ĪSUMĀ:
Pārmaiņas notiks neatkarīgi no cilvēka
– Toreiz, kad bijāt Valsts prezidents, cik toreiz bija aktuāli vides un klimata jautājumi? Parīzes nolīgums vēl nebija stājies spēkā, nebija pat pieņemts. Tomēr zinātnieki jau tad cēla trauksmi par globālo sasilšanu.
Tas bija tajā laikā aktuāli, jo faktiski pirmais tāds lielākais starptautiskais pasākums, kurā es piedalījos divus mēnešus pēc savas stāšanās amatā, bija Apvienoto Nāciju augsta līmeņa sanāksme par, toreiz teica, globālo sasilšanu. Tajā laikā vēl runāja par sasilšanu, par temperatūras grādiem, par cik milimetriem un centimetriem celsies jūras līmenis. Bet runāja arī par to, ka faktiski daudz kas ir atkarīgs nevis no cilvēka, bet no pašas dabas, tātad no ģeofiziskiem un astrofiziskiem procesiem. Bet tie cilvēkiem likās mazāk interesanti.
Otrs pavērsiena punkts bija 2010. gadā, kad Davosā slēgtā diskusijā par to, ko darīt ar šo, toreiz vēl joprojām teica globālas sasilšanas procesu, bija jautājums, kā padarīt to par peļņas gūšanas iespēju uzņēmējiem, lai tie ieguldītu šajā kopējā procesā, jo bija pilnīgi skaidrs, ka valstis no saviem budžetiem neko tur nevar daudz izdarīt. Tātad kā atrast iespējas uzņēmējiem nopelnīt, cīnoties ar šīm klimata pārmaiņām.
Otrs interesantais fakts bija, ka kāds uzdeva jautājumu, kāpēc tas viss ir tik jutīgi, kāpēc visi politiķi par to pēkšņi zina, ir satraukušies. Tas zinātnieks atbildēja ļoti vienkārši – kamēr zinātnieki strīdējās par to, kāds šis process būs, kāpēc tas būs un ko ar to darīt, viņi nebija vēl nonākuši pie kopēja konsensus, kas būtu sakāms sabiedrībai. Bet kāds no zinātniekiem to jau piespēlēja publiski. Politiķi to paķēra kā ļoti vienkāršu, cilvēkiem saprotamu tēmu, un tāpat arī vienkāršoti jau kopš tā laika viņi uzrunā cilvēkus.
Ja mēs atcerēsimies Alu Goru, Amerikas prezidenta kampaņā viņš bija tas, kas rūpējās par pasaules nākotni. Pasaule ies bojā, ja mēs neko nedarīsim. Tātad diezgan, no vienas puses, biedējoši, no otras puses, – ļoti vienkāršoti pieiet procesam, ko sauc par klimata pārmaiņām. Nu jau to sauc nevis par sasilšanu, bet par pārmaiņām, jo reāli tās ir pārmaiņas.
Kā liecina viss, kas ar mums ir noticis pēdējos 15 gados, kopš es sekoju tam līdzi, pārmaiņas notiks, vai mēs darīsim kaut ko, vai nedarīsim.
Pārmaiņas notiks, jo tie ir dabas cikli. Un mums galvenokārt būtu jāpievērš uzmanība tam, kā mēs pielāgosimies. Mainīsies augi, kādi augi no Latvijas pazudīs, kādi parādīsies. Ko mēs tad darīsim? Dažās vietās pasaulē vairs nebūs iespējams normāli izaudzēt pārtiku, dažās vietās vairs nebūs zemes, uz kuras dzīvot. Šīm pārmaiņām ir jāpielāgojas. Lai varētu labi pielāgoties visas zemeslodes mērogā, ir jādomā par solidaritāti – kā mēs, tie, kurus pārmaiņas skars mazāk, palīdzēsim tiem, kurus skars smagāk un kuriem būs mazāk resursu, lai pielāgotos.
– Tur jau tā lieta, salu valstis varbūt var pazust vispār no zemes virsas, un kurš tad šos iedzīvotājus pieņems?
