Neviens uz ielas nepaliek, apgalvo bēgļu centra darbinieki Rīgā, kuri ar prieku sagaida ziņu par atbalsta pasākumu pagarinājumu. To beigu termiņš bija 30. jūnijs.

"Providus" pētniece Agnese Lāce, kura ir arī biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" aktīviste, saka: šie ir pēc skaita astoņpadsmitie grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā un trešais pagarinājums, kas atkal rasts pēdējā brīdī. Tas liecinot, ka Latvijā joprojām trūkst plašākas valstiskas vīzijas par ukraiņu bēgļu iesaisti Latvijas sabiedrībā.

Nevaldības organizācijas rosināja pagarināt atbalstu līdz laikam, kad ir spēkā Eiropas Savienības pagaidu aizsardzības direktīva ukraiņiem – līdz nākamā gada marta sākumam.

"Likumdevējs lēma, kas tas būs līdz gada beigām, pamatojot to ar budžeta plānošanu. Kā valsts un sabiedrība mēs darām ļoti labu darbu, tikai

vēlams, lai atbalsts nebūtu tik saraustīts.

Svarīgi saskatīt ilgtermiņa perspektīvu un to, ko mēs kā valsts un sabiedrība no tā gaidām. Viena lieta ir cerēt, ka karš drīz beigsies, un atbalstīt ikvienu ukraini, kurš vēlēsies atgriezties. Bet mums ir arī jāsaprot, ka daļa ukraiņu šeit paliks," uzsvēra Lāce.

Valērija no Harkivas, kura strādā Rīgas ukraiņu ēstuvē "Borščs", stāsta, ka kopā ar piecus gadus veco dēlu uz Latviju atbraukusi pagājušā gada aprīlī. 

"Pusotru mēnesi ar dēlu dzīvojām latviešu ģimenē – viņiem pašiem seši bērni, un vēl es ar mazo. Meklēju dzīvokli, un saimnieks Aleksejs iemeta paziņojumu mājas čatā. Man tagad izīrē dzīvokli viņu kaimiņiene, viss ir labi, paldies dievam. Nu jau pagarinām līgumu. Pirmajā gadā mums kompensēja dzīvokļa maksu, tad pusgadu nē, un tagad atkal iedeva – tas ļoti palīdz. Ziniet, ir visādi sīki izdevumi – kad jūs tāpat dzīvojat mājās, jums tur ir lietas, kas vienmēr bijušas, bet mums tas viss jāpērk no nulles," par iedzīvošanos Latvijā stāsta ukrainiete.

Valērijas mazā ģimene ir tipisks ukraiņu bēgļu stāsts. Tās pārsvarā ir mammas ar lielākiem vai mazākiem bērniem, kuru vīri ir karaklausības vecumā, tāpēc palikuši Ukrainā.

Arī Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem durvis klaudz visu laiku. Ludmila no Odesas apkārtnes, kas tur sagaida klientus, stāsta, ka šodien jau pieņemti ap 600 cilvēku. Atskan arī zvani no Ukrainas.

"Daudzi saka, ka grib atbraukt un uzreiz atrast darbu. Vai varam palīdzēt? Atbildam, jā, mums ir darba birža un arī vakanču tirgus, un tad viņi ir gatavi braukt. Grib uzreiz atrast darbu, lai stabili varētu pabarot ģimenes," stāsta Ludmila. 

Savukārt Lāce piebilst, ka ukraiņi jau tagad ir vērtīgs pienesums Latvijas ekonomikai un demogrāfijai, tāpēc šobrīd jādara viss, lai viņi iesaistītos mūsu sabiedrībā.

"Tas, kur mēs joprojām neredzam risinājumus, ir bērnu izglītība," atzina Lāce.

Toties bezmaksas latviešu valodas kursu piedāvājums pieaugušajiem esot ļoti plašs, vienīgā problēma, ka tie bieži vien tiek organizēti darba laikā. Ukraiņu bēgļu centrā strādājošā Ludmila mācās arī tepat darbā – no latviešu kolēģiem.

KONTEKSTS:

Pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, Latvijā šobrīd uzturas nepilni 32 000 ukraiņu, bet nevalstiskās organizācijas uzskata, ka skaits varētu būt lielāks – līdz pat 40 000, jo pāri robežām notiek nepārtraukta kustība.

Bēgļiem pēc ierašanās pienākas īslaicīgs izmitināšanas atbalsts vai nu 60, vai 120 dienām atkarībā no pašvaldības, kā arī ēdināšanas atbalsts 30 dienām. Arī mājsaimniecības, kas uzņem ukraiņus pie sevis, joprojām saņem 100 eiro mēnesī par vienu personu un 50 par katru nākamo.

Reģionālais transports bēgļiem ir bez maksas, citi atvieglojumi sabiedriskā transporta maksām atkarīgi no pašvaldības.