Zivju audzēšana Latvijā perspektīvs, bet sarežģīts bizness

Zivju audzēšanas bizness ir ļoti perspektīva nozare Latvijā, taču gana sarežģīta. Ar to arī varētu izskaidrot, kāpēc uzņēmēji nesteidz apgūt Eiropas finansējumu akvakultūras projektiem.

Lauris Vāvers Seces pagastā jau vairākus gadus nodarbojas ar zivju audzēšanu. Audzē karpas, līņus un līdakas. Nekāda vieglā pastaiga tā nav.

Stāvot dīķī, kurā ūdens ir nolaists, zivju audzētājs stāsta: “Šeit jau otro dienu tiek zvejotas divvasaru karpas. Šis ir ziemošanas dīķis, un zivis tiek pārvestas uz lielo audzēšanas dīķi, kur rudenī iegūsim tirgus zivis. No citiem dīķiem atkal nāk divvasaru karpas uz ziemošanu tepat.”

Lai kļūtu par nopietnu zivju audzētāju, ar vienu piemājas dīķi nepietiek. Dīķi ir jātīra, tie jāpasargā no parazītiem un vīrusiem.

Zivju audzētavā “Tome” stāsta, ka visiem interesentiem zivju mazuļus netirgo, jo pretējā gadījumā tas beigsies ar lielu līķu kaudzi. Šādu praksi zivju audzētava ieviesusi pirms kāda laika.

“Mēs savā praksē ļoti daudz esam saskārušies, ka vasarā, kad sākas karstais laiks, tad ir skaidri zināms, ka telefons būs karsts. Zvana un jautā – mēs no jums pavasarī nopirkām zivis, kaut kas ir noticis, jo viņas sāk mirt nost. Izrādās, ka tajā dīķi tās zivtiņas nemaz nevar laist.

Tādēļ ir stipri jādomā, kādas zivis kurā dīķi laist. Ir siltumu mīlošas zivis un ir aukstumu mīlošas zivis.

Tās, kuras mīl auksto ūdeni, tās nevajadzētu laist tādos dīķos, kur vasarā ūdens temperatūra pārsniedz 20-24 grādus. Tās parasti ir varavīksnes foreles, kas pie 25 grādu silta ūdens parasti iet bojā,” skaidro zivju audzētavas “Tome” vadītājs Ivars Putviķis.

Savukārt siltumu mīlošas zivis aukstā dīķi augs ļoti lēnām un no biznesa nekas nesanāks.

To, ka zivju audzēšana ir gana sarežģīta lieta, apliecina arī Lauku atbalsta dienestā. Tur rūpīgi tiek vērtēts, kam piešķirt Eiropas finansējumu. Naudu dod zivju dīķiem platību maksājumu veidā par vienu hektāru, līdzīgi kā lauksaimniecībā. Savukārt tie, kuri audzē zivis baseinos, var iegūt finansējumu iekārtu iegādei.

Aptuveni 30% projektu pieteikumu tiek noraidīti. “Ir arī gadījumi no iepriekšējiem plānošanas periodiem, kad mēs uzraudzības pārbaudēs konstatējām, ka audzēšana nenotiek tādos apjomos, kā bija paredzēts, vai vispār nenotiek.

Mēs esam bijuši spiesti vairākos gadījumos šo finansējumu atprasīt atpakaļ.

Viens ir zināšanu trūkums, kad uzņēmējs ir cerējis, ka viss būs pavisam vienkārši, bet rodas problēmas – kaut kādas slimības, tehnoloģija, kas nav pietiekami labi funkcionējusi. Arī uzņēmēji ir sapratuši, ka tā ir diezgan dārga audzēšana recirkulācijas sistēmās, jo ir liels elektrības patēriņš, barība ir jāpērk, kas nemaksā lēti,” norāda Lauku atbalsta dienesta Zivsaimniecības un valsts atbalsta departamenta direktors Rinalds Vācers.

Rezultātā viens miljons eiro no uzņēmējiem atprasīts atpakaļ.

Visas iesaistītās puses atzīst, ka Latvijā pietrūkst zinošu speciālistu šajā nozarē.

Tiesa, vislielākās problēmas parasti tomēr gadās tiem, kas nopērk zivju mazuļus, lai tos audzētu savā piemājas dīķi, nevis lielajām saimniecībām.

“Kas attiecas uz zivju barošanu caurteces sistēmās, tur barība, ko zivtiņas neapēd, aiziet kanalizācijā. Ja pārbaro dīķos, tad var rasties lielas problēmas, jo neapēstā barība uzrūgst, pēc tam var sapūt, nopietni sabojāt ūdeni visā dīķī,” atklāj audzētavas “Tome” vadītājs.

Problēmas var rasties pat tad, ja kaimiņš nomiglo lauku. “Arī tā gadās. Bet to tik viegli nevar pierādīt. Kamēr tu paņem ūdeni, kamēr tu vispār saproti, ka zivtiņām kaut kas ir noticis, tikmēr ūdenī nekā vairs nav,” saka Putviķis.

Turklāt zivju dīķi ir regulāri jātīra, sevišķi tad, ja tajos nenotiek caurtece. Tādēļ arī lielajām saimniecībā vienmēr ir vairāki dīķi, nevis viens. “Problēmas sākas tādos mazos dīķīšos, kas rakti kā dekoratīvie un zivju audzēšanai pie mājām, trešajā, ceturtajā gadā, ja neko nedara, bet patstāvīgi audzē zivis. Pirmajā gadā labi, otrajā gadā labi, trešajā gadā sāk parādīties karpu utis, kas zivtiņas sāk mocīt dīķī,” skaidro Putviķis.

Tieši parazīti un dažādas slimības ir lielākais drauds lielajiem zivju audzētājiem. Tiesa, Latvija, salīdzinot ar siltākām zemēm, atrodas zema riska zonā, un mums ar šo problēmu ir krietni mazāk.

Zivju audzētavas “Tome” Akvakultūras pētniecības un izglītības centra vadītājs Mārcis Ziņģis skaidro, ka pārdodot zivīm nedrīkst būt slimību klīniskās pazīmes un ar neapbruņotu aci saskatāmi zivju parazīti.

Līdz 2020.gadam Latvijai ir pieejami 40 miljoni eiro zivsaimniecības attīstībai. Pagaidām nauda apstiprināta projektiem, kuru kopējās izmaksas sasniedz 15 miljonus eiro. Tas nozīmē, ka vēl iespējams apgūt 25 miljonus. Turklāt tirgū pieprasījums pēc vietējās produkcijas ir.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt