Reģioni Krustpunktā

Muižā skolas vairs nav. Kas notiek ar ēkām?

Reģioni Krustpunktā

Latgalē ierodas pirmie bēgļi no Ukrainas. Vietējie gatavi palīdzēt

Mājražotāji un zemnieki pircēju šodien meklē sociālajos tīklos. Būtisks pārdevēja godīgums

Tuvāk pircējam – mājražotāji darbojas sociālajos tīklos un meklē citas iespējas

Svaigas lauku olas, tuvējā saimniecībā izaudzēti dārzeņi, vietējā bitenieka ievākts medus un daudzi citi tā dēvētie lauku labumi ieņem nozīmīgu vietu uz latvieša galda. Tomēr ne visu pašu saražoto drīkst tā vienkārši tirgot. Nepieciešams iziet dažādas pārbaudes un saņemt atļaujas. Un galu galā - vai pircējs dos priekšroku vietējo zemnieku produktam, nevis lielveikala atlaižu precei? Kā mājražotājiem pircēju sasniegt?

ĪSUMĀ:

 Ar devīzi "garšpilnai dzīvei"                                  

"Manā sortimentā ir sīrupi, ievārījumi no augiem, ogām un augļiem. Pārsvarā produkcija top no tā, kas izaug savā dārzā un laukos, kur ir dārzs mammai,” tā pastāstīja mājražotāja Zita Petruseviča no Valmieras. Pirms trim gadiem, draugu mudināta, viņa savu hobiju - cienāt ar pašas taisītiem gardumiem - pārvērta ražošanā, dodot savai produkcijai devīzi “garšpilnai dzīvei”.

“Tu jau ražot vari tāpat, bet tas ir tad savām vajadzībām un draugiem. Ja tu gribi jau tālāk tirgoties kaut kur, tad tev ir jāreģistrējās gan Valsts ieņēmumu dienestā, gan Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD)," stāstīja Petruseviča. Viņa piebilda, ka pašai galvenais bijis ūdens analīzes, jo to izmanto produkcijas ražošanā. Tas savukārt nozīmē, ka arī visas telpas, kur notiek ražošana, ir jāsakārto. 

Petruseviča pastāstīja, ka viņai paveicies ar mājražošanu nodarboties atsevišķā virtuvē. "Bet mājražotājs to drīkst darīt arī savā virtuvē, kur viņš gatavo ģimenei, tikai viņš to nedrīkst darīt vienlaicīgi. Kad viņš ražo produkciju, viņš nevar vienlaicīgi turpat vārīt zupu ģimenei," viņa piebilda.

Tirgošanās nozīmē birokrātiju

Mājražotāja skaidroja, ka visiem pārtikas ražotājiem ir jāiziet minimālās higiēnas kursi: "Lai tu zini vispār par pārtikas apriti, tad PVD ir tādas vadlīnijas, atkarībā no tā, ko tu ražo, un tad tur ir viss sarakstīts, vari izlasīt, kas tev kā ir jādara. Kā tu ražo sīrupu, kā ievārījumu, kādas temperatūras jāievēro, glabāšanas temperatūras. Un tad vēl ir paškontrole jāraksta, tāds žurnāls jāuzraksta. Tas ir tāds, kur tu raksti, ko un kā tu dari. Viņam ir jābūt, kad tev nāk PVD pārbaude."

Petruseviča atzīst, ka birokrātijas, lai varētu savu produkciju sākt arī tirgot, ir salīdzinoši daudz, taču viņa norādīja - kas meklē, tas atrod.

“Es to nezināju, bet tad, kad mani pierunāja reģistrēties tajā PVD, var vienkārši piezvanīt uz PVD, un viņi tev izstāstīs atkarībā no produkcijas, ko tu ražo, kas tev ir vajadzīgs, kur skatīties, kur meklēt.

Es domāju, ja tu galīgi nezini neko, tad ir droši vien grūti, bet, ja tu sāc interesēties, tad informāciju var atrast.

Var pajautāt kādam, kas ar to jau nodarbojas, es tā vismaz darīju - kas ir vajadzīgs, ko prasīs, ko neprasīs, es tā darīju,” stāstīja Petruseviča.

Pārdod ne vien mājas tirdziņos, bet arī - "Facebook"

Viņa pašas saražoto pārsvarā pārdod dažādos mājražotāju tirdziņos. "Pilsētas svētki, Straupe, tādi, kas tiek rīkoti tādos tirdziņos, tur viss atkarīgs no tā, cik tu pats tālu gribi braukt un cik tu gribi realizēt. Tad arī lieku sludinājumus internetā un arī tā mēģinu tirgot, tā vairāk produkcija iet uz Ziemassvētkiem, kad visiem vajag dāvanas,” skaidroja valmieriete.

Toties tirgošanu veikalā Petruseviča neatzīst kā mājražotājam izdevīgu, jo veikalnieku uzliktais uzcenojums nereti ir pat trīskāršs, turklāt veikalā visbiežāk pircējam nav iespējas produktu nogaršot. “Veikalā vienā es esmu Rīgā, viņi paši mani sameklēja internetā. Bet ar veikaliem ir tā, ka veikals liek savu uzcenojumu un tu nekad nezini, cik viņš uzliks," viņa piebilda.

"Mums ir saimniecība, tīršķirnes Šarolē ganāmpulks,” pastāstīja Maija Zvirbule, "Stores delikateses" saimniecības projektu menedžere, kura saimnieko Vidzemē, Brenguļu pusē. "Tātad es audzēju gaļas liellopiņus, un mēs realizējam viņu gaļu. Lopiņus vedam uz sertificētu kautuvi, kura atrodas Matīšu pagastā. Tur sanitāros apstākļos lopiņš tiek nokauts, un pēc tam viss sapakots vakuumpaciņās tā, kā man vajag, vai tur pa kilogramam, vai pa puskilogramam, gulaša gaļiņas, šķiņķīši, ribiņas, maltās gaļiņas," skaidroja Zvirbule.

Arī viņa norādīja, ka gluži tāpat vien ar savu saražoto produkciju tirgoties nevarot, nepieciešams iziet dažādus birokrātiskos procesus un saņemt atļaujas. “Man ir PVD atļauja, ka es drīkstu savā saimniecībā izaudzēto produkciju tirgot, tikai izmantojot sertificētas kautuves pakalpojumus gan kaušanā, gan fasēšanā," stāstīja mājražotāja.

"Tad es [no kautuves] to produkciju savācu un izmantoju arī distancēto tirdzniecību," sacīja Zvirbule. Tirdzniecībai viņa izmantojot arī "Facebook" platformu. "Individuāli nododu ziņu, ka man ir gaļiņa, un tad viņi atsūta savus pasūtījumus. Man jau ir pasūtījums uz to lopiņu, kas man ir kautuvē, tad es viņu savā cehā salieku pa maisiņiem, pa paciņām un aizvedu klientam uz mājām, uz darbu,” pastāstīja sieviete.

Attīsta tiešo pirkšanu no zemniekiem un mājražotājiem

"Stores delikateses" pārstāve stāstīja, ka pati ne tikai pārdod savu saražoto produkciju, bet labprāt arī iepērkas pie vietējiem zemniekiem. “Es tiešām gribu arī kā pircējs pirkt no vietējiem to preci, un es jau pērku. Bet tas sanāk tā, ka es zinu - mūsējie te, piemēram, lociņus audzē Trikātas pagastā, tas ir pieci kilometri, tad ir ābolu sula, bet tas atkal ir pa citu ceļu jābrauc - atkal kādi seši līdz septiņi kilometri. Tad sanāk tāda braukāšana pie viena pie otra," uzsvēra Zvirbule. 

"Bet, ja visi tie cilvēki (ražotāji), ko man vajag, ir visi vienā vietā - tā ir burvīga ideja, ka tu piezvani vieniem, piezvani otriem un uz tuvāko punktu, tas ir Valmieru, un man tas nav tālu, aizbrauc un paņem visu no viena, no otra, no trešā, ko tu esi pasūtījis, un tev ir viss!” piebilda sieviete.

Ideja, par ko Zvirbule runā, ir tiešā pirkšana no zemniekiem un mājražotājiem. Latvijā tiešās pirkšanas modeli "Reko", kas savulaik radies Skandināvijā, mēģina ieviest Liene Turlaja. "Reko" ir tiešās pirkšanas veids, kas reģionāli apvieno zemniekus un pircējus.  Tajā zemnieks pārdod savus produktus internetā, bet preču saņemšana notiek fiziski, satiekoties zemniekam ar pircēju.

Kā stāstīja Turlaja - ieguvums ir abām pusēm. “Gan mazajam zemniekam, ka viņš var sākt darboties efektīvāk un nopelnīt, netērējot liekus resursus, sēžot zemnieku tirdziņā veselu dienu. Viņš ieliek tur savu sludinājumu un turpina darīt savus ikdienas darbus, un cilvēki piesakās, jau iepriekš pasūtot.

Un viņi tērē tikai vienu stundu, lai nodotu tās preces," norādīja Turlaja.

Savukārt cilvēki, kas preces pērk, iegūst tiešām labu produktu, vietēji audzētu, ļoti svaigu, jo visdrīzāk tas produkts ir novākts tajā rītā vai iepriekšējā dienā. Tik svaigu produktu, vitamīniem bagātu un vērtīgu nekur citur nevarot iegūt. 

Turlaja uzsvēra, ka svarīgu lomu šeit spēlē arī apziņa, ka cilvēks atbalsta vietējo, tātad - atbalsta to zemnieku, kas strādā turpat tavā reģionā. “Tā ir atgriešanās pie pamatiem, pie tiešās pirkšanas. Vairs neceļo pārtika pāri pusei kontinenta vai no citas pasaules vietas. Neglabājas ilgstoši noliktavās," viņa piebilda.

Pret mājražotāju ēdienu ir lielāka atbildība

"Reko" vēstnese pastāstīja, ka cilvēki ļoti novērtē to ēdienu, ko redz augam, kā arī pērk apdomātāk un tik, cik vajag. "Nepērk vairāk nekā vajag, kas varbūt notiek lielveikalu ķēdēs, kur mēs paļaujamies uz mārketingu un notiek impulsa pirkumi. Beigās puse no ledusskapja satura nonāk miskastē," sacīja Turlaja.

Viņa vērtēja, ka, ja ēdiens tiek pirkts tieši no mājražotājiem, cilvēkiem pret šo ēdienu ir atbildība, un nenotiek pārtikas izmešana. To varot attiecināt ne vien uz Rīgu, bet jebkuru pilsētu. "Tādēļ mēs sākām ar Valmieru, kas mums liekas ļoti ideāla vieta. Valmierā cilvēki ir zaļi domājoši, un pašvaldība ļoti atbalsta šo modeli, ka jāatbalsta ir vietējais zemnieks un mēs sākam Valmierā."

Skandināvijas tirdzniecības modeļa vēstnese stāstīja, ka pievienoties tiešajai pirkšanai var arī caur sociālajiem tīkliem. “Ir jāpievienojas "Reko" Valmiera lapai, un tur katru nedēļu zemnieki nopublicēs savus produktus ar cenām, ar aprakstiem," skaidroja Turlaja.

Viņa stāstīja, ka, ja cilvēku interesē iegādāties olas, tad komentārā zem sludinājuma jāieraksta, ka persona grib pirkt 10 vai 20 olas, uz ko zemnieks atbildēs. Pēcāk notiek satikšanās Valmieras tirgū, kur var saņemt pasūtīto preci. Šobrīd tiešajai tirdzniecībai Valmierā interesi izrādījuši aptuveni 10 vietējie ražotāji.

