ĪSUMĀ:
- Vecbebru pansionātā piektdaļa iemītnieku – no Rīgas, jo tur vietu trūkst.
- Ar pensiju nevar nosegt visus izdevumus.
- Brīvu vietu nav arī Aizkraukles pansionātos.
- Ļoti trūkst medicīnas darbinieku.
- Līdzmaksājums par vietu pansionātā kļūst par arvien lielāku slogu tuviniekiem.
- Latvijā šobrīd pēta jauna finansēšanas modeļa ieviešanu.
- Ārvalstu pieredze sociālo pakalpojumu finansēšanā.
Iemītnieki arī no Rīgas
Vecbebru profesionālā vidusskola, kas atrodas netālu no Kokneses, darbu pārtrauca pirms 7 gadiem. Tā kā skolas ēka un dienesta viesnīca bija renovētas, izmantojot Eiropas Savienības finansējumu, toreizējā Kokneses novada pārstāvji jau pirms Covid-19 pandēmijas uzsāka sarunas ar "Sarkano Krustu" par bijušā tehnikuma mācību kompleksa pārņemšanu, lai izveidotu tur sociālo centru.
Sociālās aprūpes centrs "Vecbebri" darbu sāka 2023. gada jūlijā tehnikuma dienesta viesnīcas ēkas ceturtajā un piektajā stāvā. Pašvaldība ēkā iebūvēja liftu. Uz Vecbebriem brauc ne vien fizioterapeits, bet arī ergoterapeits, regulāri notiek dažādas nodarbības.
Piektdaļa no pansionāta iemītniekiem ir no Rīgas, jo Rīgā visiem vietas sociālās aprūpes iestādēs nepietiek. Iemītnieki ir arī no Aizkraukles un Ogres.
"Esmu iemācījusies zīmēt, vīt dažādus dekorus. Ārā ejam, lasām ābolus, katru dienu eju no rīta nūjot," pastāsta iemītniece Aina. "Bija grūti no mājām šķirties. Esmu vientuļniece un sev to sen biju pateikusi – kamēr ar sevi tieku galā, tikmēr dzīvoju savā mājā. Nebija iebildumu uz laukiem braukt. Es pati izvēlējos, lai vismaz man būtu "purvītis" aiz loga. Mums te ļoti daudz visādi svētki, nav garlaicīgi ne mirkli."
Sociālās aprūpes centrā "Vecbebri" šobrīd ir 95 iemītnieki, strādā 38 darbinieki, un tie brauc no visas apkārtnes – Pļaviņām, Aizkraukles, Kokneses un Ērgļiem.
Dzīves apstākļus jātuvina māju atmosfērai
Centra vadītāja Inita Bērzkalne stāsta, ka nopirkts specializētais transports, nākotnē "Vecbebros" taps arī pašiem sava virtuve.
"Ir ļoti svarīgi maksimāli šos apstākļus tuvināt mājai. Tuviniekiem arī piedāvājam nakšņošanas iespējas, jo ir daudz tuvinieku, kas atbrauc no ārzemēm, un, lai viņš varētu kopā ilgāk pabūt ar savu tuvinieku, ir šeit viesnīcas numuriņi," pastāsta Bērzkalne.
Katrs seniors par uzturēšanos sociālās aprūpes iestādē no savas pensijas maksā 85% mēnesī, 15% paliek pašam. Pensijas ir ļoti dažādas – sākot no 300 līdz 900 eiro.
Tā kā par diennakti "Vecbebros" jāmaksā 33 eiro un šajā summā ietilpst visi centra izdevumi – darbinieku algas, komunālie maksājumi un pārējie izdevumi –, ar pensiju, protams, nepietiek, tāpēc starpību sedz vai nu seniora tuvinieki, vai, ja tādu nav, – attiecīgās pašvaldības sociālais dienests.
No "Sarkanā Krusta" papildu līdzekļi netiek piešķirti, centra budžetu veido klientu mēneša maksājumi.
Trūkst vietu pansionātos
Aizkraukles novadā ir valsts sociālās aprūpes iestāde "Mēmele" cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, trīs pašvaldības pansionāti – "Ziedugravas" Skrīveros, kur uzņem arī cilvēkus ar demenci, kā arī pansionāti "Nereta" un "Pļaviņas".
"Pašvaldībai izveidot jaunu sociālās aprūpes centru ir ārkārtīgi dārgi un sarežģīti – piesaistīt personālu, visus tehniskos līdzekļus, gultas un tamlīdzīgi. Tas, ko mēs kā pašvaldība izdarījām, – sakārtojām telpas, ierīkojām liftu un tad nodevām tālāk lietošanā Latvijas Sarkanajam Krustam," stāsta Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītājs Edvards Pāvulēns.
"Sarkanajam Krustam" bez sociālās aprūpes centra "Vecbebri" pieder arī ģimenes aprūpes centrs "Dzeguzīte" Iršu pagastā.
"Nevalstiskajām organizācijām tas ir vienkāršāks process ar visiem budžetiem, piesaistīt arī ziedotājus un tamlīdzīgi," piebilst Pāvulēns.
Pansionātiem Pļaviņās un Skrīveros ir noslēgti līgumi ar Rīgas pašvaldību par sociālās aprūpes sniegšanu rīdziniekiem, tāpēc veidojas arī rindas, bet Pāvulēns stāsta, ka Aizkraukles pašvaldība savu līdzfinansējumu piešķir Aizkraukles pašvaldības iedzīvotājiem - arī tiem, kas dzīvo apkārtējo novadu pansionātos, ja nav brīvu vietu Aizkrauklē.
Ja sociālās aprūpes centrā "Vecbebri" stāstīja, ka vēlas veidot ģimenisku vidi, tad Neretā tāda jau ir – pansionāts izveidots bijušajā Neretas slimnīcā, un tur uzturas 33 seniori. Slimnīcu, kurā bija terapijas, ķirurģijas nodaļas un operāciju bloks, slēdza pirms 15 gadiem, un sociālās aprūpes centra vadītāja Ina Riekstiņa tajā strādāja par medicīnas māsu. Šobrīd centrā notiek remonts, un turpmāk te varēs uzturēties 48 seniori.
Ēkā izbūvēts lifts, tā siltināta, nobruģēts arī laukums, kurā notiek dažādi pasākumi. Paredzēts iegātāties arī granulu apkures katlu.
"Mums ir sava veļas mazgātava, savs pagrabs, dārzs, audzējam gurķus, zaļumus daždažādus. Masieris mums ir, fizioterapeits. Nodarbību ļoti daudz – līmēšanas, zīmēšanas, tamborēšanas, dziju tīšanas un visādas tādas lietas.
Var jau gribēt nezin ko, bet viņi ir piekusuši no dzīves un viņi negrib neko darīt.
Ja godīgi jāsaka, esmu priecīga, ka esam mazi, jo mēs viens otru pazīstam, viens par otru visu zinām. Droši vien no tāda biznesa viedokļa – jo vairāk klientu, vairāk naudas, vieglāk izdzīvot. Protams, ka tā ir, un tāpēc arī paplašināmies," teic Riekstiņa.
Pansionāta iemītnieces Tekla un Zinaīda ir vietējās – Neretā strādājušas par pārdevējām, tagad abas dzīvo vienā istabiņā. Tā kā pensijas abām nav lielas – ap 550 eiro mēnesī -, tad 400 eiro vienai papildus maksā tuvinieki, otrai – sociālais dienests.
"Nekur nav tik labi kā mājās, lai kāda ir brīnišķīga vadītāja, brīnišķīgs kolektīvs. Līgo svētkus svinējām skaisti – ar galdiem, mūzika smuka bija - tā kā jaunībā, jāsaka. Ēdiens ļoti labs, un lielas porcijas – es tās nevaru nolikvidēt. Tuvinieki arī katru nedēļu atbrauc - sestdien, svētdien. Uz māju aizved apskatīties, kā izskatās," stāsta iemītnieces.
Trūkst medicīnas darbinieku
Par savu zelta fondu sociālās aprūpes centra "Nereta" vadītāja Ina Riekstiņa sauc darbinieces, no kurām gandrīz visas pansionātā strādā jau 15 gadus un arī pašas ir jau pensijas vai pirmspensijas vecumā. Problēma esot atrast medicīnas māsu.
"Jauniešiem šis darbs maz interesē, jo izaugsmes nav," piebilst Riekstiņa.
Darbinieki saņem "drusku vairāk" par minimālo algu. "Par minimālo algu strādā apkopēji. Sociālie darbinieki, sociālie aprūpētāji – tā tāda globāla problēma Latvijā ir, mums Neretā nav medicīnas darbinieku," piebilst Riekstiņa.
Līdzmaksājums – arvien lielāks slogs tuviniekiem
Pēdējos gados maksa par uzturēšanos sociālajos aprūpes centros palielinās. Ja pirms pāris gadiem tie bija 20 eiro diennaktī, tad tagad Neretā maksa ir 28,50 par diennakti, bet Vecbebros – 33 eiro. Riekstiņa uzsver, ka pansionāta iemītnieka tuviniekiem līdzmaksājums kļūst par aizvien lielāku slogu.
"Mums ir dažādi atbalsti – slimajiem, bezdarbniekiem, mazturīgajiem, bet gribētos atbalstu tieši ģimenēm, kas audzina bērnus, un viņi ir spiesti savus vecīšus veselības stāvokļa dēļ ievietot šādos aprūpes centros. Derētu padomāt par to, kā viņiem palīdzēt," pauž Riekstiņa.
