Bijušais bērnudārzs pārtop par tikšanās vietu ukraiņiem
Ik pa brīdim kāds atver ukraiņu centra durvis Ventspilī, atnāk, lai vienkārši aprunātos vai baudītu maltīti. Saimniecības ēkā sarūpēts viss nepieciešamais, lai pagatavotu ierakumu sveces, katrs var nākt un darboties.
Plašā sēta un bijušās bērnudārza "Zīļuks" telpas jau pagājušā gadā nonāca biedrības "Kobzar" rīcībā. Ideja radusies laikā, kad sāka plānot nometnes arī ukraiņu bērniem.
Ventspils pašvaldības izpilddirektora vietniece izglītības un kultūras jautājumos Ineta Tamane stāsta: "Šeit mums bija skatuve, visi darbojās un uzstājās, bija nometnes. Te ir slēgta sēta, kur bērni nevar izskriet uz ielas, kur var justies kā mājās. Te kādreiz bija bērnudārzs, uzcēlām jaunu, un te turēt divas grupiņas bija neekonomiski. Domājām, ko darīt. Nāca šī situācija, radās priekšlikums, lai viņiem ir savas mājas, sava vieta. Ir virtuvīte, humānās lietas glabājas. Te galvenā saimniece ir Marija no ukraiņu biedrības. Viņi no pašvaldības nomā telpas, mēs ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) projektiem mēģinājām atrast finansējumu šai aktivitātei."
Ventspils kultūras biedrības "Kobzar" vadītāja Marija Antonova atzīst, ka ar projektiem esot paveicies un izdevies piesaistīt finansējumu, taču tas būs nepieciešams arī turpmāk: "Pirmais bija vasaras nometne. Otrs – sestdienas skola, taču bērni nāca arī citās nedēļas dienās, pildīja mājasdarbus; bija interešu izglītība, pasākumi, ekskursijas, pateicoties SIF projektiem. Pirmais bija par 12 000 eiro, otrs – 30 000 eiro un ilga trīs mēnešus."
Nepārtraukti notiek arī ziedojumu vākšana. Sadarbībā ar fondu Nīderlandē tagad tiek vākti līdzekļi neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnai, ko nosūtīt uz Ukrainu.
"Ventspilnieki brīvprātīgi izlēma, ka vajag un ir pieprasījums atrast neatliekamās palīdzības mašīnu, šobrīd tas ir visaktuālākais, mēs vācam naudiņu tiem, kuri meklē mīnas, atmīnē teritorijas – sapieriem. Viņiem jābūt līdzi palīdzības mašīnai," stāsta Antonova.
Ventspils no pirmajām kara dienām aktīvi iesaistās bēgļu izmitināšanā
Jau no pirmajām kara dienām arī Ventspils pašvaldībai nācās aktīvi iesaistīties ukraiņu bēgļu izmitināšanā, pirmie nonāca Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcā.
Šobrīd Ventspilī dzīvo ap 600 ukraiņu, stāsta Ventspils domes izpilddirektora pienākumu izpildītājs Kaspars Vitenbergs: "Lielākā daļa, kā jau no paša sākuma, dzīvo Ventspils Augstskolas kopmītnēs, tur ir ap 140, virs 40 dzīvo kempingā, jo rudenī atgriezās studenti, mums kopmītnēs trūka vietas, tāpēc daļu izmitinājām apsildāmās mājās kempingā. Ir vēl viena vieta pilsētā, kur pašvaldībai ir līgums par izmitināšanu. Pārējie atraduši dzīvesvietas paši, dzīvo pie privātpersonām, Kopējais skaits ir 600."
Uz vietas pašvaldībā esot daudz labāk redzams, kas tieši ir vajadzīgs. Ventspilī tika izveidots arī ziedojumu punkts, taču ukraiņu centrs, kur darbojas biedrība "Kobzar", jau ir iespēja palīdzēt citā līmenī, spriež pašvaldības pārstāvis.
"Nevis tikai tās materiālās vajadzības, bet tieši socializēšanos, kopā būšana un tā tālāk. Ne tikai iemācīt [latviešu] valodu, bet vienam otru pastutēt, kas reizēm ir būtiskāk, nevis par visām varītēm gribam, lai viņi iemācās latviešu valodu," saka Vitenbergs.
Šobrīd Ventspils skolās mācās 74 Ukrainas civiliedzīvotāju bērni, pirmsskolās – 32. Kopumā Ventspilī dzīvojot 156 bērni vecumā no 5 līdz 18 gadiem. Izglītības iestādēs strādā 16 ukraiņu tautības pedagogi un viens koordinators.
Ventspils Izglītības pārvaldes vadītāja Jana Bakanauska norāda: "Vienā pirmsskolas iestādē mums ir 27 bērni, kur ir divas grupiņas, mācības notiek ukraiņu valodā mazākumtautību izglītības programmās."
Bērni, kuri mācās vecākās klasēs, bieži vien pāriet uz mācībām attālināti Ukrainā, jo nespēj apgūt priekšmetus, piemēram, ķīmiju, latviešu valodā. Daudzi mācās paralēli – gan attālināti, gan [šejienes] skolās, atklāj Bakanauska.