Kā tas ir pierādījies, cilvēki vienmēr ir spējuši pielāgoties. Nez kāpēc mēs šobrīd esam satraukušies, ka mēs nespēsim. Kad mēs runājam par tehnoloģiju ietekmi uz šo procesu, klimata pārmaiņām,
ziniet, tad, kad izkusa ledus laikmeta ledāji, nebija nekāda tehnoloģija. Viņi vienkārši izkusa, un tepat Latvijā bija ledāji. Mēs gribam kaut kā visu to ļoti izmantot politiskos nolūkos, un tas reizēm biedē.
Tas, par ko domāja toreiz cilvēki 2010. gadā Davosā, - kā darīt šo procesu pievilcīgu uzņēmējiem, tas ir noticis. Tagad visi pūlas nopelnīt uz to, jo Eiropas pasludinātais zaļais kurss dod iespēju dažiem ļoti nopelnīt un citiem savukārt nē.
– Droši vien, ka to arī Latvijai vajadzētu izmantot, jo tur ir pieejama nauda, attīstām savu ekonomiku?
Latvijā, pirmkārt, vajag izmantot to, kas viņai ir pašai. Šis ļoti sabalansētais gadu cikls ar četriem gadalaikiem, ar cilvēkiem, kas ir pieraduši dzīvot dabā, ar cilvēkiem, kas zina, kā izauga pārtika, ka tā nenāk no lielveikaliem, ar cilvēkiem, kas zina, ka nevajag mēslot mežā, ka nevajag mēslot laukos ar plastmasas un citiem izstrādājumiem, kas faktiski nesadalīsies. Un beigt uztraukties par tādām lietām kā bioloģiskā piesārņošana. Tādā nozīmē, ja pilsētas laiž visu savu kanalizāciju jūrā vai upē, tā ir liela problēma, jo tas viss baro kaut ko, kam tur nebūtu jābūt normāli jūras vai upes, vai ezera ekosistēmā. Bet nekādā ziņā nesākt domāt par to, ka katrā viensētā mums ir jābūt kaut kādām modernām tehnoloģijām, lai tiktu galā ar saviem bioloģiskajiem atkritumiem. Man ir tāds salīdzinājums -
kāpēc pilsētā brūnais bio konteiners vienmēr smird, bet mana komposta kaudze laukos nekad nesmird?
Mums jāsaprot, ka dabas vide, kas ir ārpus pilsētas, ir pilnīgi citādāka un gatavāka nekā pilsētvide, ko mēs paši cilvēki esam radījuši, un tad mums arī tās problēmas, kas ir radītas, pašiem jāatrisina.
Politiku veido, mēģinot uzminēt, ko cilvēks domā
– Kā Latvijā un pasaulē kopš tā laika ir mainījusies attieksme pret vides un klimata jautājumiem?
Tā visu laiku mainās. Viens piemērs ar atomstaciju. Kad es bija prezidents, bija diskusijas, mums vajag vai nevajag atomstaciju. Kad es teicu, ka atomstacija principā ir laba lieta, tad [cilvēki uzskatīja, ka] viņš ir pilnīgs muļķis, viņš nekā nesaprot no zaļās politikas. Atomenerģijas iegūšana no tādas, kas ir videi nedraudzīga, pēkšņi ir kļuvusi tagad videi ļoti draudzīga. Domāšana mainās. Tas nav nekas slikts, bet galvenais ir nestrebt karstu un domāt, ka mēs zinām labāk par dabu.
– Latvijas politikā bijāt kādu laiku. Bijāt gan Valsts prezidents, gan Saeimas deputāts. Toreiz, kad tika pieņemti lēmumi, kā redzat, kā svaru kausi tika nosvērti par labu biznesa un vides interesēm?
Vienā vārdā populistiski gan no biznesa puses, gan no politiķu puses, jo lielākā problēma ir tā, ka politiķi cenšas uzminēt, ko domā cilvēks un kas viņam patiktu. Bet viņi necenšas iedziļināties dabas aizsardzības problēmās kā tādās, viņi necenšas saprast, kas notiek mijiedarbībā starp cilvēku un dabu. Viņi pat nav ieņēmuši šo filozofisko stāju – mēs esam daļa no dabas.
Joprojām viens otrs uzskata, kas bija ļoti populārs komunisma laikā, ka cilvēks pārveidos dabu, ķīmija būs cilvēka ierocis, atomenerģija būs cilvēka ierocis, ka cilvēks būs stiprāks par dabu.
