Apes bibliotēkā tās vadītāja Agrita Leite pārskata iedzīvotāju atnestās sēklas. Viņa stāsta, ka vislielākā interese ir bijusi sēklu punkta atklāšanas reizē.
"Ļaužu bija daudz, kādi 25, bija arī no Igaunijas, kas piedāvāja apmaiņai savas sēklas un vietējie, nu gāja mums ņigu ņegu, visi mainījās. Tagad meklē cūku pupas un vēl ģimenes sīpolus meklē, pēc ģimenes sīpoliem ir liels pieprasījums. Es jau arī atceros, ka mums kādreiz bija tie ģimenes sīpoli, ka tu iestādīji vienu, tad bija tāds čumuriņš sīpolu. Cilvēki ir ieinteresēti, nāk un paņem kaut ko, cits arī atnes, ļoti apmierināti ir. Tagad man liekas, ka arvien vairāk dārzam pievērsīs uzmanību, jo savs ir savs izaudzētais un tomēr jau veikalā visam tās cenas ir [augušas]," stāstīja Leite.
Šobrīd, kad sēklu piedāvājums ir pat ļoti plašs un krāsainās paciņas tā vien vilina veikalu plauktos vai internetveikalu piedāvājumā, arvien mazāk sējam un stādām tos augus, kurus audzēja mūsu vecmāmiņas, tādējādi zaudējam mums raksturīgos, lokālos kultūraugus, saka vietējo sēklu lolotāju kustības dalībniece Daina Binde. Viņas ierosme tad arī bija Apes bibliotēkā izveidot sēklu apmaiņas punktu.
"Ir tā saucamās mantotās sēklas, vecās sēklas, kuras ir vismaz 30 gadus ģimenēs audzētas. Cilvēki bieži vien saka, man jau nekā mājās nav, bet, kad pajautā... Piemēram, pajautājām vienai sievietei, viņa atnesa salātu [sēklas] no padomju laikiem, tas jau ir vairāk kā 30 gadus atpakaļ, tā kā ļoti svarīgi ir tās vecās sēklas saglabāt, tāpēc, ka tās, ko ieved no ārzemēm, ko mēs pērkam veikalos, bieži vien ir svešās, mēs viņas iesējam, novācam ražu, bet sēklas nevaram iegūt.
Tāpēc man ir ļoti liels prieks šos te salātiņus dabūt, kuri nepaliek rūgti, rudenī nogatavojas sēklas un tu pats viņas savāc, nav jāiet uz veikalu.
Piemēram, man šeit ir Alojas āra tomāts, ko es dabūju no kādas alūksnietes. Viņai bija fantastiski, maza auguma tomātiņi, bet pilns ar bumbuļiem. Nu tā mēs dalāmies un vienkārši samazinās atkarība no veikala, tu vari pats dabūt sēkliņas, kuras ir augušas šinī vietējā klimatā, un arī interesanti, ka tu zini, ka no tā cilvēka tu dabūji to sēkliņu un tev viņa ir," stāsta Binde.
Viņa sēklu maiņas punktā rāda arī vairākus interesantus atradumus, sēklas, kas tik tiešām saglabājušās no senākiem laikiem.
"Es dabūju īpašu sūtījumu no Cēsu viduslaiku dārza dārznieces Līgas Eglītes, viņa man veselu kasti atsūtīja ar fantastiskām sēklām, kuras jau lielākā daļa ir izņemtas, piemēram, zirgu pupas, kas ir sens viduslaiku augs. Fantastiski, es esmu ļoti priecīga par sadarbību ar viņu, viņa ir kolosāls cilvēks, un Cēsu viduslaiku dārzs kā paraugs būtu jāpopularizē pasaulē un Latvijā, jo tā ir dzīva vēsture, kā mēs varam viegli audzēt augus, ievākt sēklas un saglabāt savu pagātnes mantojumu nākotnei," saka Binde.
Sēklu lolotāju kustība ir Latvijas Permakultūras biedrības ierosme, lai saglabātu vietējo kultūraugu sēklas no izzušanas. Binde, kura arī ir iesaistījusies šajā kustībā, ir angļu valodas skolotāja, šobrīd gan skola nomainīta pret saimniekošanu laukos.
"Es jau zināju, man bija tikai 5 gadiņi, ka būšu ar augiem saistīta, bet sākās skola un man visas tās domas novērsa, tad bija jāiet uz augstskolu, tad sapratu, ka iegrimstu depresijā tai skolā sēžot, mācot skolā. Sapratu, ka jāiet atpakaļ pie dabas, es nevaru darīt to, kas man nepatīk. To es sapratu, kad man 22 gados sāka palikt sirmi mati, nevarēju naktīs gulēt un raudāju katru nakti, sapratu, ka nevar strādāt darbu, kas tev nepatīk. Sapratu, ka mājās taču ir zemīte un mamma, kura netiek galā viena pati ar ravēšanu, tāpēc atradu permakultūru un sāku visādus audziņus vākt kopā," klāsta Binde.
Arī Dainas saimniecībā, protams, ir dažādu augu kolekcija.
"Vecvecvecmāmiņas vasaras ķiploki, mamma bija saglabājusi, es nezināju vispār, ka mums tādi ir, tā kā ārkārtīgi liels retums un vērtība, sajūti vēsturi šajā ķiplociņā. Un man mājās ir arī ģimenes sīpoli, ko es nezināju, trīs veidi. Tad ir kaņepes un magones, nevar jau teikt skaļi, jo tad atnāks policija... Tad dažādi daudzgadīgie sīpoli man ir kolekcijā. Kas vēl? Man ir arī maza kolekcija kartupeļu, es esmu traka uz dažādiem augiem, kas ir vietējie un kas ir interesanti ar kaut ko, piemēram, dabūju veco kartupeļu šķirni, kas saucas 'Čangalis', tādi gari, skaisti, plakani, vienkārši viņus pārstāja audzēt tāpēc, ka viņi neder, ja novāc ar mašīnu, viņi ir dažāda lieluma un neērti novākšanai, un nevar kārtīgi sašķirot, bet tie ir tik garšīgi! Es ieliku grupā "Permakultūras dārzs", ka man ir kāds pusgroziņš, man 200 cilvēki pieteicās, tā ka šogad audzēšu vēl.
Tas, kas ir aizmirstais, tas ir ļoti, ļoti vērtīgs, vienkārši cilvēkiem tā krāsainā paciņa aizmiglo acis un nezina, kas viņiem pašiem mājās ir bijis vecmāmiņām un kas ir vērtīgāks par veikalā pirkto," piebilst Binde.
Vairāk informācijas par sēklu maiņu, sēklu lolotājiem var atrast mājas lapā "Mantots kultūraugs".
