Bērni ir un paliek bērni. Starpbrīžos viņi dauzās un izkustās, nevis runā par karu. Tikai tiem, kas pēdējā gada laikā šurp pārcēlušies no Krimas, Kijevas vai citas pilsētas, bez skolas somas ir arī cita bagāža. Viņu pieredze. Pavisam dzīva. No Maidana. Kā Denisam.
„Kad 1991. gadā Ukraina kļuva neatkarīga, tā bija kā dāvana, bez maksas. Mēs par to neko nemaksājām. Bet dzīve ir kā lielveikals. Visu laiku ņem, ņem, bet priekšā ir kase. Būs jāmaksā. Es uzskatu – par to ir vērts maksāt tādu cenu, kādu Ukraina vēl nav maksājusi,” domā Deniss – skolnieks no Ukrainas.
Denisam Rīgā mācīties esot vieglāk nekā Kijevā. Mācības padodas labāk, tikai latviešu valoda vēl jāapgūst. „Es saprotu, bet nerunāju!” viņš atbild latviešu valodā.
No Ukrainas skolā pēdējā laikā ienākuši vairāk nekā 20 skolēni, pārsvarā viņi mācās vidusskolas klasēs. Bet tikai diviem bērniem oficiāli ir piešķirts bēgļu statuss. „Pārējie šurp pārcēlušies, iegādājoties uzturēšanās atļaujas. No tiem notikumiem,” uzsver sociālais pedagogs Egils Vilkaušs.
„Jaunie skolēni ir ļoti motivēti mācīties, viņi jūt, ka tas paver viņiem multilingvālu pasauli, bet par politiku mēs nerunājam,” piebilst latviešu valodas skolotāja vidusskolā Solvita Suhanova.
Turpinot atbalstīt Ukrainu praktiski, Latvijas valdības ministri pirmdien vienojās apmaksāt studijas kādā no Latvijas augstskolām 15 Ukrainas jauniešiem. „Tas ir tas, ko Ukraina mums prasa un tas ir tas, ko mēs varam dot. Protams, paliek jau vēl praktiskā palīdzība – ģeneratori un segas, bet izglītība un mūsu pieredze, jā!” norāda Straujuma.
Stunda, ko premjere otrdien pavada šajā skolā un pirmsskolā, aizrit sirsnīgi, bet kautrīgi. Laimdota Straujuma skolēniem atzīstas, ka pēc vakar Maidanā redzētā joprojām ir kamols kaklā. Viss pārāk sasaucas ar savulaik Latvijas neatkarības cīņās piedzīvoto. Arī jaunieši jautā maz. Bet, kad pēc oficiālās fotogrāfijas drīkst taisīt pašportretus ar mobilo telefonu, vidusskolēni stājas rindā. Tādi pašīši – ar premjeri – ir reti kuram!
