Viktors Demidovs: 8,8 kilometri nešķiet nemaz tik liels attālums. Ja nu vienīgi mēs neiedomājamies, ka tas ir domāts virs jūras līmeņa, nevis pa taisnu ceļu. Pēc pasaules augstākās virsotnes – Everesta – iekarošanas sociālajā platformā "Facebook" jūs ierakstījāt: "Izdarīts! Augstāk nav, kur kāpt!". Un jūs to izdarījāt kopā ar vēl vienu latvieti – Andri Balodi. Pastāstiet, kāds bija tas ceļš?
Juris Ulmanis: Tas ceļš bija ļoti garš un grūts. Es pirms kādiem 25 gadiem sāku kāpt kopā ar slaveno Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu. Teodors Ķirsis, kad sasniedza Everesta virsotni, viņš bija tas, kurš teica – "Augstāk nav, kur kāpt." Man tas citāts liekas ļoti skaists un svarīgs. Tagad mēģināju [Everestā] uzkāpt otro reizi. Pirmo reizi man diemžēl nesanāca. Es tiku līdz tā saucamajai trešajai nometnei, kas ir apmēram 7200 metri. Tagad ir pagājuši divi gadi. Jutu, ka kaut kas ir nepabeigts manā dzīvē. Tāpēc gribēju atkal mēģināt uzkāpt.
Cik ilgi bijāt Everesta virsotnē?
Virsotnē es biju apmēram stundu, bet tā stunda ļoti ātri paiet. Es pat nezināju, ka tā ir virsotne. Tur ir ļoti mānīgi. Tur ir vairākas virsotnes, un tu jau nesaproti, kas notiek. Ja tev pasaka, ka tā ir tā virsotne, tad īstenībā vēl kādas divas trīs stundas ir jākāpj. Tāpēc katrs solis tur ir ļoti, ļoti grūts. Vismaz man. [Spēru] Vienu soli, tad es skaitīju līdz desmit, tad [spēru] vēl vienu soli; nevar paelpot.
Es jau gribēju ātri tīties lejā, bet kamēr pieāķējas, nobildējas, saproti, kur tu esi. Kad es sasniedzu virsotni, man bija mazliet jāizraudas. Kaut kā ātri galvā izgāju cauri savai dzīvei.
Domāju par saviem nelaiķa vecākiem. Pielūdzu Dievu, noskaitīju tēvreizi, pateicu Dievam paldies, ka esmu sveiks un vesels. Tad sākās bildēšanās. Viens no maniem mērķiem bija uznest Ukrainas karogu, ko es arī izdarīju, Latvijas karogu un Zemessargu karodziņu.
Kāda ir tā vide tur – augšā? Vai ir manāma kāda dzīvība?
Nekādas dzīvības nav. Tur ir tikai kāpēji, visi savos kombinezonos un skābekļa maskās. Tur ir šausmīgi auksts un vējains. Tāpēc ir jābūt pieāķētam.
Tas vējš var vienkārši nopūst. Protams, tās malas ir ļoti stāvas. Ja tu paklūpi, tad ir cauri – viss. Bija tik auksti, ka ir grūti nofotografēties. Ļoti jāuzmanās, noņemot cimdus.
Jūs varat redzēt, ka esmu apsaldējis vienu vaigu. Tas ir no virsotnes. Kaut kā nejutu, ka man tur [vaigi] nav pārklāti. Bieži prasa, cik auksts tur ir un cik grādu. Vismaz -30 [grādu], bet tur ir tāds vējš – arktiskais, asais, aukstais un skarbais.
Kādas rētas jums vēl ir palikušas? Kā vispār tāds varoņdarbs ietekmē veselību?
Nezinu, vai tas ir varoņdarbs, bet tas noteikti ietekmē veselību. Man, piemēram, pašreiz pirkstu gali ir nejutīgi. Ārsts saka, ka tas pāries. Mums vienam pavadonim, šerpam, trīs pirksti bija apsaluši pilnīgi zili. Vienu pirksta galu vajadzēja diemžēl amputēt. Man visu laiku gribas gulēt un ēst. Man saka, ka smadzeņu šūnu ir mazāk, bet man nekad nav bijis daudz smadzeņu. Tā kā tas nav liels zaudējums. Man arī psiholoģiski mazliet ir tāds tukšums. Kaut gan es esmu ļoti, ļoti priecīgs un lepns par sevi. Pirmo reizi mūžā esmu patiešām priecīgs par kaut ko, ko esmu izdarījis. Jūtu, ka mana nasta no pleciem ir nost, bet tomēr ir tā jocīgi – man ir grūti ar cilvēkiem parunāt. Nezinu, kaut kas manī ir noticis.
