
"Piemēram, bija gadījums Norvēģijā, kad vienam Latvijas valstspiederīgajam darba devējs atņēma personu apliecinošu dokumentu un pēc tam viņš to atguva par papildu samaksu," pastāstīja Ārlietu ministrijas Konsulārās palīdzības nodaļas padomniece Dace Veidemane-Pundure.
Cilvēktirdzniecība gan nenotiek tikai ārvalstīs vai tikai ar ārzemniekiem, akcentēja Iekšlietu ministrijā.
"Aizvien vairāk mēs pamanām tādu lietu, ka tiek ekspluatēti arī Latvijas valstspiederīgie šeit pat Latvijā. Visbiežāk tie ir cilvēki, kuriem ir sliktāki ekonomiskie apstākļi, nav pastāvīgas dzīvesvietas, ir garīgās veselības traucējumi," norādīja Iekšlietu ministrijas nacionālā koordinatore cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos Agnese Zīle.
Latvijā darba ekspluatācija visbiežāk konstatēta lauksaimniecībā, celtniecībā.
Cilvēktirdzniecības pamanīšanā nereti svarīgi ir sociālie darbinieki. "Sarkanos karodziņus" var pamanīt arī policisti, pat ja sākumā izmeklēšana rit par ko citu, piemēram, vardarbību.
