Iepazīstinot ar savu saimniecību, Mazsalacas novada Skaņkalnes pagasta „Dzintaru” saimnieks Magnuss Zirnītis rāda vietu, kur savulaik bija vīngliemežu voljēri. Tepat blakus aplokā vientulīgs staigā strauss, kurš palicis vienīgais no sākotnējiem 40 putniem. Izmēģināts audzēt arī sliekas.
“Mēs iegājām Eiropā ar milzu soļiem, tāpat kā mums nāk tehnoloģijas iekšā, tāpat mēs gribējām izmēģināt visu, kas ir iespējams, pilnīgi dabiski. Trīs gadus es vēlējos saprast, kā ar šo gliemezi apieties, un es sapratu, ka viņam pie manis nepatīk, es visu sapratu, ko viņš grib, kā viņš grib, bet šajā vidē viņam nepatika, vienalga, viņš ir tā kā cietumnieks iespundēts, viņš vienmēr grib ārā, vienmēr ārā. Semināros tur dod priekšā, ka jāpagatavo tāds ķīmisks sastāvs, lai viņš nelīstu pāri, pēc tam bija tās lentes, kas ir zirgiem ganībās, kur elektrību laiž iekšā, vienalga, putas noiet un pāri ārā. Spēj tik lasīt, un finālā bija tā, ka arī stārķiem viņi garšo; un tad es saku visiem – viņi aizlidoja,” klāsta saimnieks.
Magnuss Zirnītis atzīst, ka gliemežu audzēšanas bumā bez vainas nav arī savulaik izveidotā Vīngliemežu audzētāju biedrība, kuras vadības interesēs, viņaprāt, vairāk ir bijis pašu labums.
“Ja nemaldos Imants vārdā bija no Kuldīgas, viņš arī pa visu Latviju taisīja seminārus. Kāpēc viņam jāaudzē tie vīngliemeži, ja viņš var taisīt seminārus un ņemt [naudu], teiksim, seminārs maksā 25 latus no cilvēka, nu vienu dienu izbrauc, otru, kārtībā, viņš uz semināriem nopelnīja vairāk naudas nekā uz gliemežiem. Zinu, ka Limbažu pusē pat bija cilvēks uztaisījis tās būdiņas, kuras es arī pamēģināju, bet viņš bija uztaisījis 3 hektārus. Iedomājies, kas tas ir par naudas ieguldījumu, dēļus salikt un vēl apkalpot visu to,” stāsta Zirnītis.
Līdzīgs spriedums ir arī Preiļu novada vīngliemežu audzētavas „Ošu mājas” saimniekam Ainim Novikam. Viņš saka - nepiepildījās arī solījumi par eksporta iespējām.
“Tik tiešām, toreiz sāka ļoti daudzi, jo cilvēkiem nebija darba un viņi meklēja kādu izeju un, protams, tur simtiem brauca uz tiem semināriem, un tie, kas tos seminārus organizēja, viņi tikai naudiņu sapelnīja pa tiem semināriem, bet īsti bija tukša runāšana, un tas, ko viņi kādreiz runāja, pilnīgi nekas neatbilst patiesībai šodien. Neatbilst tas, kā viņi jāaudzē, kā viņi vairojas, cik viņi tur ražo no tā voljēra un tā tālāk.
Nav, nav, es neredzu nevienu Latvijā cilvēku, kurš būtu Latvijā izaudzējis baigo kvantumu gliemežu un no tā palicis turīgs un bagāts,” saka Noviks.
Savulaik pievēršanās vīngliemežiem, kā stāsta saimnieks, bija savā ziņā krīzes gadu izmisuma solis.
“Vislabākais rodas tad, kad ir bēda notikusi liela, gluži mans variants, es arī sēdēju uz dīvāna un raudāju un nekā nevarēju iesākt darīt, domāju vispār pamest Latviju un braukt projām, bet nu internetā atradu, ka ir pirmais seminārs, uz to arī aizbraucu un tā arī iesāku to visu darīt,” atceras Noviks.
Šobrīd „Ošu mājas” Latvijā, var teikt, ka ir vieni no retajiem, kas vēl audzē vīngliemežus, un tas arī tikai tāpēc, ka te ir atrasta sava niša, proti, tūrisms.
Gliemeži ir gan apskatei, gan kosmētikas procedūrām, gan tos var nogaršot pagatavotus dažādos veidos, kā arī tiek ražota to gaļa restorāniem.
“Tādā fāzē, kā mēs tagad esam, droši vien, ka esam vienīgie, mēs vairāk nodarbojamies ar ekskursijām, degustācijām un arī ar tādu nelielu gaļas pārstrādi.
Teiksim tā, audzēšana viena pati nav rentabla, tas ir viennozīmīgi, ja tu apaudzē kaut ko klāt, tā kā man, tad tas var radīt kaut kādu pievienoto vērtību,” spriež Noviks.
“Ošu māju” saimnieks vērtē - ja nebūtu pievērsies tūrismam, tad gliemežu audzēšana gan neattaisnotos.
Bet „Dzintaru” saimnieks Magnuss Zirnītis, kurš ir izmēģinājis gan strausu, gan slieku, gan vīngliemežu audzēšanu, atzīst, ka mešanos nezināmajā nenožēlo.
“Nekā nav, ko nožēlot, jo trakiem pieder pasaule, un viens no tiem esmu es! Teiksim tā, eksotikai, lai tā attīstītos, vienalga, ražo ko gribi, visam ir jābūt, kur ir produkta noiets, ja tāda nav, nekas nesanāk,” rezumē Zirnītis.
Un kā apliecinājums, ka atkal tiek meklēta jauna niša, ir rabarberu lauks, bet šo kultūru jau gluži par netradicionālu gan nenosaukt.
