Dārgākā siltuma ražošana lielākoties ir vietās, kur kā kurināmais tiek izmantota dabasgāze. Centrālapkure pilsētās, kur siltums tiek nodrošināta ar biomasu, patlaban ir krietni lētāka.
Mazākie siltuma tarifi saskaņā ar jaunākajiem datiem ir Balvos, Kuldīgā un Madonā. Visās šajās pilsētās kā kurināmais tiek izmantota koksne. Turpretī dārgākā apkure ir Cēsīs, Rēzeknē un Jūrmalā, kur kurināts tiek ar dabasgāzi. Turklāt atšķirības ir būtiskas – lētākais un dārgākais siltuma tarifs atšķiras par vairāk nekā divdesmit latiem par megavatstundu.
“Latvijas gāzes” skaidrojumā tas saistāms gan ar pilsētu lielumu, gan ar šobrīd salīdzinoši lielo valsts atbalstu atjaunojamajai enerģijai.
„Dabasgāzei jaunajām stacijām tāds vairs nav, atbalsts vecajām stacijām arī lielāks ir šīm koksnes stacijām. Tas arī rada izmaiņas. Vēl arī jāņem vērā, kāds ir veiktas investīcijas konkrētā siltumapgādes uzņēmumā, siltumtrases, cik tās ir garas,” stāsta “Latvijas gāze” preses sekretārs Vinsents Makaris.
Arī citi speciālisti atzīst, ka ir vietas, kur tarifa dārdzība ir adekvāta. Proti, tā saistīta ar siltumapgādes sistēmas sarežģītību jeb, vienkāršāk runājot, siltumtrases garumu, vecumu un konkrētā kurināmā pieejamību.
Tomēr ir vietas, kur skaidrojumu augstajiem tarifiem var meklēt arī citur. Latvijas Televīzija jau stāstīja par Rēzeknes iedzīvotājiem, kuri sašutuši par saviem siltuma rēķiniem un uzskata tos par neadekvāti augstiem. Iespējams, tas skaidrojams arī ar īpašu līgumu, kas noslēgts, divtūkstošo gadu sākumā.
Vienošanās paredz noteikta gāzes daudzuma izmantošanu neatkarīgi no tā, cik liels siltuma patēriņš patiesībā ir vajadzīgs. Ņemot vērā “Latvijas gāzes” investīcijas gāzesvada “Preiļi-Rēzekne” izbūvē, kopš 2008.gada Rēzeknē dabasgāzes patēriņam jābūt vismaz 21 miljonam kubikmetru. Tas nozīmē – ja vajadzīgais apjoms netiek nokurināts, siltuma rēķins iedzīvotājiem īpaši var arī nemazināties, jo siltumražotājam jāmaksā līgumsods.
„Būtiski ir pats princips, ja mēs tagad runājam, ka mums vajag motivēt patērētājus īstenot energoefektivitātes pasākumus, domāt, ko tērējam, kur tērējam un investēt, lai mēs varētu tērēt mazāk. Šeit parādās tāda nopietna pretruna, ka patērētājs nav ieinteresēts patērēt mazāk, jo tad viņam būs jāmaksā vairāk. Manuprāt, šis ir jautājums, ko noteikti vajadzētu domei risināt ar kurināmām piegādātāju, kā no šīs situācijas iziet,” piedāvā “Balteneko” valdes loceklis Edgars Vīgants.
Šāds noteikums Rēzeknē būs spēkā vēl līdz 2024.gadam.
“Latvijas gāze” gan uzsver, ka šādi īpaši līgumi neesot plaši izplatīta prakse un attiecoties tikai uz atsevišķām pilsētām, kur uzņēmums ieguldījis savus līdzekļus gazifikācijā. „Tikai Rēzekne, kur ir investīcijas gāzes vada izbūvē. Bet citās pilsētās tas ir ļoti vienkārši – dabasgāzes tarifs ir atkarīgs no patēriņa. Jo vairāk patērē, jo mazāks tarifs. Protams, ka Rīgai ir viszemākais tarifs,” norāda Makaris. Turklāt koksnes kurināmā cenas patlaban tik zemas esot tieši tādēļ, ka tas netiek izmantots visur. Ja kaut viena no lielākajām pilsētām nolemtu siltumu nodrošināt ar šķeldu, arī šī kurināmā cena būtiski mainītos, uzsver “Latvijas gāze”.
Savukārt Ekonomikas ministrija šādu praksi komentē izvairīgi. Līgums esot konkrētās pilsētas un komersanta atbildība, un, ja ministrijai viedokli nelūdz, tā to arī nesniedz. Gluži atbalstāma gan šāda prakse arī neesot.
„Varbūt es neteiktu gluži tā, ka tā ir normāla prakse. Bet tā ir prakse, kas izriet no komercdarbības apsvērumiem. Iedomājamies pretējo situāciju, ka „Latvijas gāzei” būtu uzlikts par pienākumu finansēt visus apmēram tāda izmēra pieslēgumus daudzām un dažādām pilsētām. Ja „Latvijas gāzei” tas ir jāsedz no ieņēmumiem, tas dod pamatu runāt par to, ka tarifs ir jāpaaugstina visiem pārējiem."
Jāpiebilst vēl, ka “Latvijas gāze” ir monopoluzņēmums un, saskaņā ar pēdējo iesniegto gada pārskatu, tā peļņa pēc nodokļu nomaksas bijusi vairāk nekā 27 miljoni latu.
