Rēzeknes Dieva žēlsirdības baznīcā, kas pavisam nesen uzcelta pilsētas Ziemeļu rajonā, dievkalpojumi notiek divas reizes dienā – rītā un vakarā. Uz šo vietu, ko vēl pavisam nesen izveidojusies draudze jau sauc par savām mājām, pie Dieva nāk gan gados vecāki, gan arī jaunāki cilvēki. Pārsvarā tie ir vietējie ticīgie, kuriem tagad ir iespēja, vien pārejot pāri pagalmam, nonākt dievnamā.
"Tā ir laime, tas ir mūsu sapnis. Sen gaidīts notikums, ka Ziemeļu rajonā mums ir sava baznīca. Rītā ceļamies un ejam uz baznīcu. Es arī mājās, sanāk, ka lūdzos pret altāri, jo man logi ir pretī baznīcai. Tā ir vienkārši laime," atzina kāda vietējā.
Ticīgie uzsvēra, ka katoļu tradīcijas Latgalē ir ļoti stipras, tāpēc svētki, it īpaši Lieldienas, ir ļoti gaidīti svētki, kam baznīcēni īpaši gatavojas.
Par Lieldienām jaunajā baznīcā ticīgie Latvijas Radio sacīja:
"Baznīcas vidū būs Kristus kaps, tieši pretī altārim, būs ziedi, kas jau ir sagādāti. Vajadzēs tos tikai izvietot. Arī baznīcas apkārtni tīrījām, cik jau nu spējām, jo laika apstākļi šogad nelutina. "
"Lieldienās mēs, protams, iesim uz baznīcu. Gatavojamies Lieldienām gan garīgi, gan arī mājās. Tā, lai izjustu visa ģimenīte svētkus."
"No rīta pirmais ir krustu pārmest pret baznīcu, saģērbties un ātri nākt uz dievkalpojumu. Procesija mums būs. Kaut arī apkārtne nav vēl īsti sakārtota, bet mēs iesim. Tas būs pirmais gads, kad tā te svinēsim Lieldienas."
"Būs, būs Lieldienās procesija. Solīja labu laiku. Tā, ka iesim laukā. Lai karogu mums vēl nav, mums ir krusts, svece un Vissvētākais sakraments. Tā, ka mums apkārt baznīcai būs procesija."
Uzrunātie dievlūdzēji atzina, ka šobrīd, kad pasaulē notiek karš, dažādas dabas katastrofas un daudziem cilvēkiem klājas grūti, dievnama apmeklējums, lūgšana ir vislielākais mierinājums:
"Lūgšos, lai Dievs palīdz visiem, kas to vēlas. Visiem šī palīdzība ir vajadzīga, bet katram jau sava."
"Labestību, žēlastību, lai mēs te mazāk slimotu, lai visi būtu draudzīgi, lai mēs grieztos pie Dieviņa katrā brīdī. Un galvenais ir – pateicība. Paldies Dievam par to, ka viņš man ļāva 80 gadus nodzīvot."
"Lūgšos par manu grēku piedošanu, manu bērnu grēku piedošanu. Mēs katru dienu rožukronī pieminam, lūdzamies par mieru, par Ukrainu. Par visiem mēs lūdzamies. Paši par sevi, par mirušajiem, par paaicinājumiem uz priesterību, par grēcinieku atgriešanos pie Dieviņa."
Rēzeknes Dieva žēlsirdības baznīcā nepilnu divu gadu laikā jau ir izveidojies draudzes kodols, un ticīgo skaits dievkalpojumos apliecina, cik ļoti šāds dievnams bija nepieciešams tieši pilsētas Ziemeļu mikrorajonā.
"Draudzē mūsu ir daudz. Svētdienās mums ir cilvēku pilns. Pārpildīta baznīca, cilvēki kājās stāv. Nāk ar bērniem, vecāki cilvēki nāk. Tas ir tik aizkustinoši," sacīja draudzes locekļi.
Emerita darba dienas vakara dievkalpojumu apmeklē kopā ar dēliņu. Viņa atzīmēja, ka jaunā baznīca atrodas vien pāris simtus metru no ģimenes mājām. Viņa te diezgan bieži nāk lūgties, jo ģimenē katoliskās tradīcijas godātas no paaudzes uz paaudzi.
Emerita sacīja: "Mums ģimenē ir bijis tā, ka mēs katru dienu ziemas periodā, vasarā gan retāk, skaitījām rožukroni. Visa ģimene kopā, mēs bijām pieci cilvēki ģimenē. Pēc iespējas arī apmeklējām baznīcu. Līdz baznīcai mums bija septiņi kilometri. Gājām kājām. Cēlāmies četros no rīta un tos septiņus kilometrus gājām kājām, jo mise bija septiņos no rīta. Procesijā arī piedalījos. Mans vectēvs piekalpoja priesterim līdz kādiem 80 gadiem. Tagad mans onkulis piekalpo, man tētis visu mūžu dziedāja baznīcas korī. Meita man ies procesijā Lieldienās. Vīrs arī domāju, ka ies. Par mazo dēlu vēl nezinu."
Arī Emerita tāpat kā citi baznīcēni uzsver, cik svarīgi, ka draudze kļūst lielāka un tai ir arī izglītots un labs priesteris.
"Mums ir ļoti jauks priesteris, un šodien viņam palīdzēja otrs arī jauns priesteris. Tādi atvērti un gaiši cilvēki," viņa sacīja.
Dievnama misija
Nu jau vairāk nekā gadu Rēzeknes Dieva žēlsirdības baznīcas draudzi vada priesteris Staņislavs Prikulis. Viņš uzskata, ka jaunā dievnama izbūvēšanai tieši šajā vietā ir arī sava atsevišķa misija.
Viņš sacīja: "Šeit, šajā vietā, kur mēs tagad esam, kur ir dievnams, padomju laikā bija plānots celt deviņstāvu māju – tādu, kāda ir tepat blakus. Ilgu laiku bija būvbedre, nekas nenotika, tad celtniecībā tika apturēta. Vēlāk, lai sakārtotu teritoriju un lai šeit būtu lūgšanas vieta Ziemeļu rajonā, tika nolemts būvēt baznīcu, kas arī ir svarīgi, jo 2. pasaules kara laikā te bija padomju karagūstekņu nometne – vācu armija turēja šeit gūstekņus un daudzi gāja bojā un tika tepat apbedīti. Te ir memoriāls vienmēr bijis, bet šeit nebija lūgšanu vietas. Mums ir misija gan pulcināt katoļticīgos, kas šeit dzīvo un vēlas ienākt dievnamā un lūgties, gan arī tieši atcerēties kritušos karavīrus, kas tajās kara šausmās atrada šeit savu atdusas vietu, kuriem nav krustiņš, savs piemineklis, taču Dievs atceras visus."
Pagaidām jaunajai baznīcai vēl ir daudz vajadzību un darāmā, taču galvenais, ka te notiek dievkalpojumi, tiek svinēti baznīcas svētki un šīs Lieldienas draudzei būs īpašas.
"Pats galvenais uzdevums, svinot Lieldienu svētkus, ir ne tik daudz kaut ko izlūgt no Dieva, bet, pirmkārt, pateikties Dievam par to, ko viņš mūsu dēļ ir darījis. Ka Jēzus Kristus nāca ne tikai, lai mācītu mūs, pamudinātu mūs uz labu, rādītu labu piemēru, dziedinātu, izdzītu ļaunos garus – atbrīvotu cilvēku no ļaunuma. Dieva dēls mira pie krusta, lai izpirktu katru cilvēku un lai arī būtu ar katru cilvēku, kurš cieš. Lai parādītu, ka nāvei nav pēdējais vārds cilvēka dzīvē. "
Pirmssvētku un svētku laikā priesteris Staņislavs Prikulis aicina cilvēkus ne tikai lūgt palīdzību, atbalstu, svētību no Dieva, bet arī pateikties par to, ko esam ieguvuši.
Svinam Lieldienas
