Problēma nav jauna - darba meklēšana, dzīvesvietas atrašana, regulāra rēķinu apmaksa, sadzīves organizēšana jauniešiem, kas auguši ārpus ģimenes bez vecāku atbalsta, bieži ir sveša pasaule. Pirms diviem gadiem to spilgti izgaismoja LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens", stāstot par sistēmas bērnu Mareku, viņa gaitām un problēmām, sākot patstāvīgu dzīvi.
Jau toreiz izskanēja aicinājums šādiem jauniešiem nodrošināt cilvēku, kurš viņiem varētu palīdzēt. Šogad beidzot valsts tādu atbalstu paredzēja – tas nozīmētu individuālu mentoru, grupu nodarbības un papildu finanšu atbalstu bāreņiem finanšu pratības apguvei. Par tam atvēlēto piecu miljonu eiro izlietošanu bija jāparūpējas pašvaldībām, taču tas nenotika, izņemot Rīgu.
"Mēs to sākām jau pavasarī. Ļoti cītīgi pie tā strādājām," pastāstīja Rīgas Jauniešu atbalsta centra vadītāja Agnese Grauduma.
Sākumā tas nozīmēja saprast, ko un kā darīt, bet vasarā jau sākās praktiska palīdzība un jaunajā programmā to sāka 82 jaunieši. Individuālie mentori vēl tiek meklēti, taču jau notiek grupu nodarbības, un jauniešiem, kas iesaistās, izmaksā naudu – aptuveni 100 eiro mēnesī.
"Grupā ir dažādas tēmas, kas palīdz tai patstāvīgai dzīvei sagatavoties. Tā var būt finanšu pratība, tā var būt emocionālā noturība, tā var būt grupa, piemēram, par iepirkšanās tradīcijām vai paražām, kādas ir jauniešiem. Citas ir psiholoģiskas grupas, par stresu, par konfliktiem, tiek pieaicināti arī dažādi viesi," paskaidroja centra vadītāja.
Tomēr pašvaldības lielākoties tikai tagad sāk kaut ko darīt. Arī Jelgava, kurā sniegtā atbalsta nepilnības, balstoties uz Mareka pieredzi, analizēja raidījumā "Aizliegtais paņēmiens". Jelgavā gan stāsta, ka pēc tam daudz ko mainījuši, taču jaunajam valsts paredzētajam atbalstam nevarot atrast, kas to darītu.
"Mums bija grūtības ar cenu aptauju, jo 11 pretendentiem tika nosūtīts pieprasījums pieteikties cenu aptaujā, bet saņēmām tikai pieteikumu no diviem pretendentiem. Mentoru pieejamība ir zema," sacīja Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece Jeļena Laškova.
Arī citās pašvaldībās, kur tikai sāk rīkoties vai pat sāk tikai domāt kaut ko darīt, stāsta līdzīgi.
Valmierā norādīja, ka pašvaldībā septembra beigās izveidota mentora amata vieta, un atbalstu sniedz, ja jaunietis pats uzskata to par nepieciešamu. Tikmēr Ventspilī pašu jauniešu vilcināšanos iesaistīties min kā vienu no iemesliem lēnajam startam: "Ņemot vērā, ka jaunieši, kuriem paredzēts mentora pakalpojums, jau ir dzīves notikumu lauzti un izveidot uzticības pilnas attiecības ir ārkārtīgi sarežģīti, līdz ar to viņiem ir ļoti grūti pieņemt jebkuru cilvēku, vēl jo vairāk kārtējo speciālistu. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, Ventspilī jaunieši attiecības ar mentoriem veido pakāpeniski, lai varētu uzsākt saņemt pakalpojumu."
Daudzviet arī neesot skaidrības, kā tieši to darīt. Siguldas novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Kristīne Freiberga norādīja, ka neskaidri ir jautājumi par mērķa grupu, atbalsta personāla apmācību un apmācītu mentoru piesaistīšanu.
"Atbalsta pasākumu pilnīga ieviešana paredz arī papildus darbinieka piesaisti [vai vismaz daļēju piesaisti]. Līdz šim esam saskārušies ar to, ka atšķiras domas par dažādu noteikumu punktu interpretāciju dažādu pašvaldības speciālistu vidū. Tas arī ietekmē faktu, ka šī programma nav uzsākta," teica Freiberga.
Redzot, ka pašvaldības nepaspēs izlietot atbalstam paredzēto naudu, ministrija to jau pārdalījusi citām nozares vajadzībām. Pašvaldību neizdarītais ministriju pārsteidz.
"Protams, mūs mulsina šāda pieeja, īpaši tamdēļ, ka tos iepriekšējos gadus mēs esam pavadījuši gana daudz dažādās diskusijās. Šī sistēma nav radusies Skolas ielā 28 [Labklājības ministrijā], tas tiešām ir arī fokusgrupu rezultāts. Bet mēs saprotam arī no otras puses šo milzīgo cilvēkresursu trūkumu," sacīja ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme.
Profesionālo audžuģimeņu apvienības "Terēze" valdes priekšsēdētāja Ārija Martukāne gan uzskata, ka vilcināšanās, īpaši aizbildinoties ar sarežģītiem vai nesaprotamiem noteikumiem, nav attaisnojama, turklāt nav izprotams, kā tas var būt, ka neviens par to neuzņemas atbildību.
"Kā tie jaunieši aiziet 18 gados bez tām naudiņām par kurām dzīvot, bez bāreņu apliecībām, bez atbalsta, tā viņi šodien... Mums neinteresē, ka kāds jau šodien sēž uz tās robežas, ka viņš domā, ka varbūt beigs šodien dzīvot," uzsvēra Martukāne. "Par to, ka viena daļa pamet skolas un slīgst atkarībās, jo neredz izeju. Mums tas neinteresē! Un tas ir tas traģiskākais, ka mēs tik nenormāli skatāmies tos papīrus, ka, vai mēs precīzi izpildīsim, vai mēs precīzi uzrakstīsim. Vai tur tas mentors ar precīzu iesniegumu ir atnācis. Bet tas jau nav tas mērķis. Mērķis ir tas jaunietis!"
Tuvākajā laikā saistībā ar šo atbalstu Saeimai būs jāpieņem lēmumi arī 2025. gada valsts budžeta kontekstā.
Jau iepriekš Labklājības ministrija lēma, ka arī nākamgad šajā programmā budžetu samazinās, un tai atvēlēs 2,5 miljonus eiro, ne sākumā plānotos piecus miljonus eiro.
Atbildīgajā Saeimas komisijā par šo problēmu līdz šim neesot dzirdējuši, taču, uzzinot par to no "de facto", solīja iztirzāt tuvākajā laikā. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un zemnieku savienība) atzina, ka situācija, kad nauda netiek izmantota, ir ļoti slikta. "Un es domāju, ka mēs noteikti šo jautājumu akcentēsim un mēs viņu skatīsim komisijā," viņš piebilda.
Programmai iedalītās naudas samazināšana turklāt nozīmē, ka, ja pašvaldības tomēr pienācīgi izdarīs visu no tām atkarīgo, atkal būs jāmeklē, kā summu palielināt. Taču papildu finansējuma atrašana valsts budžetā vienmēr ir sarežģīta.
