Latvijas Radio: Vai jūsu vizītei Rīgā ir kāds sakars ar nopludināto valdības dokumentu? Tajā tiek plānota LMT un „Lattelecom” apvienošana, un tādā gadījumā „Telia Sonera’, iespējams, varētu pārņemt lielāku daļu akciju šajos uzņēmumos.
Kenets Rodne: Publiskajā telpā ir parādījušies daudz komentāru par šo jautājumu. Sniedzot savu atbildi, es vēlos vispirms norādīt, ka „Telia Sonera” ir investors šajā industrijā Baltijas valstīs un īpaši Latvijā ar ilgtermiņa mērķiem. Mēs vēlamies turpināt darboties šādā veidā, un tāpēc Baltijas valstu tirgu mēs uztveram kā pašmāju tirgu.
Tātad jūsu attieksme ir līdzīga kā „Swedbank” – šis ir pašmāju tirgus, šīs patiesībā nav ārzemes.
Šī ir daļa no pašmāju tirgus. Un tas nav nekāds noslēpums, ka mēs jau ilgi esam vēlējušies palielināt savas īpašuma daļas gan LMT, gan „Lattelecom”. Mēs labprāt apspriestu šo jautājumu ar otru akciju īpašnieku, kas ir Latvijas valsts. Iemesls mūsu vēlmei palielināt īpašuma daļas, kā arī tam, ka mēs labprāt runātu par iespējām integrēt šos uzņēmumus, ir sekojošs – mēs neesam pilnībā attīstījuši visu investīciju potenciālu šajā valstī. Manuprāt, ciešāka sadarbība ar „Telia Sonera” grupu nāktu par labu gan „Lattelecom”, gan LMT. Mēs esam piektais lielākais telekomunikāciju uzņēmums ar milzīgu kompetenci šajā industrijā. Šeit mēs varētu attīstīt sinerģiju gan investīcijās, gan piedāvātajos pakalpojumos abos uzņēmumos, ja vien mēs kļūtu par vairākuma akcionāriem. No tā iegūtu gan akcionāri, gan arī uzņēmumu klienti, un patiesībā arī Latvijas valsts.
Pirms pieciem gadiem Latvijas premjerministrs devās uz Stokholmu, notika sarunas ar Zviedrijas valdību un arī ar jums, un šķita, ka nupat jau notiks darījums. Taču tas neizdevās. Vai tagad kaut kas ir būtiski mainījies?
Man nav zināmas visas detaļas, un nevarēšu dot sīku izskaidrojumu, kāpēc toreiz neizdevās vienoties. Taču, manuprāt, šodien situācija ir atšķirīga. Mums vienmēr ir bijusi un arī tagad ir laba sadarbība ar otru īpašnieku, Latvijas valdību. Mūsu diskusijas par šiem jautājumiem ir bijušas auglīgas. Manuprāt, mums ir vienots skatījums – ka abus uzņēmumus ir iespējams uzlabot, tos satuvinot, un ka ir nepieciešams pārskatīt šo uzņēmumu pārvaldības struktūru, lai attīstītu sinerģiju un izveidotu jaunus pakalpojumus.
Klienti mums jau šodien uzdod jautājumus. Piemēram, kāpēc mēs nevaram piekļūt saviem televīzijas kanāliem savos viedtālruņos? Šāda tipa apvienotos pakalpojumus, kuri šodien ir pieejami fiksētajā tīklā, nākotnē cilvēki gribēs izmantot arī viedtālruņos, Ipad un citās mobilajās ierīcēs. Šādu tendenci mēs redzam Skandināvijas valstīs, un es domāju, ka arī klienti Latvijā būs ieinteresēti šādos risinājumos. Abu uzņēmumu satuvināšana ļoti lielā mērā atvieglotu šādu pakalpojumu attīstību.
Tas izklausās labi. Taču interesi par šo procesu ir izrādījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Acīmredzot, viņi šeit saskata korupcijas risku. Vai jūsuprāt te ir šāds risks, ja jūs kļūstat par vairākuma īpašnieku? Un ko jūs varētu darīt, lai šādu risku novērstu?
Nē, es šeit tiešām neredzu nekādu korupcijas risku šajā procesā. Es šeit vēlos arī piebilst, ka „Telia Sonera” uzņēmuma politika ietver sevī tā saukto nulles toleranci pret korupciju. Mēs vēlamies, lai šis būtu atklāts un caurspīdīgs process. Tas ir priekšnoteikums – ja tas netiek ievērots, tad mēs neesam ieinteresēti.
Jā, bet arī mēs Latvijā zinām par jūsu šaubīgajiem darījumiem Uzbekistānā. Par tur notikušo joprojām nav īstas skaidrības, taču pastāv patiešām nopietnas aizdomas par korupciju. Vismaz tā par to runā Zviedrijā.
Jā, mēs visi zinām, ka par to joprojām notiek izmeklēšana. Turklāt mēs veicām paši savu izmeklēšanu, kas pierādīja to, ka nekas pretlikumīgs tur nav noticis. Es gribu arī norādīt, ka šim jautājumam nav nekāda sakara ar to, par ko mēs runājam tagad.
Kā tad ne, mēs runājam par „Telia Sonera”! Kaut kas ir noticis citā valstī – es saprotu, situācija Uzbekistānā ir daudz sliktāka, taču šeit mūsu pašu pretkorupcijas iestādes izrāda interesi par iespējamu procesu, kurā varētu iesaistīties arī „Telia Sonera”... Un tad jūs sakāt, ka jums ir nulles tolerance pret kukuļiem un korupciju. Es šeit saskatu zināmu pretrunu, taču jūs varbūt varat visu izskaidrot un kliedēt manas šaubas.