Tāpat Turlaja uzsvēra, ka ražotājs šajā tirdzniecības modelī pats atbild par savas produkcijas standartiem, nomaksātajiem nodokļiem un ievērotajiem valsts likumdošanas normatīviem. “Ražotājam pašam ir jāatbild par to, ka maksā nodokļus godīgi, gan ir visas PVD atļaujas. To mēs kā "Reko" nekontrolējam. Mēs, protams, skatīsimies arī līdzi, lai nebūtu šādu viltojumu vai negodīgu rīcību.  No citiem pulciņiem citās valstīs mēs esam paņēmuši to mācību - ja atklājās, ka audzētājs ir negodīgs, viņš vienkārši tiek izslēgts no pulciņa. un viņam šis kanāls vairs nav pieejams,” norādīja Turlaja.

Cer uz ciešāku komunikāciju ar pircēju

Kā viena no pirmajām saimniecībām jaunajā tiešās pārdošanas modelī Valmierā iesaistījusies arī "Stores Delikateses". Un saimniecības projektu menedžere Maija Zvirbule cer, ka šāda veida tirdzniecība palīdzēs veidot ciešāku komunikāciju ar pircēju. Turklāt vienota platforma noņem mājražotājam un zemniekam rūpes par sava produkta reklamēšanu sociālajos tīklos paša spēkiem.

“Un es tā pie sevis nodomāju - tas taču ir apmēram tas pats, ar ko es jau nodarbojos, tikai viena pati esmu tajā tirdzniecības tīklā. Bet kāpēc nepievienoties un tādu plašu loku uztaisīt.

Un tas tiešām strādā - jo es ar saviem klientiem ļoti strādāju, par savu produktu vienmēr visu izstāstu.

Tu jau esi kā draugs, tu uzraksti īsziņu un pasaki, ko tu gribi. Piemēram, gaļu gribi puskilogramu, no steika četras šķēles, bet tirgū jau varbūt gluži tā nesataisīs, jo uz tirgu tu aizbrauc, un tas, kas tam cilvēkam tur ir līdzi, to tu arī ņem. Un tirgus, man liekas, tomēr vairāk kā konveijers darbojas, jo "Reko" tirdzniecība būtu tāda, ka ar katru klientu tu individuāli strādā. Tu jau zināsi, ko viņam vajag, un viņš varēs arī kaut ko vairāk piedāvāt,” stāstīja Zvirbule.

Pircēji maksā par kvalitāti

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra veiktajās aptaujās parādās tendence, ka pircējiem interesē pārtikas kvalitāte. Viens no segmentiem, kas tika aptaujāts - māmiņas ar bērniem  - ļoti rūpīgi iepazīstas ar pārtikas kvalitāti. Arī veikali atzīmē, ka viņiem bioloģisko produktu pieprasījums ar katru mēnesi pieaug un patērētāji ļoti cītīgi iepazīstas ar produktu izcelsmi, kvalitāti un tādām lietām, kam kādreiz varbūt nepievērsa tik lielu uzmanību. 

“Tam pircējam kādu izvēli izdarīt - pirkt pa tiešo no zemnieka vai iet uz veikalu un meklēt to, kas ir lētāks. Tur skatās droši vien pēc sava maciņa. Pagaidām mēs jūtam, ka šī tiešā tirdzniecība ļoti attīstās un arī mūsu novadu garšas katalogs. Tas kāpums ir ļoti straujš, tas pieprasījums no patērētājiem, kas meklē sev tuvāko zemnieku. 

Bieži vien pircēji saka, nu, es maksāju zemniekam to, ko viņš prasa, es nekaulējos, es zinu, ko tas viņam maksā,”

stāstīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.

Mazo zemnieku iespēja

Cimermanis norādīja, ka Skandināvu tirdzniecības modeļa ienākšana Latvijā un iespēja tam te arī nostiprināties būs tieši atkarīga no pircēja noturības un vietas, kurā tas notiks. “Es šim redzu milzīgu nākotni tādos punktos, kur ir tāds privātmāju ciematiņš, kur vairākas ģimenes apvienojas un veic šos pasūtījumus. Tas, kur mums ir ļoti jādarbojas, ir par šo kvalitātes un izcelsmes lietu, lai nav mēģinājumi šmaukties," viņš piebilda.