Šobrīd mēneša maksa pansionātā ir vidēji 1200 eiro mēnesī, laukos mazāk – ap 1000. Līdz ar jauno gadu, augot minimālajai algai, par apmēram 10% augs arī cenas sociālās aprūpes centros.
Aizkraukles novada sociālā dienesta vadītājs Pāvulēns stāsta, ka Aizkraukles novadā ir 130 iedzīvotāju, par kuriem līdzmaksājums jāveic pašvaldībai. Šogad tas maksāja gandrīz trešdaļu no novada sociālā budžeta – 800 000 eiro gadā, nākamgad šī summa jau pārsniegs vienu miljonu. Pašvaldība cenšas arī sameklēt vientuļo senioru tuviniekus, bet veiksmīga gadījuma nav neviena.
"Izsūtām vēstules - vai nu tās pat neatver, vai neizņem pastā, jo tās ir ierakstītās vēstules, un, ja arī ir atbildes, tad tās vienmēr ir tādas, ka bijusi slikta bērnība, nav palīdzējuši vecāki, lietojuši alkoholu, vardarbība bijusi ģimenē. Arī paši šie cilvēki bieži vien ir vai nu ar invaliditāti, vai kaut kādām problēmām, kāpēc viņi nevar piedalīties savu vecāku uzturēšanā," teic Pāvulēns.
Viņaprāt, būtu jādomā par valsts atbalstu šo pakalpojumu finansēšanā, jo pašvaldības vienas pašas nevar turpināt to uzturēt, jo pensiju pieaugums netiek līdzi pakalpojuma cenu kāpumam.
Pēta jauna finansēšanas modeļa ieviešanu
Lai tiktu nodrošināts minimālo sociālo pakalpojumu grozs un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi pašvaldībās, valdība oktobrī apstiprināja plānu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu pieejamības un attīstības veicināšanai līdz 2029. gadam. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta vadītājs Aldis Dūdiņš informē, ka šobrīd no ES fondu līdzekļiem tiek veikts pētījums par jaunu finansēšanas modeļu ieviešanu Latvijā.
Eiropas Savienības valstīs pieredze ir dažāda. "Viens no modeļiem, kas ir sevi parādījis kā diezgan dzīvotspējīgu, ņemot vērā arī visas demogrāfiskās tendences, ir obligātās sociālās apdrošināšanas modelis pret riskiem nonākt nepieciešamībā saņemt ilgstošās sociālās aprūpes pakalpojumu," stāsta Dūdiņš.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienība) uzsver, ka valstij jārūpējas par tiem, kas paši nevar samaksāt par vietu sociālās aprūpes centrā.
"Viņus nevar atstāt ārā uz ielas. Paskatīsimies vēl vienu skaitli – ja mums ir 45 000 vīri jeb tēvi, kas nemaksā uzturlīdzekļus, un kopīgā summa, ko valsts samaksāja, ir pusmiljards, tad nedomāju, ka ar lielu prieku šie izaugušie bērni [tēva] vecumdienās skatīsies ar līdzjūtību un vēlēšanos palīdzēt savam tēvam, kas savulaik neko nav gribējis palīdzēt viņam," salīdzina Bērziņš.
Viņš pauž cerību, ka izdosies piesaistīt finansējumu no Eiropas Savienības un Pasaules Bankas, lai īstenotu ilgtermiņa aprūpes programmu 2024.-2029. gadam.
Uzreiz nesteidz ievietot pansionātā
Kāda ir citu valstu pieredze ar ilgstošo sociālo aprūpi? Latvijas universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Līga Rasnača stāsta, ka arī citur pansionātu izmaksas ir augstas, tāpēc necenšas cilvēku uzreiz ievietot aprūpes centrā, bet nodrošina aprūpi mājās, dienas centros vai specializētās mājās.
"Nīderlandē ir tāds pakalpojuma veids vecākiem cilvēkiem kā servisa dzīvokļi, kas nozīmē, ka viņi dzīvo patstāvīgi, bet viņiem tiek, piemēram, atnesti iepirkumi, sniegti medicīniskie vai aprūpes pakalpojumi, un viņi jūt, ka viņi vēl ir tā kā saistīti ar apkārtējo dzīvi," pavēsta Rasnača.
Pētīta arī Somijas pieredze, kur arī sabiedrības novecošanās ir ļoti aktuāla lieta. "Viņiem lielākoties institucionālai aprūpei ir trīspusējs finansējums – valsts, pašvaldība un paši. Nevis atsevišķi ir valsts un pašvaldību un privātie pansionāri, bet vienā šajā iestādē ir šī sadarbība un šis trīspusējais finansējums," rezumē Rasnača.
