Latvijas autoceļu garums ir aptuveni 20 000 kilometru. Lai nobrauktu šādu attālumu, vajadzētu braukt gandrīz 10 diennaktis no vietas ar maksimālo atļauto ātrumu. Tam gan būtu vajadzīgs Dakaras rallija līmeņa spēkrats, jo aptuveni piektā daļa ceļu ir ļoti sliktā stāvoklī. Katru gadu valsts atjauno vien dažus procentus no kopējās ceļu saimniecības. Ar valsts piešķirtajiem aptuveni 200 miljoniem eiro ceļiem esot krietni par maz, un pagaidām glābiņš ir Eiropas Savienības fondu finansējums, stāsta Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns.
"Valsts galvenajos autoceļos un reģionālajos ceļos, uz ko šie līdzekļi ir vairāk vērsti, mēs uzlabosim teju līdz 85% ceļu stāvokli labā vai teicamā stāvoklī. Turpretī attiecībā uz valsts vietējiem ceļiem šī situācija ir ļoti slikta, un, kardināli neizmainot situāciju, nepiešķirot finansējumu, mums pasliktināsies līdz pat sliktam vai ļoti sliktam stāvokim 85% šo ceļu," norāda Vectirāns.
Uz saviem pleciem ceļu sakārtošanu ir uzņēmušies paši autovadītāji. Portālā manabalss.lv savākti vairāk nekā 10 000 parakstu iniciatīvai „Par ceļiem bez bedrēm”, un šonedēļ to izskatīja Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija. Galvenā iesniedzēju prasība ir atjaunot autoceļu fondu, kurā nonāktu autovadītāju iemaksātie nodokļi par transportlīdzekli un degvielu. Fonda atjaunošanu atbalsta arī Valsts akciju sabiedrības „Latvijas Valsts ceļi” valdes priekšsēdētājs Jānis Lange.
"Visā pasaulē, kur šis autoceļu fonds ir likvidēts, paiet 10 – 15 gadi, kad sabiedrība konstatē, ka infrastruktūras stāvoklis ir neapmierinošs un kaut kas ir jādara. Un tad vienmēr tiek atrasts labākais risinājums, kas ir šis autoceļu fonds vai nosaucam viņu kā savādāk. Jebkurā gadījumā, tiek nonākts pie ilgtspējīga risinājuma, kur autoceļu lietotāju maksājumi nonāk fondā, programmā, un šie līdzekļi tiek novirzīti ceļu uzturēšanai un remontam. Pats galvenais, ko sabiedrība no tā iegūst, ka ir saprotami un sajūtami, ka tas, cik es samaksāju, tādā stāvoklī ir arī ceļi," skaidro Lange.
Lange stāsta, ka fonds ļautu naudu uzkrāt un plānot ceļu atjaunošanu vairākus gadus uz priekšu. Degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumi ir vairāk nekā 400 miljoni eiro gadā. Ja trīs ceturtdaļas no tā nonāktu autoceļu fondā, kā tas ir Igaunijā, tad ceļi iegūtu 300 miljonus eiro, turpina Jānis Lange.
"Pasaulē tas ir viss populārākais nodoklis - akcīzes nodoklis -, jo degviela visvairāk tiek tērēta tieši braukšanai uz autoceļiem. Tad arī veidojas šī korelācija - jo vairāk es braucu, jo vairāk naudas nonāk ceļu remontam. Jo mazāk es braucu, jo mazāk naudas nonāk ceļu remontam," norādu Lange.
Tāda paša principa vadīti, iesniedzēji iesaka arī transportlīdzekļa nodevu iekļaut degvielas cenā. Kā uzskata motokluba „Vēja brāļu ordenis” prezidents Aivars Freimanis, nav taisnīgi, ka vienādu nodevu maksā gan tie, kas brauc katru dienu, gan tie, kas brauc reizi gadā.
"Cilvēki izmanto mašīnu ne jau visu gadu, un viens brauc intensīvāk, viens brauc mazāk intensīvi. Godīgi būtu tas, ja tas, kas brauc vairāk, tas arī vairāk maksā," uzskata Freimanis.
Pēc visu iesaistīto pušu uzklausīšanas Saeimas komisijas deputāti vēl izstrādās lēmumprojektu, lai uzdotu Ministru kabinetam radīt skaidru sistēmu autoceļu fonda finansēšanai, kas nebūtu katru gadu atkarīga no Saeimas balsojuma. Šobrīd tikai ieņēmumi no autoceļu lietošanas nodevas jeb vinjetes nonāk tieši autoceļu fondā, kas ir aptuveni 18 miljoni eiro.
Paredzams gan, ka nodokļu daļu iezīmēšana ceļu remontam vēl raisīs spraigas diskusijas, jo līdz šim autobraucēju maksātie nodokļi nonāca valsts budžeta kopējā katlā. Ja naudu novirzīs ceļiem, kaut kam citam tā būs jāņem nost.
