Attālināti nodarbināto skaits Eiropā dubultojies
Eiropas statistikas departamenta “Eurostat” apkopotie dati par pagājušo gadu liecina, ka Eiropas Savienībā (ES) pastāvīgi attālināti ir strādājuši 12,3% iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Iepriekšējā desmitgadē šis īpatsvars ir svārstījies ap 5%, tādējādi pastāvīgi attālināti strādājošo skaits ir dubultojies. Te arī jāpaskaidro, ka pēc “Eurostat” metodoloģijas par pastāvīgu attālināto darbu tiek uzskatīta situācija, kad pētījuma veikšanas laikā darbinieks attālināti mēneša laikā ir strādājis vismaz pusi no darba laika.
Vairāk nekā 20% strādājošo pastāvīgi attālināti pērn ir strādājuši Somijā, Luksemburgā un Īrijā.
Bez lieliem pārsteigumiem attālinātais darbs ir vairāk izplatīts lielo pilsētu iedzīvotāju vidū, jo ir jāatceras, ka visās profesijās tas nemaz nav iespējams un vairāk saistās tieši ar birojos nodarbinātajiem. Tomēr interesanti ir tas, ka attālinātais darbs nebūt nedominē lielākajās Eiropas metropolēs vai valstīs, kuras piedzīvoja smagākos pandēmijas uzliesmojumus un tādēļ būtu loģiski pieļaut, ka tur bija stingrākie pulcēšanās ierobežojumi.
Izrādās visvairāk attālināto darbu ir izmantojuši Somijas galvaspilsētas Helsinku reģiona iedzīvotāji. Somijā, kas ne velti tiek uzskatīta par vienu no Eiropas informācijas tehnoloģiju pionierēm, pērn galvaspilsētā un tās apkaimē pastāvīgi attālināti ir strādājuši 37% strādājošo. Ar 27% seko Beļģijas Valoņu Brabantes province, kas ir mājvieta virknei informācijas tehnoloģiju (IT) un farmācijas uzņēmumu, bet ar 26% Beļģijas galvaspilsēta Brisele, kas savukārt ir mājvieta virknei ES struktūru. Savukārt ceturtā daļa darbinieku pastāvīgi attālināti strādājuši Austrumīrijā un Vidusīrijā.
Starp Eiropas reģioniem ar lielāko attālinātā darba īpatsvaru ir arī Austrijas galvaspilsēta Vīne, Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas reģions, Ildefransas reģions Francijā, kurā atrodas Parīze, Utrehta Nīderlandē, Lisabonas reģions Portugālē un Luksemburga.
Tādēļ interesanti ir pavērot arī to, kā šajā topā nav. Un tās ir tādas lielas Eiropas pilsētas kā Berlīne, Madride, Roma, Hamburga, Varšava vai Barselona. Lai gan visās šajās pilsētās pastāvīgi attālināti strādājošo daļa svārstās ap ES vidējo rādītāju – 12% –, “Eurostat” izveidotais tops liecina, ka attālinātā darba priekšrocības drīzāk ir atkarīgas no tā, cik progresīvi uzņēmumi un institūcijas strādā katrā reģionā un kāds ir kopējais tehnoloģiskais attīstības līmenis.
Latvijā attālināti – vairāk nekā piektdaļa
Jaunākie dati par attālinātā darba tendencēm Latvijā ir pieejami Latvijas darbaspēka apsekojumā, ko veido Centrālā statistikas pārvalde, bet atšķirīgās metodoloģijas dēļ to tieši nevar salīdzināt ar “Eurostat” datiem.
Latvijas darbaspēka apsekojums liecina, ka šā gada pirmajā pusē regulāri attālināti strādājošo darbinieku īpatsvars jau pārsniedza 20% jeb piektdaļu no Latvijas strādājošo kopskaita.
Tostarp šā gada otrajā ceturksnī Latvijā regulāri attālināti strādāja 158 tūkstoši cilvēku vecumā no 15 līdz 74 gadiem jeb 21,3% visu strādājošo.
Attālinātais darbs kā vērā ņemama parādība ne tikai Latvijas darba tirgū, bet arī statistikas datos gan ir parādījies tikai pandēmijas laikā, tādēļ pirmās aplēses par attālināti nodarbināto skaitu Latvijas darbaspēka apsekojumā veiktas vien pērn otrajā ceturksnī. Redzams, ka attālinātā darba īpatsvars kopš tā laika ir svārstījies līdz ar Covid-19 uzliesmojuma viļņiem un atvaļinājumu sezonu, kas īpaši ietekmējis, piemēram, attālināti strādājošo skaitu izglītības nozarē.
Latvijā arī izteikti parādās tas, ka attālināto darbu daudz biežāk izvēlas gados jaunāki strādājošie. Savukārt starp nozarēm izteikti dominē informācijas un komunikāciju pakalpojumi, kā arī finanšu pakalpojumi.
Tur šā gada otrajā ceturksnī attālināti strādājuši vairāk nekā 60% nodarbināto. Mazākais attālināti strādājošo īpatsvars – 10,7% – bijis ražošanas sektorā, kas pamatā skaidrojams ar šīs nozares darba specifiku, taču arī te attālināti nodarbināto skaits pastāvīgi aug.
Virkne ekspertu uzsver, ka attālinātais darbs ir uz palikšanu, jo tas gluži vienkārši ļauj palielināt darba produktivitāti un samazināt izmaksas.
Ja darbs nav jāapvieno ar mazu bērnu pieskatīšanu vai nav citu traucējošu faktoru, tad darbiniekiem attālinātais darbs ļauj ekonomēt laiku, ko citādi pavadām ceļā no mājām uz darbu un atpakaļ, elastīgāk plānot darba grafiku, samazināt izdevumus par transportu, kā arī tā radīto piesārņojumu. Savukārt darba devēji var ekonomēt izmaksas par biroju telpām, kā arī paplašināt sev nepieciešamo darbinieku meklējumus, jo ierobežojošs faktors vairs nav to dzīvesvieta. Arī darbinieki tādēļ var izvēlēties darbavietu kaut vai citā valstī, nekur nepārceļoties.
