- Līvbērzes pusē melleņu audzētavā darba roku trūkst ik vasaru
- Dūklavs pieļauj īstermiņa viesstrādnieku ievešanu
- Pašreizējas prasības viesstrādniekiem - pat smieklīgas
- Taču valsts par ārzemju darbaspēku rūpējas labāk nekā par vietējiem
- Nākotnē varētu ļaut viesstrādniekiem maksāt mazāk
- Izsaka bažas par lētā darbspēka negatīvo ietekmi
Nav, kas lasa mellenes
Aptuveni stundas brauciena attālumā no Rīgas, Jelgavas novada Līvbērzes pagastā, atrodas Kaigu kūdras purvs. Pie tur esošās kūdras ražotnes rindā stāv vairākas smagās automašīnas. Pabraucot garām milzīgajiem kūdras maisiem, nonāk pie SIA „Arosa R” saimniecības. Līdz pat tālumā redzamajam mežam stiepjas apsnigušas lielogu melleņu rindas. Tās šeit aug 60 hektāru platībā.
„Te ir tā, pa ziemu te iekšā stāv tās piekabes, ar ko mēs ogas vedam, bet principā te ir telts, kur viņi vasarā ēd. Mums ir virtuve, to izmanto arī mūsu vietējie cilvēki. Ziemā izskatās briesmīgi, bet vasarā te nekādas vainas nav. Te ir ledusskapji, cenšamies par viņiem rūpēties,” stāsta saimniecības vadītāja Māra Rudzāte.
Ir arī speciālās mājiņas strādniekiem.
„Bet ko tad mums darīt? Esam jau vēl divas pasūtījuši uz nākamo gadu, jo ar šīm ir par maz. Mēs vēl uztaisīsim plauktus, kur salikt drēbes, katram savs ledusskapītis. Vasarā te ir pavisam jauki,” piebilst Rudzāte.
Izrādot šo saimniecības daļu, Māra Rudzāte stāsta, ka tā izveidota ar īpašu mērķi, proti, nodrošināt pieņemamus sadzīves apstākļus viesstrādniecēm no Ukrainas. Šogad bijusi jau otrā sezona, kad uzņēmumam, kurš ziemā nodarbina vien trīs strādniekus, ražas sezonā nācies meklēt viesstrādniekus.
Citas izejas neesot, sēžot lauka malā esošajās ražošanas telpās iekārtotajā nelielajā birojā, kas apvienots ar virtuvi, saka lielogu melleņu audzētāja.
„Es vienkārši biju spiesta meklēt izeju. Pirms desmit gadiem, kad mēs šo uzņēmumu radījām, es visos projektos rakstīju, ka nodarbināšu daudz cilvēku. Līvbērzes pagasts un visi pārējie bija ļoti priecīgi. Bet tagad, kad ir pienācis tas laiks, kad tās ogas sāk ražot, man pietrūkst, es pat nevaru nosaukt šo skaitli… Man trūkst 200 cilvēki mēnesī, bet tas ir ļoti īslaicīgi,” stāsta Rudzāte.
“Mums ir arī stādījumi, kas vēl neražo, bet, kad tie visi ražos, ja tie ražos kaut pusi no tā, ko ražo Polijā, man vajadzēs 1000 cilvēku vienlaicīgi uz trim - četrām nedēļām. Tas šķiet utopiski. Tas aktuāls ir visiem – gan ābolu audzētājiem, zemeņu, melleņu audzētājiem, arī dārzeņu audzētājiem, kad viņiem nāk puķkāpostu un kāpostu griešana, kas ir tīrs roku darbs,” skaidro saimniece.
Zemkopības ministrijai nav iebildumu pret īstermiņa viesstrādniekiem
Māra Rudzāte vada ne tikai lielogu melleņu un dzērveņu audzēšanas saimniecību, bet arī Latvijas Augļkopju asociāciju. Jau vairākus gadus šī asociācija mudina Zemkopības ministriju rast risinājumu nozares problēmai – darbaroku trūkumam ražas novākšanas sezonas laikā.
