Oficiāli no Latgales reģiona PVD mājas lapā ir reģistrēti 25 gliemežu audzētāji. Lielākās audzētavas pēc reģistrācijas datiem it kā atrodas Daugavpils un Rēzeknes novadā. Taču, pārbaudot datus, reāli šajā biznesā vēl turas tikai nepilni desmit entuziasti.
Par tādu sevi uzskata arī lielākās Preiļu novada vīngliemežu audzētavas īpašnieks Ainis Noviks. Pirms septiņiem gadiem, kad Latvijā iestājās krīzes laiks, arī Ainis Noviks bija viens no tiem, kurš zaudēja iztikas avotu. Kā pats teic, lielas izvēles nebija - vai nu jābrauc uz ārzemēm, vai jāuzsāk kaut kas jauns. Uz to brīdi aicinājums audzēt gliemežus, kas nesīs peļņu, uzrunāja arī viņu.
"Jūs atceraties to bumu, kad visi cilvēki skrēja? Es arī skrēju. Tas bija dažu cilvēku lobijs, no katra "nokāsa" 25 latus un "brauca pa ausīm". Latvijā bija krīze, visi ķēra un darīja. Oficiāli reģistrējušās ir pāri par 200 audzētavu. Jāsareģistrē - tas bija tīrais apmāns, biedrība bija tikai dažu cilvēku izveidojums," stāsta vīngliemežu audzētavas "Ošu māja" īpašnieks Ainis Noviks.
Veidot stabilu struktūru vīngliemežu audzētāju vidū, veicināt pieredzes apmaiņu ar vīngliemežu audzētājiem ārzemēs, kā arī panākt ievērojamu gliemežu gaļas un tālākas pirmapstrādes ražošanas pieaugumu Latvijā - tie bija tikai daži no biznesa saukļiem, ko izmantoja "Vīngliemežu audzētāju biedrība".
Stājoties biedrībā no entuziastiem tika iekasēta ikgadējā biedrības nauda - desmit lati, bet obligātie kursi gliemežu audzēšanā maksāja 25 latus. Taču zināšanas nelīdzēja un palīdzība, lai spētu noturēt biznesu, arī netika sanemta.
"To es sapratu otrajā gadā, kad tie gliemeži nevairojās voljēros, viņiem vajag brīvība. To varēja saprast. Tie darboņi veica izdevīgas manipulācijas - viens pārdot vaislas materiālu, otrs - barību. Tas viss bija no sākuma krāpnieciski izdomāts," norāda Ainis Noviks.
Antoņina, kura nevēlējās runāt kameras priekšā, stāsta, ka arī viņas ģimene centās nopelnīt šajā nozarē. Gliemeži tika iepirkti no Bulgārijas, tika ierīkota moderna audzēšanas vieta, automātiskā smidzināšana un vēl daudz kas cits, bet tagad kopumā 20 000 latu, kas tika ieguldīti, Antoņina sauc par ierakšanu zemē. No biedrības palīdzība netika saņemta.
Datu bāzēs "Vīngliemežu audzētāju biedrība" joprojām ir atrodama, taču tikai formāli. Biedribā reģistrētais telefona numurs neeksistē un vadītāja Sanita Rupkus savu mobilo telefonu arī ir izslēgusi.
Latgales Reģionālajai televīzijai izdevās sazvanīt bijušo biedrības valdes locekli Imantu Vītoliņu, kurš noliedz jebkādu sadarbību ar biedrību.
"Es neesmu biedrībā jau divus, trīs gadus. Viss ir beidzies. Es nezinu, kur ir biedrības vadītāji. Tā jau nav ne firma, nekas. Sanita [Rupkus] izveidoja Bauskā audzētavu un uztaisīja biedrību. Dabīgi - es jau arī naudiņu ieguldīju, bet līdz ražotnei netikām. Domājiet paši, kā tas izskatās, ko tur var darīt. Ja es ar kādu slēdzu līgumu, tad es to arī nopirku, kopīgi tika nopirktas septiņas tonnas iesākumā, tālāk jau katrs startēja pats, kur viņš var - ārpus vai uz Lietuvu, vai vēl kaut kur," stāsta Imants Vītoliņš.
Jautāts, vai tajā laikā biedrībai bija nākotne, viņš norāda: "Jā, protams, ja būtu Latvijā izveidota ražotne. Tas viss bija ķēdē - nav ražotnes, nav eksporta."
Šobrīd tiem, kuri vēl joprojām cenšas nodarboties ar vīngliemežu audzēšanu, atliek meklēt papildus nišas, lai noturēties, piemēram, Ainis Noviks jau kādu laiku ceptus vai marinētus vīngliemežus piedāvā nogaršot gan Itāļu, gan Spānijas, gan arī Krievijas partneriem.
