Valsts mežzinātnes institūta "Silava" Ģenētisko resursu centra pētniece Agnese Gailīte rāda gēnu bankā glabātos Latvijas izcelsmes augu paraugus: "Tas unikālais ir šis gēnu bankas numurs, pēc kā es varu pateikt, kas ir kas un kur tas atrodas. (..) Šie ir zirņi 2010. gada raža un 2011. gadā ielikti gēnu bankā."
Augu paraugu vidū ir ne vien kultivētas šķirnes, bet arī dabā ievākti materiāli. Institūts patlaban veic pētījumu, lai apzinātu arī in situ jeb savvaļā atrodamo radniecīgo augu situāciju Latvijā un noteiktu vērtīgākās ģenētisko resursu atradnes, stāsta vadošais pētnieks Dainis Ruņģis.
Divas pieejas: saldētavā vai dabīgā vietā
"Tātad divi veidi, kā saglabāt šo materiālu, ir ex situ, kas ir ārpus vietas, teiksim, saldētavās vai kaut kādās citās kolekcijās. Bet arvien vairāk tagad pasaules mērogā tiek likts uzsvars tieši uz šo in situ saglabāšanu, kas nozīmē, tajā vietā, kur tas augs aug dabīgi, un tas ir vairāku iemeslu dēļ," skaidro Ruņģis. Tad arī varot saglabāt vairāk daudzveidību. "Jo tās ir dabiskās populācijas, kuras arī tad var pielāgoties klimata un citām vides izmaiņām, tās var adaptēties. Tās sēklas, kas ir saldētavās, tās var ilgstoši saglabāt, bet, protams, tās nemainās un nevar pielāgoties mainīgiem apstākļiem," viņš piebilst.
Gēnu bankā glabājas ap 2000 augu sugu paraugu, bet pētnieki atlasījuši aptuveni 400 augu sarakstu, no kura daļu cer nākamgad uziet dažādās vietās Latvijā un iezīmēt arī kartē.
Latvijā sastopamās kultūraugu savvaļas radinieku augu grupas ir lopbarības zālaugi, ārstniecības augi, kā arī savvaļas ogas un augļi, stāsta Agnese Gailīte.
"Tātad kultūrauga savvaļas radinieka definīcija ir tāda, ka tā ir vai nu tā pati suga, kurā ir kultūraugs, vai radniecīga suga, ar kuru kultūraugs var krustoties, lai iegūtu šo kultūraugu. Līdz ar to vismaz pie vienas ģints šīm sugām ir jābūt. Un man mīļākais piemērs, ko es šobrīd domāju, kādā veidā to dabūt gēnu bankā, tās ir ķimenes.
Ķimene ir ļoti labi zināms Latvijas augs, un gēnu bankai ir tieši viena ķimeņu šķirne, kas ir radīta Latvijā un vairāk mums nav.
Tāpēc es skatos savvaļā uz šīm ķimenēm un ļoti gribu, lai vismaz savvaļā tās būtu saglabātas un arī droši vien būtu jāliek kaut kāda drošības kolekcija no šīs in situ kolekcijas tomēr arī gēnu bankā. Nu, ja nu pēkšņi tajā vietā kaut kas notiek. Jo faktiski vislabākais jau ir abas šīs metodes – in situ un ex situ – lietot nosacīti kopā. Katrai ir savi plusi un savi mīnusi," stāsta Gailīte.
Jāatrod ilgstoši neietekmētas vietas
"Silavas" pētnieki atzīst, ka patlaban ir izaicinoši atrast kādus datus par to, kur tieši meklēt kultūraugu savvaļas radiniekus, jo šīm vietām jābūt arī ilgstoši neietekmētām. Tādēļ plānots sadarboties ar botāniķiem un citiem ekspertiem, pirms doties šo atradņu meklējumos.
"Skatījāmies dažādās datu bāzēs un literatūrā, kur šādas atradnes varētu būt, un tagad mēs esam tikuši līdz tam solim, ka nākamgad būs jāiet skatīties laukā, kāda ir tā situācija, jo daļa informācijas nav pietiekami precīza. Kādā nacionālajā parkā vai citā vietā ir šī suga, bet nav zināms, cik daudz un cik lielas ir tās populācijas," norāda Ruņģis. Viņš arī teic, ka šajā gadījumā, protams, nepietiekot ar to, ka dabā vienā vietā saglabātu mazu populāciju, jo arī Latvijas mērogā dažādās vietās ir atšķirīgs klimats un vides apstākļi. Līdz ar to, ja viena suga aug dažādās vietās, tā ir pielāgojusies tai konkrētajai situācijai.
"Tāpēc tas ir nākamais posms – mēģināt arī dabā racionālā veidā saprast, kas tur ir un cik daudz jāsaglabā.
Tāpat tur var pielikt vēl arī kādu ģenētisku pētījumu, kuras ir visatšķirīgākās populācijas, kuras īpaši vajadzētu pasargāt," atzīst Ruņģis.
Kultūraugu radinieku savvaļas gēnu atradņu platības var būt ļoti dažādas atkarībā no sugas un vietas, bet katrā vērtīgo augu vietā izpēte notiktu arī sadarbībā ar zemes īpašnieku. Tiesa, sākotnēji tās būs teritorijas, kur, iespējams, jau šobrīd ir dabas liegumi.
Ruņģis vēl norāda, ka viens no projekta virsmērķiem ir ne vien saglabāt ģenētisko resursu dabā, bet arī padarīt to pieejamu selekcijai lauksaimniecībā.
"Pašreiz ir dažādi modeļi, kā to pieejamību varētu nodrošināt, bet mūsu apstākļos loģiskākais varētu būt, ka mēs šīs savvaļas populācijas varam apsekot un atzīmēt kā institūta ģenētiskos resursus un arī ievietot to atrasto augu sēklas vēl saldētavās gēnu bankā. Un tad, ja kādam selekcionāram vai zinātniekam ir interese par šīm savvaļas sēklām, tad mēs uzreiz varam paņemt tos paraugus no saldētavas.
Mums nav tad jāiet uz lauka un jāgaida, kad būs sēklu raža, un zālaugiem nemaz tā sēklu raža arī nav katru gadu," stāsta Ruņģis.
Līdz ar to šādā veidā varot nodrošināt, ka tās ir pieejamas arī zinātnei.
Lauku atbalsta dienesta finansētā projektā pēdējos divos gados Mežzinātnes institūts veica priekšizpēti, bet, piesaistot vēl naudu, projektu cer turpināt ar minētajiem lauka pētījumiem. Ilgtermiņa mērķis ir nākamajām paaudzēm veidot daudzveidīgu kultūraugu radinieku atradņu tīklu valsts līmenī un arī Eiropas līmenī.