"Uztaisa kaut kādu profilu, ka man viss ir, bet beigās ved iekšā no Polijas un stāsta, ka esmu vietējais. Tas ir tāds viens no mūsu uzdevumiem, un arī PVD noteikti sekos līdzi, kur ir tā preces izcelsme," par uzdevumiem stāstīja Cimermanis. Viņš vērtēja, ka šāds virziens ir jāattīsta, bet tas ir atkarīgs no pirktspējas.

"Valmiera ir reģions, kur ir ļoti labs piedāvājums ar labiem restorāniem, labiem gaļas piedāvājumiem, līdz ar to jautājums, kurš tad ir tas pasūtītājs tam grozam, kurš to izdarīs. Bet, jā, šī opcija par īsajām elektroniskajām piegādēm precēm, es to redzu kā ļoti lielu nākotni, ne velti mēs tanī virzienā arī ejam, un īpaši es teiktu, ka tā ir mazo zemnieku iespēja.

Ja man ir prece un loģistikas sistēma, es saražoju nelielu apjomu kvalitatīvu preci, nogādāju savam pircējam bez starpnieka palīdzības. Pats var tajā laikā darboties ar savām ikdienas lietām, savā saimniecībā nevis sēdēt tirdziņā. Tā kā tā ir ļoti perspektīva, un tas tikai attīstīsies,” stāstīja Cimermanis.

Par to, kāda reģistrācija vai dokumenti jākārto, lai mazais zemnieks, mājražotājs pārdotu savu produktu, piemēram, dārzeņus, PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzīšanas daļas vadītāja Tatjana Marčenkova sacīja - viss ir atkarīgs no normatīvajiem aktiem un no produktu veidiem, kā arī tā, ko cilvēks vēlas realizēt tiešajā tirdzniecībā tā saucamajam gala patērētājam.

"Ir vairāki normatīvie akti, tie ir pieejami gan mūsu mājaslapā, gan Zemkopības ministrijas mājaslapā. Līdz ar to, ja mēs runājam par augu izcelsmes produktiem - ogas, dārzeņi, augļi - tad tur nelieliem apjomiem nav jāreģistrējas, bet viņiem ir jāreģistrē to daudzumu, ko viņi izaudzē un realizē. Tas ir noteikts šajos noteikumos," stāstījaMarčenovska.

Pārdot dzīvnieku valsts produktus ir sarežģītāk

Taču, ja mazais zemnieks vēlas pārdot ar dzīvnieku valsti saistītus produktus, tad dokumentācija esot nedaudz sarežģītāka. "Piemēram, ja mēs runājam par dzīvnieku izcelsmes produktiem - olām, gaļu, pienu, svaigpienu - tad viennozīmīgi, lai šo varētu realizēt nelielos daudzumos ir jāsaņem atļauja no PVD. Jo tas ir atkarīgs no putnu ganāmpulka, no dzīvnieku ganāmpulka skaita. Sāksim ar to, ka tas ganāmpulks ir jāreģistrē," skaidroja Marčenovska.

PVD neiebilstot pret šādiem pulciņiem, jo tas nozīmē, ka viņi sazināsies ar konkrētu zemnieku, mājražotāju un konkrētajā laikā piegādās produktus pēc pasūtījuma gala patērētājam.

"Mums pirmo reizi tādi pulciņi parādījās pirms 10 gadiem, tas nav nekas jauns. Tas ir vienādi domājošo cilvēku pulciņš, zaļi domājošo, jo daži domā ka bio produkti ir super, puper, kaut vai parastie produkti maksās lētāk. Un viņi nav sliktāki par bio produktiem. Neviens to aizliegt nevar, bet tas ir jādara prātīgi atbilstoši normatīvo aktu prasībām,” norādīja PVD pārstāve.