„Mēs daudz esam runājuši par šo jautājumu, ka vajadzētu uz sezonas laiku kaut ko atvieglot, bet kā to praktiski izdarīt uz sezonas laiku,” atzīst zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ( Zaļo un zemnieku savienība).
“Es zinu, ka cilvēkiem, kas ar šo biznesu nodarbojas, ir problēmas, ka trūkst darbaspēka. Vajag ļoti daudz cilvēku, jo tas ir mēnesis vai pusotrs, kad viss ir jāizdara. Tad te gāja sarunas, kā to varētu nokārtot, jo ir cilvēki, kas no tās pašas Ukrainas ir gatavi atbraukt, sevišķi sievietes ir gatavas atbraukt un to mēnesi pastrādāt, lai varētu nopelnīt,” saka ministrs.
Viņš īpaši uzsver, ka lauksaimniecības nozarē viesstrādnieki nepieciešami vien dažas nedēļas vai mēnešus gadā.
„Nav bijusi saruna, ka uz visu gadu vai ilgāku laiku. Varbūt kādas tējas ir jāvāc, varbūt zemeņu laikā kādam zemenes ir jāvāc, tas ir pilnīgi individuāli, kas katram tur aug uz tā lauka. Var būt arī citas lauka kultūras vai ogas. Aronijas un upenes jālasa, visus augus, kuru novākšana ir roku darbs,” skaidro Dūklavs.
“Manuprāt, mēnesis vai divi nav liels laiks,” viņš piebilst.
Izziņa par ogu lasītāja profesionalitāti
Patlaban viesstrādnieku piesaiste ir saistīta ar samērā lielām izmaksām, meklējot ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi noslēgto līgumu, stāsta Māra Rudzāte. Dokumentu nokārtošana vienam viesstrādniekam vien izmaksājot 59 eiro, taču uz kopējo izmaksu fona tas tāds nieks vien ir.
„Man ir jānorāda, ka es par viņiem uzņemos pilnīgu atbildību. Ja viņi saslimst vai kaut kas notiek, es maksāju par medicīnisko palīdzību. Šeit ir atpakaļceļš, ka uzņēmums var apdrošināties. Bet pats tas skaistākais ir, ka man ir viņiem jānodrošina vidējā Latvijas alga, kas pagājušajā sezonā bija laikam 811 eiro. Un tad vēl man ir vajadzīga izziņa, ka viņi ir profesionāļi,” prasības uzskaita Rudzāte.
“Skan smieklīgi, bet man vajadzēja dabūt izziņu, ka šie uzaicinātie cilvēki ir profesionāli ogu lasītāji,” saka saimniece.
Latvijas Augļkopju asociācijas vadītājas statusā Rudzāte iepazinusies ar kolēģiem citās valstīs. Spriežot pēc viņu stāstītā, Latvijā izvirzītās prasības ir ļoti stingras – viesstrādniekiem jānodrošina krietni lielākas sociālās garantijas nekā vietējiem strādniekiem, taču citādā ziņā atšķirību esot maz. Arī citviet Eiropā ražas novākšanas sezonā tiek izmantotas darbarokas no tā dēvētajām trešajām valstīm.
„Šī problēma ir visā Eiropā, visur trūkst strādnieku tieši uz ražas novākšanu. Piemēram, Spānijā, kur es biju vīnogu audzētavā, viņiem vajag 3000 strādnieku. Aptuveni tūkstoti viņi dabū pie sevis un no Eiropas, bet divus tūkstošus ieved no Taizemes, Indonēzijas un citām valstīm,” stāsta Rudzāte.
Par ārzemniekiem valsts rūpējas labāk nekā par vietējiem
Finansiāli sāpīgākā augļkopjiem esot prasība viesstrādniekiem maksāt vidējo algu, ko nosaka Centrālā statistikas pārvalde. Tieši tādēļ veidojoties situācija, kad vietējie par to pašu darbu saņem mazāk nekā viesstrādnieki.
„Šeit ir salikti kopā banku darbinieki, visu privāto uzņēmumu vadītāji, visādi ostu priekšnieki, valsts uzņēmumu un domju vadītāji, droši vien arī lidostas vadītājs ar 20 000 eiro algu. Un tad, visu izdalot ar cilvēku skaitu, iegūst to vidējo algu,” spriež Rudzāte.
Skarbs savā vērtējumā par Ministru kabineta noteikumos ietverto prasību nodarbinātajiem no trešajām valstīm maksāt ne mazāk par vidējo algu tautsaimniecībā ir Latvijas Autopārvadātāju asociācijas „Latvijas auto” vadītājs Valdis Trēziņš.
„Ārzemnieks ir vairāk sociāli aizsargāts nekā vietējais pārvadātājs. Veidojas zināma veida diskriminācija,” uzskata Trēziņš.
Viņš stāsta, ka Latvijā esošās kompānijas, kas nodarbojas ar starptautiskajiem autopārvadājumiem, kopumā strādā aptuveni 20 000 autovadītāju. Darbaspēka pastāvīgi trūkst – Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka patlaban vakantas ir vairāk nekā 500 kravas automašīnu vadītāju vietas. Kravas automašīnu vadītāju trūkst arī Rietumeiropā, tādēļ tur esošās kompānijas aizvilina šoferus no Latvijas. Bet Latvijā esošās kompānijas jau tagad nodarbina vadītājus no ārpus Eiropas Savienības esošajām valstīm.
„Daudzi mums ir, īpaši lielie uzņēmumi, kas izmanto trešo valstu autovadītājus. Piemēram, „Kreiss”, kas ir lielākais autopārvadātājs, gandrīz uz puses no viņu automašīnām strādā trešo valstu pilsoņi no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas. Tas ir fakts. Mums ir tāds pārvadātājs „Dinotrans”, pie kura strādā filipīnieši. Jā, filipīnieši, 100 filipīnieši sekmīgi strādā pa Eiropu,” stāsta Trēziņš.
Neesot gan tā, ka autopārvadātāji negribētu dot darbu Latvijas iedzīvotājiem, taču, pat neraugoties uz bezdarba līmeni, cilvēku, kas vēlētos strādāt autopārvadājumu nozarē, trūkst.
„Jaunieši neiet, jo tas ir diezgan grūts darbs un, pats galvenais, ka iegūt C un J kategoriju, lai brauktu uz lielajām automašīnām, var no 21 gada vecuma. Tad jau jaunietis ir kaut ko atradis un viņu ir grūti pārvilināt,” ar novērojumiem dalās Trēziņš.
“Šobrīd vairāk nekā puse no šoferiem ir vecāki par 50 gadiem, jaunie vecumā zem 30 ir kādi 5%. Arī bezdarbnieku tu uzreiz nevari sagatavot uz šādu kategoriju un par starptautisko autopārvadājumu šoferi. Arī bezdarbniekus mēs esam izmantojuši, citur meklējuši, bet tur ir ierobežotas iespējas, tādēļ esam spiesti meklēt ārpus Latvijas,” skaidro Trēziņš.
Bažas, ka viesstrādnieku piesaiste varētu mainīt etnisko situāciju un šoferi no Ukrainas vai Baltkrievijas varētu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, Trēziņš sauc par aplamām.
„Gan šo trešo valstu šoferi, gan mūsu šoferi… Viņi nedzīvo Latvijā, viņi dzīvo mašīnā. Šoferi, kas brauc starptautiskajos pārvadājumos, faktiski ir jūrnieki, tikai brauc pa ceļiem. Tā ir mūsu specifika. Viņu darba vieta ir mašīna. Varbūt tie, kas var atļauties, paliek kādā lētā viesnīcā, bet vairums mašīnu ir tik labas kā viesnīcas uz riteņiem. Nav tādas problēmas, ka jāmeklē dzīvesvieta šeit,” spriež Trēziņš.
“Protams, kad atbrauc, varbūt pavada kādu dienu šeit, bet tie, kam ir ģimenes Ukrainā vai Baltkrievijā, sūta naudu, varbūt iebrauc apciemot, ja sanāk maršrutā. Mums ir pilnīgi cita situācija nekā klasiskajā variantā, kad ir šie migranti, kas iebrauc, savelk arī savējos iekšā un mēģina palikt,” norāda pārvadātāju pārstāvis.
Varētu ļaut viesstrādniekiem maksāt mazāk
Augļkopju un autopārvadātāju sūdzības par darbaspēka trūkumu atradušas dzirdīgas ausis Zemkopības un Satiksmes ministrijās. Pēc sarunām ar nozaru ministrijām un uzņēmēju organizācijām darbu pie trešo valstu viesstrādnieku atalgojumu regulējošo Ministru kabineta noteikumu grozījumiem sākusi Iekšlietu ministrija.
„Mēs spriežam pēc tā, kādas nozares nāk pie mums, sūta vēstules, izsaka pretenzijas. Mums ir sadarbības sanāksmes, kur esam sprieduši par šiem noteikumiem. Mēs saskaņojām šos noteikumus jau izstrādes procesā gan ar Satiksmes, gan ar Zemkopības ministrijām, gan ar Tieslietu ministriju, kura šobrīd nav saskaņojusi konceptuāli, konkrēti nepasakot, pret ko viņi iebilst,” saka Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa.
“Attiecīgi katra ministrija un nozare ir izstāstījusi savas vajadzības. Transporta pakalpojumu sniedzēji saskata, ka viņiem būtu vajadzīgs citādāks regulējums. Tāpat Zemkopības ministrija attiecībā uz sezonas strādniekiem uzskata, ka viņiem šis pašreizējais regulējums nav konkurētspējīgs,” piebilst Siliņa.
Viņa atzīmē, ka izmaiņas varētu skart tikai prasības par viesstrādniekiem maksājamo atalgojumu – patlaban esošo prasību, kas paģēr maksāt vidējo algu tautsaimniecībā, piedāvāts aizstāt ar prasību viesstrādniekiem maksāt vidējo algu nozarē. Nekādus citus atvieglojumus ieviest neesot plānots.
Vai lētais spēks nesašūpos darba tirgu?
Piesardzīgi uz piedāvājumu atvieglot viesstrādnieku piesaistes noteikumus raugās ne tikai Tieslietu ministrija. Latvijas Bankas ekonomisti bažījas, ka lēta darbaspēka ienākšana nenāks par labu ekonomikas attīstībai un atalgojuma pieaugumam.
„Diez vai Latvijā mēs tiecamies pēc situācijas, kad mums rastos augoša nepieciešamība pēc masveida mazkvalificēta darbaspēka ieplūšanas. Mēs tomēr tiecamies pēc tā, lai mūsu rūpniecības un pakalpojumu struktūra mainītos par labu tādai, kur ir augstāka pievienotā vērtība, kam ir nepieciešama sarežģītāku vai specifiskāku zināšanu pielietošana,” saka Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas vadītāja Daina Paula.
“Darbaspēka migrācija tajās valstīs, kurās ienākumu līmenis jau ir augstāks, drīzāk ir negatīva, jo tad parasti šajā valstī ienākumu līmenis aug lēnāk, nekā tas augtu bez imigrējoša darbaspēka,” norāda Paula.
Īstas skaidrības par to, cik daudzi no esošajiem bezdarbniekiem būtu gatavi aizpildīt vakantās darbavietas, gan nav, taču nav nekādu šaubu, ka darbaroku trūkums kļūst par arvien sāpīgāku problēmu.
Jau šobrīd to izjūt ne tikai tie uzņēmēji, kam nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks, bet arīdzan tie, kam vajadzīgi vienkāršā darba darītāji. Šai problēmai ir vajadzīgs komplekss risinājums, kuru pašlaik neviens nav gatavs piedāvāt.