Ir tāds teiciens, ka kalni nemīl, ka muļķis trako. Cik var atļauties trakot Everestā?
Absolūti nevar trakot. Es to teicienu dzirdu pirmo reizi, bet tas man atgādina to, ka bieži cilvēki saka, ka tu iekaro kādu kalnu. Man liekas – tie laikam nekāpj kalnos. Kalnu nekad nevar iekarot. Labākajā gadījumā tu uzkāp. Tādā sakarībā es šoreiz ievēroju, ko nekad nebiju sapratis – tie vietējie šerpas – tā ir etniskā grupa, arī pavadoņi – stāv un skatās uz to kalnu. Domāju, kāpēc viņi to dara, vai viņi meditē vai ko.
Es pats esmu izdomājis, bet man liekas, ka tā ir, ka viņi klausās to kalnu, kāds noskaņojums ir tam, vai var kāpt vai nevar. Kalnam arī ir, es uzskatu, tā dvēsele.
Tas Everests, protams, ir ļoti, ļoti cimperlīgs un nežēlīgs. Es arī sāku to darīt [ieklausīties kalnos]. No rīta es pamodos agrāk un vienkārši skatījos, un tad tu sāc just to kalnu, un viņš sāk tevi tā kā pieņemt. Tā ir ļoti interesanta un skaista lieta. Ar kalnu ir jārunā. Tas tev arī atbild. Kamēr es kāpu, visu laiku runāju ne tikai ar Dievu, bet arī ar kalnu. Kādreiz jutu, ka mani tā kā velk augšā tas kalns. Kādreiz es jutu, ka tam kaut kas nepatīk, un tad es nokritu, un sapratu, ka tas kalns tajā brīdī mani nepieņem. Mēģināju saprast, kāpēc, ko es daru nepareizi. Tā šoreiz bija ļoti interesanta atklāsme.
Jūs jau pieminējāt, ka tas ir jūsu otrais mēģinājums uzkāpt Everestā un veiksmīgais. Ar ko šis mēģinājums atšķiras no pirmā, kurā neizdevās to paveikt?
Vairākas lietas atšķiras. Man bija ļoti laba grupa, ar kuru es šoreiz kāpu. Bija seši šerpas un divi latvieši. Tie seši šerpas bija garīgi, priecīgi, pozitīvi, strādīgi. Tur bija tā starpība. Es ļoti labi jutos tajā vidē. Otra lieta – es ļoti sagatavojos un trenējos. Darīju visu, ko es varēju, lai būtu gatavs kāpt. Es pat biju Himalajos kalnā kāpšanas kursos, lai sagatavotos. Tur arī bija 8-10 nepālieši un divi ārzemnieki. Sadraudzējos ar tiem nepāliešiem. Sāku vairāk saprast viņu domu gaitu un kultūru. Tas arī bija savādāk. Šoreiz man bija baigi liela motivācija uznest Ukrainas karogu. To es ļoti, ļoti gribēju. Vēl viena motivācija – šaubas. Ja tu neuzkāpsi, tad visi teiks, ka otro reizi neesi uzkāpis. Kas par lūzeri.
Cik ilgi gatavojies kāpienam? Vai tās ir nedēļas vai mēneši?
Tie ir mēneši. Es visu laiku centos fiziski trenēties, bet, kad es izlēmu [kāpt], tas bija rudenī. Tad es vēl biju divas reizes Nepālā. Sāku kāpt kalnos. Uzkāpu vairākos 5000 metru augstos kalnos. Man liekas, tas ir ļoti vajadzīgs. Tur tā aklimatizācija ir ļoti svarīga. Apmēram deviņus mēnešus katru dienu riktīgi, riktīgi kaut ko darīju.
Kādam ir jābūt cilvēkam, lai uzkāptu tik augstā kalnā? Vai pietiek būt tikai atlētiskam?
Tas ir labs jautājums. Protams, ir jābūt atlētiskam. Tajā vidē cilvēki ir pārsvarā 25-50 gadus veci. Tie ir tādi spēka gadi, kad tu esi stiprs un atlētisks. Tas spēks un izturība lielā mērā tevi uzvilks augšā. Bet manā gadījumā esmu mazliet vecāks. Man liekas, pieredze, dzīves pieredze, nobriedums un tas, ka tu pazīsti sevi un savu ķermeni, tu arī sāc runāties ar kalniem. Šādas lietas varbūt arī [ir palīdzējušas]. Varbūt es nebūšu tas pirmais, kas sasniedz virsotni, bet es lēnā garā sevi savākšu sevi un tur nokļūšu. Protams, vajag trenēties, bet arī vajag [gūt] kalnā kāpšanas pieredzi. Kā jau teicu – es biju kalnā kāpšanas kursos. Tur tomēr kaut kādas maņas, kas ir jāiemācas, lai būtu vieglāk.
Ja tomēr nesanāk uzkāpt kalnā, lai cik gribētos, kurā brīdī saprast, ka jāiet atpakaļ un nevajag būt varonim?
Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Es varu pieminēt cilvēku no mūsu grupas. Viņš bija no Moldovas. Arī sauca par Viktoru. Viņš nomira ceturtajā nometnē. Viņš bija ļoti jauks, mēs kopā ēdām, smējāmies un runājām. Viņš gribēja uzkāpt bez skābekļa. Mēs viņam jautājām: "Kā to iedomājies?". Tas ir ļoti grūti. Tur vajag fizioloģiju. Bet viņš izdomāja, ka tas viss ir galvā – psiholoģiski. Ja tu vari iestāstīt sev, ka tev nevajag skābekli, tad tev nevajag.
Sekas bija, kādas tās bija – viņš nomira savā teltī ceturtajā nometnē. Es nebiju klāt, bet cilvēki redzēja. Viņš skābekli neņēma pat tad, kad viņam to piedāvāja.
Kurā brīdī saprast – grūtākais, kad tu redzi to virsotni un tu esi tik tuvu, bet tu saproti, ka tev vai nu rokas salst vai nu laiks mainās, un tev jāapgriežas.
Jūs katrā kontinentā esat iekarojis augstāko virsotni. Kāds bijis Jūsu ceļš līdz Everestam attīstības ziņā?
Es vienmēr esmu tik pateicīgs [Teodoram] Ķirsim un Imantam Zaulam, ka viņi man lielu dāvanu uzdāvināja – kalnā kāpšanu. Pirmo reizi, kad es kāpu, es ar viņiem kopā kāpu Makinlijā [augstākā Ziemeļamerikas virsotne]. Es biju jauns, dumjš un sportisks. Es tur uzkāpu vienkārši ar savu gribasspēku un izturību. Ar viņiem turpināju kāpt visos pārējos kalnos. Tagad viņu [blakus] vairs nav, bet es par viņiem domāju katru dienu, kamēr kāpu, un domāju, kā viņi to darītu. Tas attīstības ceļš ir, ka tā man ir liela dāvana. Tagad, pēc 30 gadiem, es esmu izdarījis to, ko katrs alpīnists sapņo.
Kas tālāk – visas augstās virsotnes iekarotas. Katra augstākā virsotne katrā kontinentā ir iekarota. Karjera beigusies?
Kā Teodors nosauca savu grāmatu "Ceļš nekad nebeidzas." Savu grāmatu es nosaucu par "Ceļš uz Everestu, kas turpinās". Man ir daudz ideju. Bet tagad man ir jāatpūšas. Tagad rakstu grāmatu par Ukrainu, kas tiks nobeigta dažās nedēļās. To grāmatu sauc "Kad karš kļūs personisks." [Tie ir] tādi īsti stāstiņi ar ilustrācijām un ko es esmu piedzīvojis Ukrainā. Tad, protams, būs jāķeras pie nākamās grāmatas par Everestu. Tad varbūt būs vēl viena grāmata par septiņām virsotnēm. Man liekas, ir svarīgi runāt un stāstīt par šo, lai cilvēki aizdomājas. Es uzskatu, ka vajag darīt lielas lietas tāpēc, ka šis, man liekas, ir pārcilvēciski. Kādreiz man neticas, ka es tur biju un izdarīju. Tas ir svarīgi tāpēc, ka tas dzen mūsu civilizāciju un īpaši latviešus. Diezgan daudzi kāpj kalnos. Cik es saprotu, es esmu 11. [latvietis, kas uzkāpis Everestā]. Tā kā daudzi latvieši jau ir uzkāpuši, un tas ir ļoti apsveicami.
Vai turpināsiet kāpt kalnos?
Jā, noteikti, bet varbūt ne tik augstos kalnos.
Kas ir tas nākamais?
Es nezinu (smejas). Es esmu savas dzīves pēdējā ceturksnī. Es jūtu to, cik ilgi tagad vajag atkopties no tā visa. Tā kā varbūt [kāpšu] ne tajos Himalaju kalnos, bet varbūt zemākos kalnos. Kā jūs zināt, Viktor, es esmu pārslēpojis pāri Grenlandei. Tā ka ir visādas slēpošanas iespējas – uz Ziemeļpolu, Dienvidpolu. Varbūt slēpošana būs nākamais.
Ja mēs runājam par augstajiem kalniem kopumā, tie ir kā magnēts pievelk tūristus, kuri diemžēl atstāj arī atkritumus. Cik palikuši tādi kalni, kur kāpj maz un kur tā vide ir tīrāka?
Tie atkritumi Everestā ir, jā, bet tagad ir vairākas programmas, kas nes tos atkritumus lejā.
Kur es redzēju atkritumus, ir ceturtā nometne, bet tas ir 8000 metri [virs jūras līmeņa]. Tur ir daudz skābekļa balonu un telšu, kas no vēja ir saplīsušas.
Tas ir tas skats, ko šajā sezonā ļoti daudz rāda internetā. Citādi – tur mēģina tīrīt to Everestu. Tā kā tie, kas sēž uz dīvāna un skatās, ka tur baigi netīrs, tur nemaz nav tik netīrs. Bet kuri ir tīri kalni, es varu pateikt, ka Grenlandē ir ļoti daudz kalnu. Varbūt tie nav tik augsti, bet tur ir tādi kalni, kuros cilvēks nekad nav uzkāpis. Un tur ir ļoti, ļoti tīrs joprojām, bet cilvēki visur vairāk brauc un visur kļūst diemžēl netīrāks.
Ja kāds klausītājs arī vēlēsies kāpt augstos kalnos, cik tas maksā? Piemēram, cik jums izmaksāja kāpiens Everestā, skaitot visus pārlidojumus?
Esmu ļoti pateicīgs savai ģimenei, kura palīdzēja gan pirmo reizi, gan otro. Citādāk es nebūtu varējis atļauties. Jārēķinās ar pieciem cipariem. Īstenībā tu pats nevari izdomāt – labi, braukšu uz Everestu un es to darīšu bez organizētas ekspedīcijas. Vajag pieteikties vienai ekspedīcijai. Tās prasa kaut kādu naudu tāpēc, ka tur ir visādas izmaksas. Jāatceras, ka viss ir jāuznes augšā, pat uz bāzes nometni, kas atrodas 5400 metru augstumā. Telts, viss ēdiens un viss kaut kas. 11 tūkstoši dolāru aiziet Nepālas valdībai, lai saņemtu to atļauju. Tu saņem tā kā licenci. Ja tev tās nav, tad tas neskaitās, pat ja tu uzkāp. Tāpēc, ka beigās tu saņem sertifikātu (smejas). Vajag arī apdrošināšanu. Minimālais ir 35 tūkstoši. Tas ir Everestam. Pārējie kalni ir lētāki.
Kādi ir galvenie ieteikumi, ko darīt un kas jāņem vērā, kāpjot augstos kalnos?
Tev ļoti jāgrib to darīt. Ja tu ļoti to gribi, tad tev ļoti jāsagatavojas. Kādas desmit nedēļas dzīvosi ne vislabākajos apstākļos. Es nemaz nerunāju par pašu kāpšanu. [Sperot] katru soli, it īpaši, kad ej uz virsotni, domā, ka tas būs tavs pēdējais solis. Tā ka jārēķinās ar to, ka tu maksā par to, lai tu mokies.
Varbūt ir kas tāds, kas klausītāju varētu pievilināt?
Es nekad neesmu bijis priecīgāks savā dzīvē un labais ir, ka tu vienkārši esi apņēmies kaut ko izdarīt un esi izdarījis līdz beigām.