Esam reālisti, it sevišķi domāju, ka Latvijā tas nav ļoti jāskaidro, - daba ir spēcīgāka par mums. Mums ar viņu ir jāsadzīvo.
Tā lielākā problēma ir, ka bieži vien dažādus normatīvos aktus un politikas raksta cilvēki, kas vispār nekad dabā nav bijuši.
Ir sēdējuši savos kabinetos, uzauguši savas pilsētas dzīvoklī un īstenībā pat neizprot, jo nekad nav vērojuši to.
Tur ir tā vienkāršā lieta – kad es aizbraucu laukos un kaimiņam saku, ka stārķi ir atlidojuši, viņš atbild, ka pagājušo piektdien ap pulksten četriem. Tātad joprojām ir mūsu laukos cilvēki, kas vēro dabu, kas zina šīs likumsakarības, kas vēro ūdens apriti. Pilsētnieks tikai zina, ka ūdens tek no krāna un aiztek prom kanalizācijā.
Kā to panākt? Pirmkārt, tā ir izglītības sistēma. Bērnudārzi, skolas. Vairāk stundu reālā dabā. Pat, ja tu aizved bērnu divreiz gadā uz stundu dabā, ar to ir par maz. Viņš redzēs kaut kādu vienu epizodi no tā, kas notiek dabā. Skolotājam ir jāpastāsta viss pārējais. Mēs vērojam putnus ligzdās, mēs tagad vērojam, kā gājputni pavasarī lido, rudenī lido. Tie visi ir dabas procesi ap mums. Pilsētā to nevar redzēt. Mēs nevaram redzēt arī zvaigznes pilsētā, tās var redzēt tikai tad, kad tu esi skaidrās debesīs lauka vidū.
Dabā visam jābūt līdzsvarā
– Tas, ko jūs iepriekš teicāt, iet kopā ar Satversmes tiesas spriedumu, kas pēc būtības aizliedz jaunāku koku izciršanu. Tas laikam arī parādīja, ka lēmumi tiešām tiek pieņemti tikai kabinetos.
Par kokiem es varu pateikt tā - cilvēkiem nepatika kailcirtes. Tās no sākuma ekonomisku apsvērumu dēļ vienmēr bija ceļa malā, un viņas bija redzamas, skats nav sevišķi pievilcīgs. Pirms tam bija skaists mežs, tagad izcirtums. Cilvēki savos prātos izdomāja, ka kailcirte - tas ir slikti. Es iestādīju pirms gadiem 15 lapegles. Man lauku mājā ir simtgadīgas lapegles, es gribēju papildināt un aizstāt, jo sapratu, ka koks arī nav mūžīgs. No tām, ko es iestādīju it kā izvietošanai starp tām vecajām, šobrīd pēc 15 gadiem ir izauguši makšķerkāti. No tām, ko es iestādīju pļaviņā vienā stūrītī, jo man likās, es tāpat tur govis neturēšu, labāk lai tur aug koki, šobrīd jau ir izcili lieli koki, jo viņas aug samērā ātri. Visiem šiem kokiem, jebkurai zaļajai dabai vajadzīga ir gaisma. Ja jūs domājat, ka jums kaut kas augs ēnā, tad varbūt, ja rabarberu tumsā audzējat tehnoloģiski. Jāsaprot, ja mēs vienā vārdā pasakām, ka kailcirte ir labāka nekā retināta cirte, tad tā drīzāk ir meža veselībai, nevis rūpniecībai. Ir jāsaprot, kur, kādiem kokiem un cik lielā apmērā, un kā veidojas šo cirsmu karte. Bērnībā mana vecmāmiņa gāja mežā. Kur tad viņu lasīja avenes? Izcirtumā. Katrai vietai dabā ir sava vieta, un viņa momentā ieņemto vietu, kuru cilvēks vai pati daba viņai atbrīvo.
– Es pieņemu, ka atslēga ir līdzsvarā?
Jā, atslēga ir līdzsvarā un saprātīgumā. Tas, ka mēs paliekam alkatīgi vai negausīgi, izjauc šo līdzsvaru. Dabas līdzsvara sajūtai jābūt ir katrā cilvēkā pašā.
Īstenībā plastmasa ir daudz lielāks drauds visai pasaulei nekā benzīna automobilis, jo tā tiešām piesārņo, noklāj, neuzsūcas nekādā veidā.
Plastmasas jau neienāca ļoti sen mūsu dzīvēs. Es atceros, kad parādījās pirmais plastmasas iepakojumus, kā visi priecājās, redzi, nav jāiet ar kanniņu vairs pēc piena uz veikalu tepat Rīgas pilsētas centrā. Tāpat papīrs nāk atpakaļ, tas tomēr sadalās. Mēs esam iemācījušies daudz maz sākt šķirot un daudz maz sākt arī pārstrādāt. Kas vēl ir jāiemāca skolā? Kā mainīt mūsu patērēšanas un ēšanas paradumus.
Viss šobrīd ir uz lētāk un vienkāršāk. Lētāk nozīmē vairāk atkritumu. Vienkāršāk nozīmē neveselīgāk.
Mani uztrauc, ka, pieņemsim, papīra maisiņš Amerikā maksā piecus centus, bet Latvijā 25 centus. Tad ir jautājums, kāpēc? Ja jūs prasiet, ko dara bizness, tas vienmēr cenšas nopelnīt. Ar to ir jārēķinās.
Esam iestiguši mārketingā
– Eiropas zaļais kurss, klimatneitralitātes mērķi – reizēm dzirdam no Latvijas politiķiem, ka tas viss ir nereāls un tas tāpat tiks apstādināts. Lai gan ekonomisti ir stāstījuši, ka īstenībā tur ir daudz lietu, ko Latvija varētu izmantot savā labā. Kā jūs skatāties uz zaļo kursu?
Visas tās politikas diezgan daudz fokusējas uz enerģētiku, fosilo izejvielu samazināšanu. Latvijā īstenībā mums ir ļoti daudz atjaunojamās enerģijas. Ja mēs nesāksim visādas muļķības, ka pēkšņi aizliegs malku kurināt, jo tā sadegot izdala CO2. Nevajag muļķības darīt. Tāpat kā bija, kad vienu brīdi gribēja kūpinājumus aizliegt. Mums nevajag muļķoties. Mums ir savas tradīcijas. Ko nozīmē tradīcija? Tas nozīmē, ka gadsimtiem ilgi un pat gadu tūkstošiem ilgi latviešu tauta ir kaut ko iemācījusies – kā uzglabāt pārtiku, kā to pagatavot. Tur nav nekas slikts. Visur pasaulē šīs tradīcijas ir ļoti atšķirīgas, un tās vienmēr balstās uz vietējo dabu, uz ģeogrāfiju, kur šīs tautas dzīvo. Galvenais uzdevums tomēr tautai ir sevi pabarot. Nevajag maisīties tur iekšā.
Man ir galīgi vienalga, vai tas gurķis ir taisns vai līks. [Galvenais] Lai tas ir garšīgs un tīrs no pesticīdiem.
– Droši vien ir ar labās lietas, ko zaļais kurss var nest sev līdzi? Tīrāka vide, kur dzīvot…
Noteikti. Bet es vēlreiz teikšu - tas vairāk ir mūsu pašu uzdevums, kā mēs atturamies no vides piemēslošanas, kā mēs sākam domāt, ko ir veselīgāk ēst, un nevis to, ko mums raksta zinātnieki, kuri, starp citu, nekad netiek minēti ne vārdā, ne no kurienes šie dati ņemti. (aut.piez. – par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz klimata sasilšanu vienisprātis ir tūkstošiem zinātnieku. Pētījumi ar zinātnieku vārdiem un uzvārdiem pieejami, piemēram, šeit). Īstenībā mēs esam iestiguši tādā lielā mārketingā. No tā būtu jātiek vaļā un jāsāk vērtējoši vērtēt, kas mums ir derīgs un kas nav derīgs, cik daudz mums ir nepieciešams.
– Politiķu uzdevums ir virzīt valsti pareizā virzienā. Kā mums Latvijā ar to sokas?
Viena laba lieta tomēr ir, kas iet lēnām, bet ir, ka mēs pamazām sākam atļaut ražot elektroenerģiju pašiem caur saules paneļiem, mazāk caur vēju. Īstenībā saules paneļi mūsu klimatā ir daudz efektīvāki nekā vējš, jo vēja īstenībā mums ir maz. Mums tā liekas, ka ir daudz, bet, kad sāk mērīt katru dienu, tad konstatēs, ka nemaz tik bieži tas nav. (auto.piez. –saskaņā ar KEM datiem Latvijā saules elektrostacijas efektivitāte ir vidēji 12% gadā, bet vēja stacijas efektivitāte ir līdz 40%) Plašāk to darīt. Galvenais, lai attīstītos, dabūtu pēc iespējas zemāku elektrības un citu energonesēju cenu. Līdz ar to mēs visu ražosim lētāk un paši pirksim lētāk. Tas ir valsts uzdevums.
Otrs, tomēr ir apturēt šo negausības un alkatības tieksmi cilvēkos, kas īstenībā dara ļoti daudz ko ļaunu. Īstenībā ļoti daudz būtu jādomā par to, ko mēs viens otram stāstām, ko mēs gribam sasniegt, un mazāk uz politiķiem. Jo politiķi pakļausies tam, ko domās cilvēki un ko vēlēsies cilvēki. Citādāk nemēdz būt. Ja cilvēki neko nevēlas un cilvēki neko negrib, tad politiķi arī neko nedara un dara tikai to, kas viņiem ir izdevīgi.
– "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Tā ir rakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Jau valsts pamatlikumā ir ielikta tēze par vidi.
Satversmes tēvi bija ļoti gudri un tālredzīgi. Mums būtu tas biežāk jāatceras. Mēs dzīvojam līdzsvarotā dabā, un es gribētu teikt dabas vide, nevis vienkārši vide, jo
vide var būt tev arī pagrabā un ofisā, un pilsētās starp asfaltiem un mūriem, tieši uzsvērt vairāk savā valodā to, ka mēs dzīvojam dabā.
Pilsētas, kas Latvijā ir, nav tik lielas, lai tās ņemtu pārsvaru pār dabu. Mēs varam saglabāt dabu, varam baudīt to, ko sniedz daba. Ja jūs pajautāsiet tiem cilvēkiem, kas ir pārbraukuši šeit dzīvot, tad viens no mērķiem, kāpēc viņi ir šeit, ir būt tuvāk dabai. Nesabojāt attieksmi pret dabu.
Jābūt tuvāk dabai
– Kā jums pašam sokas ar iešanu dabā?
Man patīk jūsu jautājums. Es īstenībā pusgadu dzīvoju dabā. Es nevarētu neko spriest par dabu, ja tur nedzīvotu. Par ūdens apriti savā zemes gabalā sāku kaut ko saprast apmēram pēc sešiem septiņiem gadiem, katru gadu skatoties līdzi, kas notiek pavasarī, kas notiek vasarā, kas notiek rudenī, arī ziemā. Ja tu dzīvo uz vietas, tad tikai vari izprast. Ja tur tikai atbrauc viesos vienu dienu, tad vari arī daudz ko nesaprast. Arī šīs mūsu ogu un sēņu vākšanas tradīcijas nozīmē, ka mēs esam dabā. Vienīgais valstij vajadzētu netraucēt, nekādā veidā neregulēt. Jo mežs mums iedos tik daudz, cik mēs varam paņemt.
– Man šķiet, tā ir tāda latviskā dzīvesziņa būt pie dabas. Vismaz daudziem. Nevis dzīvot bloku māju kastītēs, bet dzīvot lauku sētā?
Arī visās pasakās, kad tad stiprinieks zaudē spēku? Kad viņš atraujas no zemes. Kad viņš atkal sāk iegūt spēku? Kad viņš atkal nolaižas uz zemes. To var saprast arī tādā pārnestā nozīmē, kad mēs savās domās aizlidojam prom no zemes, mēs kļūstam vāji. Kad mēs atgriežamies, mēs kļūstam stipri. Šeit varbūt ir Austrālijas piemērs, kur ir konflikts starp kolonistiem, kas tur dzīvo, un aborigēniem. Kolonisti uzskata, ka zeme pieder mums. Aborigēns saka, mēs esam daļa no zemes. Šis ir ļoti filozofisks jautājums, kas būtiski maina to, cik mēs veiksmīgi būsim savas dabas aizsargāšanā. Vai ne?
– Īsi pirms 18. novembra domājam ne vien par pagātni un tagadni, bet arī par nākotni. Kādu jūs vēlētos redzēt Latviju nākotnē?
Neko jaunu nevajag izdomāt. Tālāk no zaļām politikām, tuvāk pie dabas.
