Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA) vadītāja Ilona Jurševska skaidroja, ka iemesli salīdzinoši zemajam Latvijas nodarbinātības rādītājam ir dažādi – sākot no sarežģītiem ārējiem apstākļiem un beidzot ar pašu cilvēku ar invaliditāti neuzņēmību un nedrošību gan profesionāli rehabilitēties, gan pieteikt sevi darba tirgū.
Liela daļa šo cilvēku ir ieguvuši arī profesiju, izglītību, bet darba tirgū nav spējuši iekļauties, un SIVA vadītāja Ilona Jurševska uzsvēra, ka cilvēku ar invaliditāti potenciāls darba tirgū ir nepietiekami novērtēts.
"Gan sabiedrības aizspriedumi par invaliditāti, par šo cilvēku spēju atrasties darba tirgū un profesionāli veikt savus pienākumus. Tāpat arī darba devēju – privāto, valsts, pašvaldību uzņēmumu šī sociāli atbildīgā nodarbinātības politika nav līdz galam izveidota līdz galam. Tās vienkārši nav, lai būtu darboties spējīga. Ir arī liela plaisa starp valsts un pašvaldību atbildību cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā. Tas ir rezultāts tam, ka tādas sistēmas vienkārši nav," viņa sacīja.
Tomēr tendence ir pozitīva un cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība pieaug. 2017. gadā nodarbināti bija 25% cilvēki ar invaliditāti. 2019. gadā jau 27%.
Jurševska norādīja: "Ne visi cilvēki par to ziņo skaļi. Ja cilvēkam ir vieglāka invaliditāte, ko ar aci nevar saskatīt, viņš bieži vien darba devējam to nepateiks, baidīdamies būt diskriminēts darba vietā."
Skaudra situācija ar vides pieejamību
Savukārt invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis uzsvēra, ka nodarbinātība jāskata kopā ar vides pieejamību, un šajā ziņā situācija ir skaudra. To pierāda šajā gadā veiktais Labklājības ministrijas pētījums.
"Tas parādīja to, ka tikai 7 vai 8% no sabiedriskajām ēkām ir pieejamas. No sabiedriskajām ēkām, kur atrodas arī biroji, ofisi. Liela daļa arī valsts pārvaldes dažādas iestādes. Tas ir šausminošs rādītājs, jo tas nozīmē, ka cilvēki šajās ēkās nevar iekļūt nedz ratiņkrēslā, nedz, ja ir redzes vai dzirdes traucējumi, noorientēties un izmantot ēku."
Ja atbalsta, var labi veikt darbu
2021. gada pirmā pusgada beigās Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē bija vairāk nekā 10 tūkstoši bezdarbnieku ar invaliditāti. Tas ir 15% no NVA reģistrētā bezdarbnieku kopskaita.
Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāve Signe Bierande Latvijas Radio pastāstīja, ka vairāk nekā puse no reģistrētajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti ir vecumā virs 50 gadiem, bet 47% ir ilgstošie bezdarbnieki.
Visvairāk Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto personu ar invaliditāti pirms bezdarba perioda bija strādājuši tādās profesijās kā palīgstrādnieks, apkopējs, veikala pārdevējs, sētnieks, arī pavārs, aprūpētājs, arī kravas automobiļa vadītājs.
Persona ar invaliditāti likuma izpratnē uzskatīta par darbspējīgu, izņemot tajos gadījumos, kad komisija noteikusi 100% darbspēju zaudējumu, skaidroja Bierande.
Viņa norādīja: "Darbspējīgiem darba meklētājiem ar invaliditāti ir ļoti labs potenciāls, lai iekļautos darba tirgū, taču nodarbinātības iespējas ir atkarīgas no invaliditātes grupas un veida. Vairākums cilvēku ar invaliditāti, saņemot viņiem nepieciešamo atbalstu un palīdzību, piemēram, pielāgojot darbavietu, ir spējīgi labi veikt savus profesionālos pienākumus."
2021. gada septiņos mēnešos darbā iekārtojās 2123 nodarbinātības aģentūrā reģistrētie bezdarbnieki ar invaliditāti, informēja Bierande.
Divu vīriešu pieredze
23 gadus jaunais Kārlis Čabs Sociālās integrācijas valsts aģentūrā apguvis programmētāja arodu. Mācības beidzās pirms gada, bet darbu viņš vēl nav atradis.
"Protams, ir iespēja iet darīt kaut ko citu, bet ar programmēšanu man nav pagaidām veicies. Lai gan nav tā, ka es esmu ļoti iesprindzis atrast darbu. Nedaudz esmu [mēģinājis] un nav sanācis. Protams, savā vidē vienmēr ir drošāk, bet es gribētu iekļauties darba vidē. Izdarīt kaut ko tādu, kaut vai naudas ziņā, kur es varu paskatīties plašāk. Atļauties vairāk un arī mācēt vairāk darīt," norādīja Čabs.
Savukārt Alberts Šteins apguvis datorsistēmas tehniķa profesiju. Sociālās integrācijas valsts aģentūrā studijas viņš beidza pirms diviem gadiem un nu jau arī ir iekļāvies darba tirgū, strādājot par datu ievades operatoru.
Šteins norādīja: "Es piekrītu, ka cilvēkam ar invaliditāti varētu būt nedaudz grūtāk atrast darbu nekā tādam, kas ir socializējies, varējis būt tur, kur kāds cits nevarēja būt, jo viņam bija citādākas iespējas. Bet, ja ļoti grib, cenšas un redz savus sapņus, tad jebkurš var atrast darbu, kā es to izdarīju."
Tomēr viņš atzina, ka iejusties un iekļauties kolektīvā nav viegli un ātri. Ir nepieciešams laiks, bet laika gaitā šo spēju ir iespējams attīstīt.
