Kā atlasīti tautieši
Par projektu "Statistiskie tautieši"
Šo rāmi daļēji aizpildīja Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Kristaps Feldmanis, kurš tāpat kā Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Annija Petrova meklēja cilvēkus – "statistiskos tautiešus" – un ar viņiem sarunājās.
"Patiesībā tā statistika, tā ir diezgan liels ķīselis, un no tās ir grūti uzzīmēt to pilnīgo ainu.
Tas, ko es ļoti ātri sapratu: ja mūsu mērķis ir salikt šos simt cilvēkus, kuri parādītu Latvijas sabiedrību ar visu skaistumu, visiem pārsteidzošajiem faktiem, ar visu labo, visu slikto, tos, kam izdodas, tos, kam ne tik ļoti kaut kas izdodas, ka tad tāda simtprocentīgi statistiski droša ainava īsti nav iespējama.
Un tad tika pieņemts lēmums, ka šīs lielās pazīmes – dzimums, vecums, vieta, tautība – būs tās, ar kurām mēs vairāk turēsimies pie statistiskā rāmja, un tad būs vairākas pazīmes, kuras paredzētas, lai reprezentētu kaut kādu sabiedrības grupu," skaidro Rudīte Spakovska.
Jautājumi, kurus viņai parasti uzdod darbā ikdienā, ir daudz sarežģītāki: "Vai man adoptēt bērnu?", "Vai es uzvarēšu tiesā?", "Vai es saņemšu kompensāciju pēc izlikšanas no mājas?", "Kuru no diviem vīriešiem labāk izvēlēties dzīvei?". Ludmilai projektā prasīts par astroloģiju. Bet tikpat labi Ludmila varētu runāt par augstāko izglītību – viņai ir maģistra grāds tehniskajās zinātnēs, viņa ir inženiere – konstruktore, par bērniem – viņai ir dēls, par mazbērniem – Ludmilai ir mazmeita.
Ludmilas dzīve noteikti ir vēl daudz lielāka, bet mēs to daļu nemaz neredzam, jo cilvēks nav kaut kas viens. Tieši tādēļ 1,9 miljonus Latvijas iedzīvotāju satilpināt 100 "statistiskajos tautiešos" nav viegli.
Tautības aspekts
Viena no pazīmēm, pēc kā atlasīti "statistiskie tautieši", ir tautība, tomēr ne visos gadījumos cilvēks var sevi identificēt ar vienu tautību. "Manā pasē ir rakstīts latviete. Bet tikpat labi es varētu būt arī baltkrieviete. Es varētu būt lietuviete, tādēļ, ka manos rados ir arī iespēja identificēties ar šo tautību," spriež Rudīte Spakovska.
"Es vienmēr iedegšos, šeit Latvijā dzīvojot, vienmēr par igaunisko, vienmēr domāšu par to. Zinu arī to, ja es pārceltos dzīvot uz Igauniju, tad es staigātu ar Latvijas karogu un tad man būtu ļoti svarīgs latviskais.
Tā kā pateikt, kas es īsti esmu, ir ļoti, ļoti grūti. Un tā, cik es esmu dzirdējusi, ir daudziem cilvēkiem, kam ir dažādu tautību vecāki, ka viņi nevar izšķirties, kam vairāk piederēt.
Uz Igauniju ceļojot, es vienmēr braucu ar igauņu pasi. Latvijā es lietoju Latvijas pasi," teica Aiva Plauča.
Ko nozīmē tautība, ko darīt ar pilsoņiem un nepilsoņiem, vai mums vajadzētu skaitīt pilnīgi visus statistikas datus, kas ir pieejami, un tā mēs parādīsim, kāda ir Latvijas sabiedrība? Latvijas Radio žurnālisti projektā saprata, ka tas nav ne fiziski izdarāms, ne tas ir nepieciešams.
Jo patiesībā svarīgāks jautājums ir – kas izveidojis cilvēku dzīvi par tādu, kāda tā ir. Kādi ir tie notikumi, kādi ir tie cilvēki, kāda ir viņu pieredze, kas ir izveidojusi arī mūsu sabiedrības kopējo šodienas dzīvi?
Citi stāsti, arī nezināmi
Rudīte Spakovska secina – nepilsoņiem nav tikai nepilsoņu stāsts, viņi dzīvo dzīvi tāpat kā mēs, ar viņiem notiek visādas citas lietas, viņi ir visādās situācijās, kuras arī parāda Latviju. "Tas nepilsoniskums nav viņu identitātes sākums, beigas un kodols."
Turklāt bieži vien mēs nemaz nezinām to cilvēku dzīvesstāstus, kas mums ir blakus, un ko viņi ir piedzīvojuši.
"(..) Tu arī par sevi ne visu vari zināt, vai arī tikai ar laiku saproti kaut ko par sevi, tad – kā tev var vispār ienākt prātā, ka tu zini kaut mazu daļu par pretī sēdošo cilvēku?" vaicā Annija Petrova.
Piemēram, "statistiskajos tautiešos" uzrunāta kāda sieviete, kas veikusi abortu un kas vēlējās palikt anonīma. Sieviete atklāja, ka viņai divas reizes bijuši aborti, ko vienā gadījumā veikusi pēc vīra pierunāšanas. Trešajā grūtniecībā nolēmusi bērnu dzemdēt, bet bērns piedzimis miris. "Sanāk četras [grūtniecības] man ir bijušas… četri bērni, no kuriem ir tikai viens. Bet varēja būt četri," viņa atklāj.
Viņa atzīst, ka abortu veikšanu nožēlo visu laiku, taču vienlaikus norāda, ka par to nedrīkst nosodīt nevienu sievieti. "Tāpēc, ka katra situācija ir jāskatās ļoti individuāli. Ļoti," viņa uzsver.
"Mēs sabiedrībā par daudz ko atklāti nerunājam. Par smagām un grūtām tēmām mēs sabiedrībā nerunājam.
Mēs runājam par kaut kādām teatrālām scēnām brīžiem, kad kaut kas tāds notiek. Bet par to pašu dzīvi – to, ko vajadzētu risināt… Mēs nerunājam vispār par globālām tēmām. Mēs runājam par kaut ko tur."