Jā, es pacentīšos. Man pašam nav bijusi nekāda darīšana ar KNAB. Ja es pareizi saprotu to, kas ir bijis lasāms presē, tad šī ir standartprocedūra šādās situācijās, kad jautājums skar privatizāciju. Es to interpretēju šādi – viņi tikai grib noskaidrot, kā ir norisinājusies šī diskusija un kādi varētu būt iespējamie iznākumi. Ja viņi vēlas to darīt arī turpmāk un kaut kādā veidā uzraudzīt procesu, tad es to atbalstu. Tas ir mans vēstījums – mēs esam par pilnīgu atklātību un caurspīdīgumu. Atkārtošu – no mūsu puses ir nulles tolerance pret korupciju. Tā nav pieļaujama nekādās izpausmēs.
Ir izskanējis vēl kāds jautājums. Un to var saprast, ja tiek plānota šāda varas un ietekmes koncentrācija. Tiek runāts par to, ka, apvienojot uzņēmumus izveidosies monopols, un daži to pat sauc par supermonopolu. Tas diezin vai izklausās labi.
Supermonopols – tas patiešām neizklausās labi. Taču šeit runa nemaz nav par to. Pirmkārt, jau mēs runājam par diviem uzņēmumiem, kuri papildina viens otru. Vienā pusē mums ir fiksētās telekomunikācijas, platjoslas internets un informācijas tehnoloģiju pakalpojumi. Otrā pusē mums ir mobilo telefonu sakari un mobilais internets. Ja šos uzņēmumus integrē, ja tie sadarbojas vai tos apvieno, tad no tirgus nepazūd kāds konkurents. Pavisam citādi būtu, ja mēs plānotu pārņemt kādu no mobilajiem operatoriem. Pašlaik šajā tirgū mēs esam trīs, jā mēs nopirktu vienu mobilo operatoru, tad paliktu tikai divi. Tādā gadījumā notiktu koncentrācija. Taču mēs runājam par ko citu – abi šodien pastāvošie uzņēmumi turpinās darboties katrs savā sfērā. Šajā valstī ir nodrošināta pilnvērtīga konkurence gan mobilajiem sakariem, gan platjoslas internetam, un tā tas būs arī turpmāk. Vēl viens pierādījums tam, ka tirgus ekonomika šajā sfērā darbojas labi, ir mūsu rīcība citās valstīs. Daudzviet mums ir integrēts fiksēto un mobilo sakaru operators. Tā tas ir arī Zviedrijā, un tiek uzskatīts, ka šajā tirgū konkurence ir tik spēcīga kā reti kur citviet Eiropā. Tur apvienošana nekādā veidā nav mazinājusi konkurenci.
Cik liela patiesībā ir jūsu vēlme iegūt lielāku ietekmi šajos uzņēmumos? Vai jums tas ir tik ļoti nepieciešams – vai arī vairāk to vajag Latvijai?
Uz šo jautājumu ir vairākas atbildes. Es pievērsīšos Latvijas aspektam. Šodien mēs varam vērot, kā daudzās valstīs – principā visā pasaulē – par svarīgāko infrastruktūras daļu kļūst viss, kas saistīts ar platjoslas internetu un mobilajām tehnoloģijām. Tas dod iespēju teju visiem piekļūt internetam, un tas ir viens no spēcīgākajiem dzinuļiem daudzās jomās, sākot ar politiku un demokrātiju, un beidzot ar uzņēmējdarbību. Iespēja būt pastāvīgā tiešsaistē ar internetu, būt informētam, uzturēt sakarus ar savu ģimeni un draugiem, sekot līdzi saviem darījumiem – tas ir mūsdienu sabiedrības pamatu pamats.
Turklāt jums ir iespēja iegūt spēcīgu spēlētāju infrastruktūras jomā. Mēs esam vieni no lielākajiem investoriem Latvijā. Lai veiktu arī turpmākas investīcijas, mums ir nepieciešama spēcīga mūsu uzņēmējdarbības attīstība. Tas ļautu arī attīstīt pamatus uzņēmējdarbībai digitālajā ekonomikā. Daudzi interneta pakalpojumu piegādātāji rēķinās ar labu interneta pieslēgumu un mobilo platjoslas internetu, kas ļauj viņiem sniegt visus pakalpojumus. Tāpēc es domāju, ka Latvijai ir izdevīgi, ja šajā jomā būs viens spēcīgs industrijas spēlētājs, kurš veicinās šādu attīstību.
Dokuments, kurā var lasīt par valdības plāniem, bija slepens, tas tika nopludināts. Kā uz to skatāties jūs? Zviedrijā valda atklātības princips, šaubos, vai tur lietas tiktu kārtotas šādā veidā.
Kā jau es teicu iepriekš, mums ir labas attiecības ar Latvijas valsts un valdības pārstāvjiem. Mēs visu laiku apspriežamies kā abu uzņēmumu līdzīpašnieki. Visu laiku turpinās dialogs par to, kā attīstīt šos uzņēmumus. Pats par sevi saprotams, ka mums šī diskusija par uzņēmumu apvienošanu nebija nekāds jaunums. Tajā pašā laikā tādu dokumentu nopludināšana, kuru publiskošana nav bijusi paredzēta, nav labs starpgadījums. Tā nav gluži optimāla situācija.
Vai arī šim dokumentam no paša sākuma nebija jābūt slepenam?
Ziniet, es domāju šādi. Kad runa ir par biznesa darījumiem un tamlīdzīgām lietām, tad parasti tas nav paredzēts publiskai aplūkošanai. Gluži dabiski tur ir biznesa noslēpumi un cita veida informācija, kuru ne vienmēr ir labi atklāt visiem konkurentiem.
