Par vīra Jāņa Vīksnes nodarīto sieviete stāstīja: "Tas notika 11. aprīļa rītā. Tas bija manā ieskatā slepkavības mēģinājums. Cilvēks, kurš nespēj samierināties ar to, ka beidzot es biju nolēmusi mūsu attiecības beigt, bija nolēmis, ka viņam ir vieglāk nevis sākt, iespējams, vēl labāku un skaistāku citu dzīvi, bet viņam ir vieglāk nogalināt mani un… Nezinu, ko darīt tālāk, kāds bija viņa plāns."
Sieviete stāstīja, ka vēlāk uzzinājusi – viņš todien bija redzēts veikalā pērkam alkoholu. To lietojis visu dienu un sūtījis īsziņas, aicinājis satikties un aprunāties. "Tā kā man bija daudz darāmā – nākamā diena man bija darba diena, bērniem – skolas diena, mums bija ko darīt, mēs gājām vannās. Tā es līdz tam viņa šķūnītim neaizgāju. Mēs aizgājām gulēt. Aizgājām normāli gulēt pulksten 22. Tad ap pulksten trijiem dzirdēju, ka lielais puika staigā pa mājas pirmo stāvu un ka vīrs arī tur ir."
Lielais bērns sūtījis Vīksnei īsziņu: "Mammu, man bail, aizej, paskaties, ko viņš tur dara." Māte dēlam teikusi, ka jāiet gulēt, viss būs labi, tēvs pavandīsies un arī aizies gulēt. Viņa atminējās: "Bet tad es sajutu, ka ir gāzes smaka. Gāju skatīties, kas tur notiek. Viņš bija mēģinājis darbināt plīti, lai it kā kaut ko ceptu. Es teicu: "Tu neko necepsi!", un visu aizgriezu ciet. Teicu, lai viņš iet gulēt.
Pēc tam vīrietis vēl iegājis pie lielā bērna un pateicis: "Tētis neko vairs nedarīs, viss būs labi, guli mierīgi."
Vīksna turpināja: "Tad uzgāju pati augšā un paskatījos, ka, paldies dievam, man vēl ir divas stundas [ko gulēt], bija kādi četri, un es parasti sešos ceļos. Ar visu, paldies dievam, biezo halātu, kas man bija mugurā, atgūlos gultā. Pēc kāda brīža nāca vīra kungs. Es domāju, ka viņš nāks gulēt, bet viņš apgūlās, un kā parasti viņam bija jautājumi un jautājumi. "Vai tad tas tiešām ir viss? Vai tad tas tiešām ir viss?" Es teicu: "Nu jā, Jāni, jāsaprot, ka viss, es nevaru dzīvot ar cilvēku, kam es vairs neuzticos, kas melo vienmēr, nepilda savus solījumus." Un viņš visu laiku mani čamdīja. Es gulēju uz kreisā sāna, un viņš visu laiku mani čamdīja. Tajā brīdī, kad es pagriezos uz labā sāna, viņš atkal mani pačamdīja un jautāja: "Beidzamo reizi – nu tad tiešām viss? Ja viss, tad viss!" Es sākumā pat nesapratu, kāpēc viņš man guļas virsū. Viņš tā kā piecēlās sēdus savā pusē gultai un pārliecās man tā kā pie vidukļa pāri. Un tad, tikai pēc tam, kad jau izrāva nazi, es sapratu, ka viņš dur, ka viņam ir nazis rokā."
Varmāka turpinājis durt kreisajā sānā.
"Viņš man kādas četras reizes iedūra tajā kreisajā sānā. Es, saprazdama, kas notiek, domāju – ak dievs, bērni, – viņi tur guļ blakus savās istabās. Vai tiešām viņiem būs jāatrod mani tādu?! Es sapratu – man kaut kas jādara. Es mēģināju ar roku raut – visi pirksti man ir sagriezti. To nazi neizdevās [atņemt]. Tad es sapratu – stumšu viņu ar kāju ārā no gultas. Stūmu ar kāju ārā, tad viņš sagrieza man kāju," viņa stāstīja.
Varmāka trīsreiz iedūris sievietei kājā, tomēr ar otro reizi viņai izdevies izdabūt nazi un aizmest to prom, taču ne pārāk tālu. Bijis tumšs, viņš čamdījis pēc naža, taču to neatrada. Tad aizliecies pēc sava mobilā tālruņa, lai var paspīdināt. "Tajā brīdī es sapratu, ka es netikšu no viņa prom, ka es nevaru ne viņu nogrūst, nekā. Tad es saucu lielo puiku, domāju, ka viņš varbūt vēl neguļ, teicu: "Zvani 112, zvani 112!" Bija sadzirdējis mans vidējais puika, kas dzird augšā aiz sienas mums. Protams, tai brīdī es to nezināju. Es tikai domāju – man ir kaut kas jādara, jādara, lai viņš apstātos! Kamēr es bļāvu, viņš teica, lai es aizveros. Tā kā turpināju bļaut: "Zvani 112!", viņš paņēma vēl arī spilvenu un mani smacēja, bet, paldies dievam, man izdevās otru roku tā kā pielikt, es dabūju galvu pieliekt un pa apakšu es varēju gaisu ievilkt," tās nakts notikumus atminējās cietusī.
Varmākam tomēr izdevās atrast nazi.
"Te laikam mani tiešām izglāba tas halāts, jo, tā kā labo roku, lai varētu paelpot, es biju zem spilvena atbalstījusi, tad viņš man dūra trīsreiz, griezdams to nazi – es to roku un to skatu atceros – labajā padusē. Tajā nemaņā jau nesapratu, man likās, ka tur viss būs saārdīts," viņa stāstīja, bet, par laimi, bijis pārgriezts tikai augšdelms un nedaudz nazis skāris krūti.
Sieviete saprata – lai varmāku apturētu, viņai kaut kas ir jādara un jārunā.
"Man bija doma, ka man viņš jāapstādina. Lai bērni neredz mūs, lai neatrod mūs no rīta tādus. Un tad es viņam sāku stāstīt visādas muļķības. Es viņam teicu: "Jāni, pagaidi, Jāni, apstājies, Jāni, pagaidi, es esmu stāvoklī, mums būs bērniņš!" Viņš pateica, ka ir par vēlu. Viss ir par vēlu. Un tai brīdī, kad viņš man grieza padusē, man atkal izdevās nazi izraut, un tad es viņu pametu tālāk zem gultas. Viņš tā kā no sāna vairs netika viņam klāt. Kamēr viņš tur ņēmās, atcerējos, ka mans telefons tur stāv, kaut kā pagriezos, kaut kā dabūju no galdiņa telefonu, mēģināju 112 spiest, bet man acis jau miglojās, jo es biju zaudējusi praktiski laikam visu, cik nu sieviete var atļauties asinis noliet," stāstīja Vīksne.
Viņa bija veiksmīgi uzspiedusi 112, bet neko nedzirdēja. Vēlāk, kad ar izmeklētāju kopā skatījās telefonā, redzēja ka zvans it kā bijis 23 sekundes garš. "Var jau būt, ka viņi arī dzirdēja, kas notiek, bet, tā kā par adresi jau bija puika piezvanījis, varbūt tāpēc viņi [bija atbraukuši]," par palīdzības ierašanos pieļāva sieviete.
Viņa stāstīja: "Galu galā man jau likās, ka viss. Man vairs nebija spēka. Es tikai visu laiku ar viņu runāju, teicu: "Iedod man dzert! Man gribas padzerties!" Viņš man deva lielo pudeli, lēja man uz sejas. Es teicu – neslīcini! Tad viņš bija tik laipns, teica: "Labi, es tev pārliešu mazajā pudelītē!" Un es tikai domāju – man ir jārunā, man ir jārunā! Viņš atnesa mazo pudelīti: "Nu, dzer, dzer!" Tad viņš laikam redzēja, ka es esmu tādā besī, ka es nevaru ne pakustēties, ne pretoties, un es domāju – galvenais, lai viņš vairs nedur. Lai viņš vairāk nedur man!"
Tad varmāka apsēdies sievai blakus un teicis: "Tagad es varu pārdurt sev vēnas!", pēc kā iegrieza sev ar nazi rokā un mēģinājis zvanīt 112, taču teicis, ka nevar, jo telefons esot uzkāries. Cietusī viņam atbildējusi, lai ņem viņas telefonu un zvana. "Es domāju, lai zvana, lai brauc tie… Ka tik viņš piezvanītu! Bet tad viņš atcerējās, ka viņš ir durvis aizslēdzis. Viņš vēl ar visām asiņojošajām rokām bija nogājis un pa visu gaiteni nolējis. Viņš bija atslēdzis durvis, tad veiksmīgi uznāca augšā, atkal paskatījās uz savu veikumu ar tādu četrgadnieka [skatienu]. Stāv man visu laiku [acu priekšā]: stāv viņš kājgalī kā tāds četrgadnieks, tāds kā lepns, ka izdarījis kaut ko baigi vareno, un tāds kā samulsis, kā tas tomēr izskatās. Jo, kā brālis teica, nu… Halāts bija tāds, it kā peldējis būtu asinīs. Un visa tā gulta," sacīja sieviete.
Tajā brīdī viņa beidzot izdzirdējusi, ka kāds nāk pa trepēm un sauc: "Policija! Mēs nākam iekšā! Kur jūs esat?"
"Atvērās durvis, viņš tāds pats apstulbis stāvēja, skatījās uz viņiem. Viņi viņam saka – gulies! Protams, viņš neguļas, dabūja ar elektrošoku. Tad gan viņš atcerējās, ka viņam ir sirds. Viņš teica: "Vai, sirds! Vai, sirds!" Viņi viņu noguldīja, tad nāca daktere, es pateicu, ka mani sadūra, un tad viņi tur ņēmās – aizvilka laikam tās lielās muguras durtās brūces. Tad nesa mani lejā un veda uz Jelgavu," norādīja Vīksne.
Sieviete slimnīcā pavadīja vairāk nekā mēnesi, viņai izņēma liesu, bet sagraizītās rokas nefunkcionē. Sieviete tikai nesen atgriezās mājās.
"Kāds man stāvēja tomēr klāt, ka visā šajā ārprātā, vienīgā – nu, pa lielam, izņemot visu pārējo – liesas zaudēšana bija tā samaksa, kas man bija jāsamaksā, lai es tiktu brīvībā. Liesas man nav, asinis man bija tāds zudums, ka es uz [operācijas] galda gandrīz nomiru," skaidroja Vīksne, norādot, ka ārstiem nācies steigt pārliet asinis, tāpēc tika "pamesta" kāja, – arī tai visas funkcijas nav atgriezušās.
"Tur nav sašūts kaut kas līdz galam, bet es esmu vismaz dzīva,"
viņa piebilda.
KONTEKSTS:
Tiesībsargājošo iestāžu spējai pasargāt varmāku upurus īpašu uzmanību sabiedrība pievērsa pēc traģiskā gadījuma Jēkabpils novadā, kur 16. aprīlī sava bērna un mātes acu priekšā tika nogalināta 1983. gadā dzimusi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Leons Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja; par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks uzdeva sākt dienesta pārbaudi, lai "pārliecinātos, ka policisti ir rīkojušies atbilstoši normatīvajam regulējumam, pietiekoši aktīvi un profesionāli".
Slepkavu Rusiņu policija meklē gandrīz divus mēnešus, vienlaikus nav izslēgts, ka vīrietis varētu būt izdarījis pašnāvību.
