LTV: Viena no Francijas, kas tagad pusgadu būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, prioritātēm ir pāreja uz videi draudzīgāku transportu. Taču – kā to panākt, ja dalībvalstīs ir tik lielas atšķirības? Piemēram, Latvijā ir viens no vecākajiem autoparkiem Eiropā.
Žans Batists Džebarī: Tas Eiropā ir ļoti liels jautājums, un tas ir arī iemesls, kādēļ šodien esmu šeit, lai saprastu dažādu dalībvalstu bažas un situācijas atšķirību un sniegtu labu un visiem derīgu atbildi. Ir pamats teikt, ka izmešu samazināšana transporta jomā ir liela lieta, jo, piemēram, Francijā 50 procentus no visiem izmešiem veido tieši automašīnu izplūdes gāzes. Tas, ko vajadzētu darīt, ir industrijai ražot “zaļas” automašīnas – ar elektrību darbināmas. Un jau tagad dažādu Eiropas valstu inženieri to dara ļoti veiksmīgi.
Protams, otrs izaicinājums ir, kā padarīt šīs automašīnas cenas ziņā pieejamas sabiedrībai. Šobrīd industrija vēl ir sākuma posmā, tādēļ automašīnas ir ļoti dārgas. Un tāpēc valdībām būtu jāsniedz atbalsts. Piemēram, Francijā mēs esam ieguldījuši miljoniem eiro, lai tās varētu ienākt tirgū.
Bet kāds, jūsuprāt, būtu “zaļākais” veids, lai no Rīgas nokļūtu Parīzē?
Lidmašīnas, protams, ir ātrākais veids, un man bija iespēja lidot uz Rīgu ar “airBaltic” kompāniju un “Airbus” lidmašīnu, kas ir būtiski pielāgota vides prasībām. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits man stāstīja, ka starp Pirmo un Otro pasaules karu no Rīgas uz Parīzi varēja aizbraukt ar nakts vilcienu. Arī tagad tas Eiropā ir liels jautājums. Piemēram, mēs gatavojamies atvērt nakts vilciena līniju starp Vīni un Parīzi, lai dažādotu un arī bagātinātu satiksmes iespējas starp Eiropas galvaspilsētām.
Jūs šodien apmeklējāt “Rail Baltica” projekta vietu. Šis ir ļoti vērienīgs un sarežģīts dzelzceļa projekts. Bet vai tas kādā veidā īstenos arī “zaļos” mērķus?
Tas tiešām ir ļoti liels Eiropas projekts. Un jau šorīt man bija iespējams aplūkot dzelzceļa stacijas būvlaukumu, un tas tiešām bija iespaidīgi. Tas ir viens no būtiskiem ķieģeļiem Eiropas megaprojektā pasažieru un tirdzniecības satiksmei. Un ir daudz Francijas kompāniju, kas ir pieteikušās šim projektam, un ir arī Vācijas un citu valstu kompānijas. Tā kā tas ir tāds federāls projekts, kurš savieno Eiropu, un mēs ar prieku tajā piedalāmies.
Eiropā ir lielas diskusijas par to, vai atomenerģiju var uzskatīt par “zaļu”. Kāds ir jūsu viedoklis?
Atomenerģijā nav kaitīgo izmešu, un tā ir ļoti būtiska Francijai, kura arvien vairāk ir atkarīga no enerģijas, un [jācenšas], lai tā nebūtu jāiegūst no ģeopolitiski sarežģītām vietām. Mums aug pieprasījums pēc elektroenerģijas, piemēram, transportam, jo mēs gatavojamies ražot arvien vairāk elktroautomobiļu un izmatot ūdeņradi automašīnām, vilcieniem, lidmašīnām. Un līdz ar to mums vajag daudz vairāk enerģijas. Atomelekrostacijas mums to ļauj. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ prezidents Makrons ir aicinājis būvēt jaunu, bet daudz efektīvāku un uzticamāku jaunās paaudzes staciju, lai mēs varētu īstenot savus mērķus.
Vācija gan, piemēram, uzskata citādāk.
Jā, Vācija ir izdarījusi citu izvēli pēc Fukušimas atomelekrostacijas avārijas Japānā, ko nācās slēgt. Taču arī Vācijai ir tādas pašas elektroenerģijas vajadzības kā mums. Un jūs zināt, ka mūsu starpā ir šīs diskusijas, bet mēs aizstāvam šo enerģijas ražošanas veidu, kas nerada izmešus un atbilst mūsu saistībām vides jomā.
