Vilnis Zalbahs Aizkraukles pagastā zemenes audzē jau 20 gadus. Sācis audzēt, lai atbalstītu meitas studijas, tagad peļņa par zemenēm ir labs papildinājums pensijai.
Zemeņu lauki 0,7 ha platībā atrodas Rīgas-Daugavpils šosejas malā, un sezonas laikā viņš ar ģimenes un radu palīdzību novāc ap divām tonnām ogu. Pirmās salasītas 19. maijā, bet pirms Jāņiem jau nolasītas pēdējās zemenes.
“Salnas man pabojāja šķirni “Zefīrs”, kas tanī brīdī bija pilnos ziedos. Tur, kur agrotīkls skārās pie zieda, vidiņš palika melns. Šeit ir speciāli uztaisīta mājiņa, kur tirgoties. Klienti brauc vairāk nekā 10 gadus, pat viens puisis no Jūrmalas. Mēs ar sievu ogas sākam lasīt 5.00 no rīta līdz 11.00. Vēlāk nevar, jo tad ogas paliek lipīgas, sāk bojāties zemenes miziņa,” stāsta Zalbahs.
Pēc Lauku atbalsta dienesta platību maksājumu datiem Latvijā zemenes šobrīd audzē 505 hektāros. Iespējams, ka šis cipars ir lielāks, jo ne visi platības deklarē, īpaši mazie saimnieki.
Lielākais zemeņu audzētājs Kurzemē „Migl dārzu” īpašnieks Ilmārs Gulbis zemenes audzē 9 hektāros. Pērn bija 10 hektāri, bet hektāru apēda maijvaboļu kāpuri. Zemeņu biznesu saimnieks raksturo ar vārdiem – “tas ir kā amerikāņu kalniņos, te augšā, te lejā”.
Ilmārs Gulbis uzskata, ka valsts institūcijām vairāk vajag aizsargāt vietējos zemeņu audzētājus.
“Jau uz to skatās kā uz biznesu, tad no 1 hektāra vajadzētu novākt 10 - 15 tonnas,” spriež Gulbis.
Viņš sezonas strādniekus neieved, “cilvēkiem ir jāsamaksā tas, kas viņiem ir solīts, godīgi jāsamaksā, un tad nav problēmu ar strādniekiem. Tuvu mums ir Skrunda, Aizpute, Kuldīga, cilvēki ir,” stāsta Gulbis.
Pēc viņa zemenēm “daudzi cilvēki brauc no Rīgas, no citām vietām, jo ļoti daudzi krāpjas. No rīta piebrauc fūre no Polijas, pēc pusstundas jau tirgo kā vietējās zemenes. Konkurenti mūsu saimniecībai nav vietējie, bet grieķi un poļi”.
Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) eksperte Diāna Akopova stāsta, ka dienestam sezonas tirgotāji jāpārbauda reizi sezonā – pārbauda dokumentus, kuros uzrādīts preces nosaukums, šķira un izcelsmes valsts, vērtē ogu kvalitāti un higiēnas prasības.
PVD arī izskata saņemtās sūdzības. Šogad iesniegtas 10, no tām septiņas par zemeņu kvalitāti, trīs par izcelsmes valsti.
“Kastītēs augšā uzliek labas kvalitātes ogas, bet apakšā ir bojātas,” piemēru min Akopova. Sūdzības ir gan par importa, gan Latvijā audzētām zemenēm.
Zemenes ātri bojājas, tās ietekmē temperatūras svārstības. Ja tirgotājs šmaucas ar izcelsmes valsts norādi, tad var sūdzēties Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte vērtē, ka zemeņu audzēšana ir grūts bizness, jo lieli konkurenti ir zemeņu audzētāji Polijā un citās dienvidu zemēs, un, jo ievesto zemeņu vairāk, jo zemāka cena arī Latvijā audzētām zemenēm.
“Tie, kas ir iesākuši, ielikuši pietiekoši lielus līdzekļus, kam ir laistīšana, zemenes var pārdot jebkurā laikā, vienīgais jautājums ir cena. Ja ir liels daudzums Polijā un viņi visu ved pie mums, tad ir jāpārdod par zemāku cenu, nekā gribētos. Milzīgas izmaksas ir par darbaspēku, jo darbaspēka trūkst. Tur ir problēmas, bet zemenes Latvijā varētu audzēt vairāk, jo var pārdot gan pārstrādei, gan svaigā veidā,” uzskata Rudzāte.
Latvijas zemnieki pret importa ogu diktātu tirgos cīnās, savas ogas pārdodot uz vietas saimniecībās. Cena ir augstāka, bet ogas kvalitatīvākas.
Sezonas sākumā agrās Latvijā audzētās zemenes maksāja ap 20 eiro kilogramā, tagad cena nokritusi līdz 3 - 4 eiro par kilogramu.
