Tāpat no "LatRosTrans" nolemts piedzīt valsts nodevu - 66 883 eiro un ar tiesvedību saistītos izdevumus - 49 800 eiro. Pārējā daļā prasība tika noraidīta.
Kā iepriekš teica "Vitol Baltics" valdes priekšsēdētājs Roberts Kirkups, tiesas lēmums šajā lietā būs svarīgs ne tikai šim uzņēmumam, bet arī jautājumā, kam īsti pieder no Padomju Savienības laikiem Latvijā palikušie aktīvi.
"Man ir jāsaka, ka es esmu ārkārtīgi vīlies, ka šī lieta Latvijā tika nodota atkārtotai izskatīšanai. Tā Latvijai ir ļoti nozīmīga lieta, jo tā nav tikai par mums. Tas ir arī par jautājumu, cik ļoti uzņēmumi var paļauties uz aktīviem, kuri ir no bijušās Padomju Savienības laikiem. Pat neņemot vērā, kāds būs
šīs tiesas prāvas iznākums, tas būs svarīgs gan mums, gan citu uzņēmumu stabilitātei šeit Latvijā,"
sacīja Kirkups, piebilstot, ka pretējā gadījumā būs jārēķinās, ka reiz kāds var ierasties un paziņot, ka aktīvi ir viņa īpašums.
"Mēs runājam par dokumentiem, kuri ir 25, 27 gadus un vēl vecāki. Taču pamata jautājums ir par to, vai aktīvi, kuri, Latvijai atgūstot neatkarību, atradās Latvijas teritorijā, pieder Latvijai. Ja jūs apstrīdat to, tad jūs apstrīdat visu, kas te kādam pieder. Es tomēr ceru, ka veselais saprāts uzvarēs un mēs par visu šo lietu varēsim runāt pozitīvā noskaņā," teica Kirkups.
Naftas cauruļvadu uz Ventspili uzbūvēja 1968.gadā, lai naftu no Krievijas nogādātu Rietumos. 1994.gadā Latvijas un Krievijas valdības dibināja kompāniju “LatRosTrans”, kas pārņēma naftas transportēšanu. Taču 2002.gadā Krievija pārtrauca naftas pumpēšanu uz Ventspili.
2010.gadā "LatRosTrans" sāka cauruļvadā palikušo naftu sūknēt ārā, izsaucot baltkrievu pretenziju tiesā. Baltkrievijas uzņēmums "PolockTransneft Družba" uzskata, ka caurulē palikusī nafta pieder Baltkrievijas uzņēmumam.
Baltkrievi jau septiņus gadus mēģina tiesā to pierādīt. Divas Latvijas tiesu instances bija atzinušas, ka nafta cauruļvadā Polocka-Ventspils nav Baltkrievijas kompānijas īpašums. Taču sekoja visai negaidīts Augstākās tiesas lēmums. Tā sprieda, ka divas iepriekšējās tiesu instances nav pietiekoši adekvāti novērtējušas divus 90.gadu sākumā parakstītus dokumentus. No tiem izriet, ka Baltkrievijas kompānijai ir tiesības pretendēt uz šo naftu.
Lai tas notiktu, šie dokumenti jāatzīst par starpvaldību līgumiem. "LatRosTrans" uzskata, ka 1992.gada 17.jūnija protokols un 18.jūnija akts ir likvidētā padomju uzņēmuma iekšējie dokumenti, nevis starpvaldību līgumi. Šāda nostāja ir arī Latvijas Ārlietu ministrijai.
"De facto" iepriekš vēstīja, ka "LatRosTrans" informējusi Nacionālās drošības padomi Valsts prezidenta paspārnē un citas iestādes par risku Latvijai pazaudēt kontroli pār naftas cauruļvadu.
Ja tiesas atzīs to par Baltkrievijas kompānijas īpašumu, "LatRosTrans" nebūs tādas naudas, lai segtu zaudējumus. Tas novedīs pie kompānijas maksātnespējas.
2017.gadā "LatRosTrans" strādāja ar 10,025 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 4,4% mazāk nekā 2016.gadā, bet kompānijas peļņa pieauga par 81,2% un sasniedza 1,746 miljonus eiro. "LatRosTrans" pagājušajā gadā pa cauruļvadu transportēja kopumā 3,4 miljonus tonnu naftas produktu, kas ir par 6% mazāk nekā 2016.gadā.
"LatRosTrans" ir naftas un naftas produktu transportēšanas uzņēmums, kas nodrošina dīzeļdegvielas transportēšanu pa maģistrālo cauruļvadu Polocka-Ventspils. Sabiedrībai pieder arī naftas cauruļvadi Polocka-Mažeiķi un Polocka-Ventspils, pa kuriem pēdējos gados tranzīta vajadzībām nafta nav pārvietota. Lielākais "LatRosTrans" īpašnieks ar 66% kapitāla daļu ir "Ventspils nafta", bet 34% pieder Krievijas naftas produktu cauruļvadu monopolistam "Transņefteprodukt".
