Zemnieks dabas liegumā: Atbalsta sistēma jāmaina

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Šopavasar lietavas Pededzes un Sitas upju palieņu pļavas, kas ir iekļautas „Natura 2000” dabas lieguma sarakstā, pārvērtušas gluži vai ezerā. Līdz ar to zemniekiem, kuri saimnieko šajā teritorijā, bez daudzajiem noteiktajiem aizsargājamās teritorijas saimnieciskās darbības ierobežojumiem klāt nāk arī dabas viestie ierobežojumi.  Saimniekojot dabas liegumu teritorijās, Gulbenes novada saimniecības „Sita Nature Park”  saimnieks uzskata – atbalsta sistēma jāpārskata.

Zemnieks dabas liegumā: Atbalsta sistēma jāmaina
00:00 / 04:25
Lejuplādēt

“Praktiski esmu ezera īpašnieks, tur tālāk ir lopi, kas ir nogriezti pašreiz, kuriem vajadzētu šeit ganīties, bet tas nav iespējams un nebūs iespējams to darīt vēl dažus mēnešus,” saimnieks Jurijs Prokofjevs izrāda palieņu pļavas  jeb, pareizāk sakot, vietas, kur tās bija, jo tagad tās klāj ūdens.

Kopumā ar maniem īpašumiem un “Latvijas Valsts mežiem” un citiem saimniekiem, es domāju, ka ūdens stāv 300 hektāros vismaz,” spriež saimnieks

Pļavu applūšana, protams, rada problēmas, taču par to saimnieks saka – ko var darīt, tā ir daba, ar to ir jārēķinās, un līdzīga, gan ne tik iespaidīga,  aina te nav retums. 

Applūstošās pļavas tad arī ir viens no iemesliem, kāpēc saimnieciskajai darbībai te izraudzīta gaļas liellopu un briežu audzēšana, otrs – teritorijā ir daudzi reti biotopi.

“Te var redzēt, tā ir vīru dzegužpuķu plantācija, kas ir ļoti liels retums Latvijā. Kāpēc mēs šeit ganām lopus, – jo govs noēd to pļavu pakāpeniski, izlases veidā. Redziet, te lopi ganījās, bet šīs puķes paliek un zied; ja šeit es tagad iebrauktu ar traktoru, nopļautu visu, jūs šo skatu nebūtu redzējuši,” skaidro saimnieks. 

Tas, ka tā ir aizsargājamā teritorija, nosaka arī daudzus ierobežojumus saimnieciskajai darbībai.

“Šeit atrodas Latvijā viens no lielākajiem ķikutu riestiem, tā Eiropā skaitās praktiski izzūdoša suga. Man,  saimniekojot šeit, ir jāļauj tiem putniem mierīgi izligzdot, un tikai tad es drīkstu sākt pļaut, un tā vēlā pļaušana  nozīmē, ka zālāja vērtība ir jau tuvu nullei, es praktiski pļauju kokšķiedru; šo sienu, šo iegūto barību es nevaru izmantot lopiem, jo viņa ir nulles vērtībā, man jāmeklē citas teritorijas, kur iegūt barību, lai barotu savus lopus,” stāsta zemnieks.

Jurijs Prokofjevs min arī daudzas, viņaprāt, neloģiskas prasības, ar kurām nākas saskarties, saimniekojot dabas liegumā. 

“Pieņemsim, lai es saņemtu atvieglojumu, lai iegādātos degvielu, lai apsaimniekotu šo teritoriju, man tiek piemērotas tādas pašas prasības kā jebkuram zemniekam, man ir jāiegūst ienākumi no šīs zemes 350 eiro par hektāru apmēram. Mīļie cilvēki, kā šeit var to izdarīt, ja man ir entie ierobežojumi?” neapmierinātību pauž zemnieks.

Galvenais, ko uzsver Jurijs Prokofjevs, ir tas, ka netiek ņemts vērā, – lieguma teritorijā nevar veikt līdzvērtīgu saimniecisko darbību kā saimniecībās, kur nav šo ierobežojumu.

“Saimniekojot šajā teritorijā, es esmu zaudējis 100 eiro no hektāra maksājumos vien, Zemkopības ministrija  samazināja maksājumus, tas ir, „Natura 2000” maksājums tika noņemts un mazāk labvēlīgu apvidu maksājums tika noņemts. To atbalsta sistēmu vajag mainīt,” uzskata zemnieks.

Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētājs, lauksaimniecības eksperts Andrejs Briedis vērtē, ka šobrīd tāda īsta izpratne par saimniekošanu dabas liegumos nav jūtama no Zemkopības ministrijas puses, toties jūtama ir lielo zemnieku lobija ietekme.

“Nenoliedzami, graudu audzētāju lobijs Latvijā – nu kurš par to šaubās – strādā ļoti profesionāli, un rezultāti ir. Kad stājās spēkā pašreizējā Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas reforma, arī solīja, ka lauksaimniecība kļūs zaļāka, tā saucamā zaļināšana. Nu diemžēl nav tādu rādītāju vai tādu datu, kas rāda, ka mēs būtu dabas ziņā kaut ko ieguvuši, jo šajā laikā Latvijā ir turpinājusi pieaugt pesticīdu izmantošana un teritorijas, kuras skar pesticīdi, kļūst plašākas,” norāda Briedis.

Intensīvās saimniekošanas rezultātā dabiskās pļavas Latvijā izzūd, un ne tikai pļavas, – kā vērtē Andrejs Briedis, viens no indikatoriem, kāpēc nemaz tik pārliecinoši nevaram Latviju dēvēt par zaļu, kā esam ieraduši, ir tā sauktais lauku putnu indekss.

“Vienkāršos vārdos runājot, mēs mēģinām izmērīt, cik labi lauku putni jūtās Latvijas ainavā, nu tur viennozīmīgi ir novērojams kritums šim indeksam. Pēdējie pieci gadi, kad teorētiski politiķu solījumi bija tādi, ka lauksaimniecība kļūs zaļāka, putniem tā nešķiet un arī vides organizācijām tā nešķiet,” saka Briedis.

Aizsargājamās teritorijas, kas ietilpst „Natura 2000” tīklā, aizņem nepilnus 12% no Latvijas teritorijas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti