Augustā Grundzālē tika sumināti 2017. gada Vidzemes veiksmes stāstu varoņi. Pasākuma neliela video vizītkarte iepazīstināja ar katru no veiksmes stāstu varoņiem un viņu veikumu.
Ērgļu novada lauksaimnieka Gunāra Vīganta vizītkarte vēstīja, ka viņš no jūrnieka kļuvis par zemnieku.
“Skolā atnāca pie manis puiši tādos smukos jūrnieka kostīmiņos un pastāstīja, ka tur var lielo naudu pelnīt un ir tik skaista dzīve, visu var redzēt, un ar to ideju saslimu, aizbraucu jūrā un tad sapratu, ka tā realitāte nav nemaz tik skaista. Tas jūras attālums no Latvijas bija laikam pārāk liels,” atcerējās Vīgants.
Sarunā Gunārs neslēpa, ka līdzīgi kā daudziem lauku jauniešiem, kuri pieredzējuši bērnībā smagu darbu, ir gribējies mukt no laukiem.
“Visa bērnība bija kartupeļu vagās un govju ganībās, tai brīdī tiešām negribējās nekādus laukus, gribējās izmēģināt to pilsētas dzīvi. Jā, bija bišku par daudz tās garās kartupeļu vagas, tās runkuļu vagas un ganības, bet laikam kaut kas bija sirdī palicis no tā visa un, atnākot atpakaļ uz Ērgļiem, sapratām, ka ir jāmēģina attīstīt vecā vectēva saimniecība,” stāstīja Vīgants.
Atgriešanās laukos tagad rezultējusies 800 hektāros zemes un 300 Šarolē šķirnes govīs, kā arī labības audzēšanā. Un tagad Gunārs Vīgants atzīst, ka arī lauksaimniecībā var rast savu veiksmes stāstu.
“Viennozīmīgi! Un ja tu kusties un kaut ko dari, tad apkārt uzrodas cilvēki, kas arī grib kaut ko darīt, un lielas lietas var izdarīt,” pārliecināts Vīgants.
Šoreiz Vidzemes veiksmes stāstu varoņu vidū daudz jaunu cilvēku – smiltsērkšķu audzētāja no Varakļāniem, Rūjienas novada rotu meistares un vēl daudzi citi, arī SIA „Gercini” līdzīpašnieks Ivars Reņģe, kurš kopā ar tēvu Uldi lauž priekšstatu par to, ka laukos nodarbošanos var rast tikai kūtī un tīrumā. Viņi pierādījuši, ka, arī izmantojot modernās tehnoloģijas, var veiksmīgi strādāt esot tālu no pilsētas. Šajā uzņēmumā top gan ražošanas iekārtas, gan arī energomonitoringa ierīces.
“Es esmu 10 km no Igaunijas robežas, mani sveicina regulāri Igaunijas mobilie operatori, principā pilnīgā nekurienē, pienāk grants ceļi tikai, 35 kilometri no Valmieras, bet sakari ir, internetu var dabūt, biznesu var uztaisīt, vajag zināšanas un vajag mācīties visa mūža garumā, tas ir svarīgi,” sprieda uzņēmējs.
Bet ir, kas savu veiksmes stāstu atraduši turpinot paaudžu paaudzēs iesākto un godā ceļ senos amatus, Priekuļu novada zemnieku saimniecībā „Krūmiņi” tā ir maizes cepšana, stāstīja Kristīne Sprūdža.
“Mūsu veiksmes stāsts ir sācies gandrīz pirms 100 gadiem, kad mans vecvectēvs pēc brīvības cīņām, atgriezies mājās dzīvs, saņēma, kā tolaik daudzi latviešu karavīri, iespēju izpirkt Latvijas zemi. Un tā nu tagad pēc 5 paaudzēm mēs šajās dzimtas mājās cepam maizi un pīrādziņus ar brīvības garšu,” stāstīja Sprūdža.
Zemnieku saimniecības „Krūmiņi” saimniece Aina Tarasova atzīst, ka mājās esošā maizes krāsns tā īsti novērtēta krīzes gados.
“Tas sākās arī tais ne visai vieglajos laikos, kad mēs sapratām - ja būs maizes krāsns, tad arī ģimene būs paēdusi,” sacīja Tarasova.
Kad pirms sešiem gadiem aizsākās veiksmes stāstu meklēšana, tas bija laiks, kad daudzi bija neziņā, ko darīt tālāk, bet Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs Hardijs Vents atzīst, ka arī šobrīd citu veiksmīgā pieredze var būt iedrošinājums.
“Es arī zinu, ka ir kas uzsācis savu darbību, pateicoties šiem te veiksmes stāstiem, un tā cilvēku izdoma, ar to, ko viņi dara, tas ir vienkārši fantastiski. Mēs arī sekojam līdzi, kā ir gājis tiem, kuri jau ir bijuši šie veiksmes stāsti, jo tajā brīdī, kad krīze bija, mēs visu likām zem veiksmes, bet tā ir cilvēku neatlaidība patiesībā, ar veiksmi tur ir maza daļiņa, tā ir cilvēku uzdrīkstēšanās,” uzsvēra Vents.
Sešos gados apkopoti 156 Vidzemes veiksmes stāsti un šī tradīcija tiks arī turpināta.