"Tajā mirklī, kad viņiem kļūst par grūtu, tad viņi aiziet uz "online" mācībām; protams, var jau saprast, jo situācija ir nestabila. Neviens nevar pateikt, kā tā veidosies Ukrainā, kurš kurā brīdī atgriezīsies, vai atgriezīsies, cenšas izmantot abas iespējas. Bērni ir bērni, viņi var panest tik, cik var, vecāki izvērtē, vai paliek "online", turpina abas divas vai tikai mūsu izglītības sistēmā," atzīmē Bakanauska.
Savukārt Tamane stāsta: "Ventspils ir viena no tām nedaudzajām pašvaldībām, kas izveidoja speciālo mazākumtautību programmu, kur ir arī ukraiņu valoda. Mēs bijām pirmie, kas vasarā domāja, ka tāda programma ir vajadzīga. Tā ir trīs skolās, kur pirms tam jau tika īstenotas mazākumtautību programmas, lielāka atsaucība ir tur, jo bērniem ir vieglāk."
Ukraiņu pieredze rāda – tie, kuri gatavi šeit nodrošināt dzīvi, paliks Latvijā
Svetlana Fjodorova Ukrainā strādājusi par psiholoģi skolā, arī ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības. Tagad Ventspilī viņa ir skolotāja palīdze. Ikdienā viņa iespēju robežās palīdz integrēties bērniem latviešu vidē, taču bieži vien tas sagādā grūtības.
"Bērniem ir grūti mācīties gan attālināti, gan latviešu skolās. Tieši šī neizpratne, kur mēs būsim rīt, tas nāk no vecākiem. Te ir darbs ar vecākiem, kā viņi noskaņo bērnus. Bērns mācījās, viss it kā bija labi, bet te pēkšņi – atnāk un neko negrib, bet izrādās, vecāki mājās teikuši, ka drīz atgriezīsimies mājās. Viss – bērniem zūd motivācija un jāsāk atkal no jauna," saka Fjodorova.
Pašai jārāda piemērs, ka arī mācos latviešu valodu, saka Svetlana: "Es jau sadzirdu šīs valodas skaistumu. Daži vārdi vispār ir apburoši – "brīnišķīgi", "lieliski", "mīlestība"."
Savukārt Irina Šuļgina stāsta, ka viņas dēls jau sācis mācīties Ventspils mūzikas skolā, vīrs ikdienā ir ceļā starp Ukrainu un Latviju, jo piegādā humāno palīdzību, palīdz Ukrainas aizstāvjiem. Ukrainā pati strādājusi gan skolā, gan televīzijā kā redaktore. Skolā, viņasprāt, ir radīti visi nepieciešamie apstākļi, lai varētu notikt mācību process, viņa māca ukraiņu valodu un literatūru.
Šuļgina saka: "Mums iedalīja atsevišķi kabinetu. Es palūdzu, un man no Ukrainas atsūtīja mācību grāmatas. Bērni var apgūt programmu kā skolā Ukrainā – trīs stundas nedēļā katrai klasei ukraiņu valoda un literatūra. Ar kolektīvu ir labas attiecības. Paldies Ventspils pašvaldībai un Latvijas valstij, ka bērni var mācīties ukraiņu valodu, viņi jūt, ka viņi nav atrauti no mājām, var mācīties tāpat kā bērni Ukrainā. Var runāt savā valodā, pildīt mājasdarbus."
Kā koordinatore ar ukraiņu bēgļiem nu jau gadu strādā Irina Gubarčuka, viņa uz Latviju atbrauca ar mammu un bērniem. Pirmie mēneši bijuši ļoti smagi, stāsta Gubarčuka. Problēmas Ventspilī gan esot risinājuši zibens ātrumā. Tie, kuri gribēja atgriezties, jau ir aizbraukuši atpakaļ.
Gubarčuka stāsta: "Lai arī cik labi te nebūtu, kādus apstākļus neradītu, ir jāatceras, ka ukraiņi – bēgļi, viņi ir īstermiņa bēgļi. Arī Eiropā integrācijas programma paredzēta ilgtermiņa bēgļiem, cilvēki atbrauc un paliek, bet ukraiņu jautājums ir jāskata savādāk, jo ceram nepalikt te ilgstoši, tas jāņem vērā, risinot problēmas. Esmu kontaktējusies ar vairāk nekā tūkstoš cilvēkiem šajā laikā, visur redzams viens, – kad cilvēks atbrauc, tu redzi viņa dvēseles stāvokli, redzi satraukumu, acīs ir bailes par dzīves nenoteiktību."
Ludmila no Ukrainas aizbrauca jau kara sākumā, tagad viņa aktīvi darbojas un strādā ukraiņu centrā. Viņa stāsta par savu ikdienu: "Te ir daudz darba. Nāk bērni, darbojamies, arī ziemā bija iespēja nākt pēc skolas te darboties, ne visiem ir vecmāmiņas, kas var bērnus pieskatīt, kamēr mammas strādā. Kāds mācījās, cits spēlējās, mācījāmies latviešu valodu, psihologs arī bija. Ģimenes ar bērniem dzimšanas dienas te svinēja."
Ludmila stāsta, ka daudzi atraduši darbu Ventspilī un dzīvi sev ir nodrošinājuši.