Vietējos produktus iegādājas tuvējos tirgos

Tikmēr "ReTV" uzrunātie vidzemnieki atzīst, ka vietējos produktus šobrīd visbiežāk iegādājas Valmieras un tuvējo pilsētu tirgos. Priekšroka tiek dota tuvākās apkārtnes zemnieku audzētajai produkcijai - olām, dārzeņiem, gaļai.

Pircēja Sarmīte no Smiltenes pastāstīja par problēmu, ka uz tirgu ir jādodas vairākas reizes, jo ne visās dienās ir pieejams viss sortiments "Vienu dienu zemnieks atved to, sestdienās, kad ir lielāks piedāvājums, tad ir atvests kas cits. Tāpēc ļoti veiksmīgs risinājums bija savulaik Smiltenē, kas gan diemžēl dažādu juridisko aspektu dēļ beidzās, bet mēs varējām nedēļā reizi pieteikt savas vēlmes apkārtējiem zemniekiem. Visas mantas savāca kopā, un konkrētā dienā varējām doties uz tirgu un paņemt savu pasūtīto produkciju," stāstīja vidzemniece.

Savukārt Zane no Cēsīm dalījās, ka diezgan regulāri pērk vietējo zemnieku produkciju - sezonas augļus, dārzeņus, ogas, gaļu, olas. Piena produktus gan nepērkot no zemniekiem, bet vairāk veikalā. "Olas pērkam no pazīstamiem zemniekiem vai no zināmas saimniecības, kas pieved līdz mājām. Gaļu pērkam tikai liellopu no konkrētas zināmas saimniecības, kur saimnieki ir pazīstami personīgi. Līdz ar to mēs atbalstām gan viņu biznesu, gan zinām, ka produkts ir labs, labākās kvalitātes un arī garšīgs. Dārzeņus sezonā pērkam pārsvarā tirgū. Vispār esmu arī pasūtījusi internetā no vietējiem zemniekiem, piemēram, pākšaugus vai miltus," skaidroja Zane.

"Man patīk, ka šādā veidā ar savu maciņu atbalstu vietējo zemnieku, kam varbūt ne vienmēr ir tā lielākā peļņa un lielākās iespējas realizēt savu produkciju," uzsvēra pircēja.

Ērti esot arī, ja kāds produkciju piedāvā atvest līdz mājām. Vēl Zanei ir nozīmīgi, ka tirgū ir lielākas iespējas nopirkt preci bez iepakojuma, un, protams, kvalitāte. Viņa stāstīja, ka ir patīkami varēt iegādāties bioloģiski ražotu produkciju no vietējā zemnieka.

Interese pieaug, pastāvīgs pircējs - izaicinājums

Cilvēkiem ir interese iegādāties zemnieku un mājražotāju produkciju. Kā būtisks faktors tiek minēts, lai produkti būtu svaigi, dabīgi un ar skaidru izcelsmi. Tomēr nereti cilvēki vēlas arī atbalstīt tieši vietējos zemniekus un ražotājus. Aizvien vairāk arī paši mājražotāji un zemnieki ir gatavi savu produkciju pircējiem piedāvāt tieši, jo tad ir vieglāk saprast cilvēku vajadzības un arī ceļš no dobes līdz galdam samazinās.

Tajā pašā laikā atrast savu pastāvīgo pircēju mājražotājiem ir izaicinājums.

Tam vajag laiku un resursus, arī dažādu mūsdienās populāro sociālo tīklu efektīvas izmantošanas zināšanas. Te viena no iespējām ir izmantot jau esošos vai no jauna ienākošos tiešās tirdzniecības modeļus, kas ap sevi pulcē vietējos ražotājus, veidojot vienotas platformas. Valmierā no Skandināvijas pārņemtais tiešās tirdzniecības modelis savu darbu uzsāks martā, tāpēc par tā efektivitāti un pircēju atsaucību secinājumus izdarīt vēl pāragri.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt