Brāļu kapu komiteja un Nacionālo karavīru biedrība 1991. gada pavasarī nolēma, ka jāatjauno ne tikai Brāļu kapu sākotnējais statuss, bet jānodzēš arī padomju laiku uguns. Divi no vīriem, kam pirms 26 gadiem bija atbildīgs uzdevums iedegt uguni Brāļu kapu svētās uguns altārī, bija Atmodas laika aktīvists un fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, kā arī bijušais Augstākās Padomes deputāts Odisejs Kostanda.
Padomju okupācijas gados Brāļu kapu statuss faktiski tika izkropļots, atceras Kostanda. Liepu alejā tika apglabāti boļševiku vadoņi, dažādi komunisti, kam nebija nekāda sakara ar Brāļu kapu vēsturisko nozīmi - tur apglabāti latviešu karavīri, kas cīnījušies par Latvijas neatkarību.
Tā kā Latvija tika okupēta 1940. gada 17. jūnijā, kad ienāca padomju karaspēks, nolēma 17.jūnijā izdzēst šo Ļeņingradas uguni un iedegt uguni, kas būtu vesta no visām Latvijas novadiem.
Aktīvisti ņēma uguni no ugunskuriem Airītēs, Džūkstē, Morē, Ložmetējkalnā un citur, kur bija notikušas vēsturiskas kaujas, un atveda uz Rīgu. 17.jūnijā lāpu gājiens devās uz Brāļu kapiem.
Tur pavērās ļoti interesantu aina, sacīja Kostanda. Ap svētas uguns altāri stāvēja gan civilā, gan Padomju armijas formas tērpos tērpti brašuļi ar sapieru lāpstiņām bruņojušies, vīri pelēkos mēteļos no čekas. Gatavi, kā viņiem bija paskaidrots, aizstāvēt padomju varai par godu iedegto uguni.
"Pie Mātes Latvijas es teicu īsu uzrunu, kurā bija arī tādi vārdi - .. šobrīd ap piemiņas altāri stāv sardze, bet tā ir okupācijas varas sardze. Un paies vēl tikai daži mēneši, un ap viņu stāvēs Latvijas neatkarības sardze - mūsu Latvijas armijas vīri. Un šeit mēs tik un tā mūsu uguni iedegsim," atminas Kostanda.
Un tas notika 11. novembrī. Dienu iepriekš uguni atkal paņēma no dažādām cīņu vietām. Pēteris Korsaks to atveda no Latgales, no Rēzeknes Jēzus katedrāles. Par šo vēsturisko mirkli liecina viņa uzņemtās fotogrāfijas.
"Rēzeknē baznīcā to uguni iesvētīja. Pēc tam bija liels tautas gājiens uz strēlnieku brāļu kapiem un no strēlnieku brāļu kapiem mēs ar "Latviju" [mikroautobusu vedām]. Man iedeva vienu līdzbraucēju, ja nu kaut kas notiek. Un ar vējlukturiem.. kādi divi laikam bija.. braucām uz Rīgu."
Kad visas ugunis jau bija atvestas uz Rīgu, lukturus novienoja Vecās Ģertrūdes baznīcā. Pie altāra tika aizdegtas sveces iepriekšējā vakarā un visu nakti tās dega. Mainījās cilvēki, lai sveces neapdzistu, un 11. novembra rītā sapulcējās gājēji jau ar aizdegtām lāpām.
Šoreiz nekādu politisku šķēršļu nebija. Augusta pučs bija atnesis Latvijas neatkarību. Ceļš uz Brāļu kapu altāri bija brīvs.
"Tas bija ļoti svētsvinīgs brīdis, kad seši vīri, sirmi leģionāri, represētie un es, viens jauns zēns tolaik starp viņiem, ar lāpu rokās, iedegtu Ložmetējkalnā...," uzsvēra Kostanda. "Nostājāmies pie piemiņas altāra, un - tad gāzes padeves nebija, atslēgta .. - iešņācās, sāka nākt gāze un mēs visi reizē pieliekam šīs lāpas un aizdedzam. Uguns aizdegas. Pārējie tā kā paskatās un sāk dzēst nost lāpas. Un es vēl stāvu, vienmēr esmu bijis emocionāls cilvēks... un tas tāds pārdomu brīdis."
Pēkšņi notika neticamais. Uguns nodzisa. Bija apstājusies gāzes padeve.
"Visi sāk domā, ko darīt tagad. Dzird iešņācas gāze un atkal sāk plūst. Citi jau sāk domāt, ka varbūt sērkociņus meklēt.. kā tagad aizdedzinās. Es stāvu ar to strēlnieku lāpu. Es pieliku strēlnieku lāpu, tas bija tāds dievišķs mirklis, un tā šī uguns deg. No strēlnieku uguns, no Ložmetējkalna vestās," vēstures lappusi atklāj Kostanda.
Ikreiz, esot Rīgas Brāļu kapos, viņi atceras dienu, kad atjaunoja gaismas un mūžīgās piemiņas simbolu - svēto uguni.
