Šī gada martā līdz ar Covid-19 izraisīto krīzi aizvien biežāk ziņu virsrakstos bija dzirdams un lasāms vārdu savienojums – dīkstāves pabalsts. To piešķīra to uzņēmuma darbiniekiem, kuri krīzes dēļ nebija nodarbināti. No sākuma dīkstāves pabalsta saņemšanas kritēriji bija gana stingri un neelastīgi, līdz ar to blīvajam noteikumu sietam nevarēja tikt cauri ļoti daudzi uzņēmumi, kuriem atbalsts bija nepieciešams. Saprotot kļūdu, valdībā tika pieņemti precizētie saņemšanas kritēriji.
Taču viesnīcai "Hotel Roma" tas pašlaik vairs nelīdz.
„Gan viesnīcai, gan man personīgi tas nozīmēja kāda posma beigas. Jo tajā dienā, kad aizgāja mūsu pēdējais klients, mēs skaidri sapratām, ka tās ir beigas,” šī gada 12. marta atmiņās kavējas viesnīcas "Hotel Roma" vadītāja Linda Mūrniece. Todien pa viesnīcas durvīm izgāja pēdējais klients.
„Slēdza robežu, un bija skaidrs, ka klientiem visiem ir jāpaspēj atgriezties mājās. Tas mums laikam visiem ir iespiedies atmiņā, kā mēs visi stāvējām un skatījāmies, kā tas viens cilvēks stāv pie durvīm apjucis un māj ar roku. Mūsu pastāvīgais klients. Skaidrs, ka mēs atvadījāmies. Tas bija bēdīgi,” atceras Mūrniece.
Nākamajās dienās Linda Mūrniece vērsās ar iesniegumu Valsts ieņēmumu dienestā (VID), lai saņemtu darbiniekiem dīkstāves pabalstu un ''pārziemotu'' Covid-19 izplatības pirmo vilni. Taču VID atteica izmaksāt dīkstāves pabalstu Mūrnieces vadītā uzņēmuma 55 darbiniekiem, jo martā viesnīcai bija izveidojies nodokļu parāds 32 tūkstošu eiro apmērā.
„Jā, mēs bijām valstij martā parādā nodokļus, jo mēs katru gadu martā valstij esam parādā nodokļus. Ne tikai mans uzņēmums, bet visi, kas strādā tūrismā un viesmīlībā, jo parasti sezona sākas marta vidū, aprīlī. Vasarā mēs sapelnām naudu, bet ziemā mēs uzturam savus darbiniekus, sevi un ēkas ar to naudu, ko mēs sapelnām. Maksājam nodokļus, bet skatāmies, kur mēs kaut kādā brīdī varam palikt parādā. Un martā mēs esam parādā pilnīgi visiem. Diemžēl. Aprīlī, kad sākas sezona, tad parasti mēs parādu ļoti ātri atdodam. Burtiski pāris nedēļu laikā. Tā situācija katru gadu ir bijusi tāda, un VID to lieliski zināja,” skaidro Mūrniece.
Šo lēmumu bija iespējams pārsūdzēt, bet Linda Mūrniece izlēma to nedarīt. Nebija laika gaidīt. Pārsūdzība var ilgt no dažām dienām līdz mēnesim.
„Bet cilvēki grib ēst uzreiz, nevis pēc mēneša. Katra diena uzņēmumam ar darbiniekiem, kas ir aktīvi, nestu mīnusos vēl tūkstošus. Mēs būtu ļoti dziļā bedrē, ja mēs gaidītu vēl vairāk. Līdz ar to beigās sanāk, ka viss bija pareizi. Es pieņēmu lēmumu, ka mēs beidzam darbību, slēdzam viesnīcu.
Un darbinieki visi aizgāja uz bezdarbniekiem. Tā bija viņu iespēja saņemt naudu uzreiz, pēc neilga laika. Bet man tā bija iespēja neiestigt vēl dziļākos parādos,” stāsta uzņēmēja.
Arī vērtējot šā brīža situāciju, Linda Mūrniece teic, ka lēmums bija emocionāli smags, bet pareizs. Šobrīd gan visiem darbiniekiem bezdarbnieku pabalsti ir beigušies un atrast jaunu darbu ir grūti.
Arī pati viesnīcas ēka “lēnām mirst”. „Jo ēkas, kurās nav cilvēku, mirst, un es to redzu katru dienu. Es esmu tur palikusi, jo kādam tā ēka ir jāpieskata, un es redzu, kā tā lēnā garā beidz funkcionēt. Katru dienu kaut kas saplīst, noplīst, pārplūst. Ir tāds drūms skats pašā Vecrīgas sirdī. Tāds pamests ''Titāniks'',” pauž Mūrniece.
Linda Mūrniece uzskata, ka viņas veiksme ir tā, ka ēkas īpašnieki sūta naudu nekustamā īpašuma uzturēšanai. Bet nākotnē, visticamāk, īpašnieki ēku pārdos. Kad tas notiks, ir grūti prognozēt.
Vai viņas uzņēmumu spētu glābt, ja jau martā atbalsta pasākumu kritēriji būtu noteikti tādi, kā tie ir patlaban, kad ir iespēja pieteikties ne tikai dīkstāves pabalstam, bet arī daļējam dīkstāves pabalstam un ir pieejamas subsīdijas apgrozāmajiem līdzekļiem?
„Martā daļējā dīkstāve palīdzētu, bet tajā brīdī tas nebija iespējams. Tad bija pilnībā visiem jāaiziet dīkstāvē. Ja šie mīkstinātie, uzlabotie noteikumi būtu bijuši martā, tad, protams, droši vien.
Jo nevar visiem pielāgot vienādu tabulu, katrs uzņēmums ir sava specifika. Nodokļu parāds veidojas tikai tiem, kas maksā nodokļus.
Tiem, kas nemaksā vai maksā tos daļēji, tiem nodokļu parādu tobrīd nebija,” norāda Mūrniece.
Vai arī nākotnē viņa savu profesionālo izaugsmes ceļu varētu saistīt ar tūrisma un viesmīlības jomu? „Es arī pirms laika teicu, ka es gribētu pili vadīt vai kruīza kuģi. Bija man tāds sapnis kādreiz. Tad pienāca marts. Kāds kruīza kuģis? Ar draugiem runājām, ka mēs esam auguši padomju laikā un mēs protam arī grīdas mazgāt. Ja vajadzēs, es varu darīt jebkuru citu darbu. Iemācīties jebkuru citu darbu. Bet, protams, to komandējošo toni no manis grūti būs izsist. Kā es saku – priekšnieks paliek priekšnieks. Es, pat grīdu mazgājot, noteikti mēģinātu regulēt sev satiksmi apkārt. Līdz ar to droši vien būs jāmēģina pašai kaut ko izdomāt,” saka Mūrniece.
Viesnīcu "Hotel Roma" Linda Mūrniece vadīja astoņus gadus un atzīst, ka šis bijis ļoti nozīmīgs dzīves posms gan viņai, gan visai viesnīcas komandai, jo ar daudziem plecu pie pleca strādāts kopš pirmās dienas. Tā bija kā liela ģimene. Viesnīcas slēgšana bija emocionāli sāpīga, jo tā bija ne tikai biznesa slēgšana, bet arī otras ģimenes pazaudēšana.
