- Ekonomika aug un vajadzēs arvien vairāk darbinieku
- Ar jaunām metodēm jāpiesaista vecākais gadagājums un invalīdi
- Oficiālie dati neatspoguļo reālo nelegālo strādnieku situāciju
- Dzelzceļa līnijas "Rail Baltica” būvei var pietrūkt darbaspēka
- Visticamāk, vērtēs iespēju plašāk atvērt vārtus darbaspēka ievešanai
Neizbēgami vajadzēs vairāk strādājošo
Ar katru gadu pieaug ārzemnieku skaits, kas Latvijā tiek nodarbināti oficiāli, pat neskatoties uz visai augstām minimālā atalgojuma prasībām. Šobrīd to skaits tuvojas 10 tūkstošiem. Visvairāk strādnieku iebrauc no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas – tātad tuvējām ārzemēm. Jūs esat pētījis gan ēnu ekonomiku Latvijā, kur viena no problēmām ir arī nelegāla nodarbinātība, gan ārvalstu investoru viedokli par Latvijas uzņēmējdarbības vidi, kur investori arī vērš uzmanību uz demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos. Publiskajā telpā arvien vairāk dzirdam arī vietējo uzņēmēju sacīto, ka viņiem trūkst darba roku un vajag atvieglot arī tā saucamā lētā darbaspēka ievešanu. Jūsuprāt, vai Latvija spēs izvairīties no masveida imigrācijas, tai skaitā tieši lētā darbaspēka piesaistes?
To var redzēt arī no dažādiem pētījumiem. Pētījums par ārvalstu investoru noskaņojumu ir viens no tādiem. Turklāt šis pētījums jau tiek veikts trīs gadus pēc kārtas, un ir skaidrs, ka darbinieku pietrūkst. Turklāt viņu pietrūkst ar katru gadu arvien vairāk. Var pieņemt, ka jau pēc pāris gadiem gan ārvalstu investori, gan arī vietējie runās par ļoti lielu darbaspēka trūkumu.
Arnis Sauka, asociētais profesors; Ilgtspējīga biznesa centra vadītājs Rīgas Ekonomikas augstskolā.
Galvenās pētījumu jomas:
Ēnu ekonomika, produktīvā un neproduktīva uzņēmējdarbība, uzņēmējdarbības politika, uzņēmējdarbības attīstība pārejas periodos.
Līdzautors ikgadējam Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa ziņojumam, pētījis investīciju klimatu Latvijā un ārvalstu investoru noskaņojumu.
būtībā tas ir neizbēgami, ka darbinieki būs vajadzīgi vairāk. Īpaši, ja ekonomika aug. Un tas ir normāli.
Protams, [Latvijā] ir šobrīd arī bezdarbs. Bet, piemēram, pirms gada vai diviem veicu pētījumu OECD par ilgstošo bezdarbu. Jau tad bija redzams, ka reāla bezdarba jau tad nebija. Un tagad arī – principā bezdarba nav. Ir kaut kāda daļa, kas slēpjas pelēkajā un melnajā sektorā, ir daļa, kas vienkārši negrib strādāt. Ir arī tādi, kas ir nekvalificēti un viņi arī negrib neko mainīt. Es pieļauju, ka mūsdienās tie cilvēki, kad grib strādāt un ir veseli, vairāk vai mazāk, bet var atrast darbu.
Jūs tiešām pieļaujat, ka, piemēram, Latgalē, kur reģistrēts 16% bezdarba līmenis, visi negrib strādāt?
Arī tur liela daļa ir ilgstošie bezdarbnieki.
Bet – te nonākam pie divām lietām. Pirmkārt, tas, par ko tagad runājam, ir kaut kāds iekšējais resurss, proti, cik daudz mums ir vēl cilvēku uz vietas, ko varam piesaistīt darba tirgum. Otrkārt, ir imigrācijas jautājums.
Ja runājam par iekšējo resursu, tad statistika rāda, ka vidējais reģistrētais bezdarbs Latvijā ir ap 8%, Latgalē – ap 16%. Taču paskatāmies, no kā šis iekšējais resurss sastāv. Daudz tur ir vecāka gadagājuma cilvēku.
Ar jaunām metodēm jāpiesaista vecākais gadagājums un invalīdi
Tā ir vecuma grupa 50+. Vai tiešām mūsdienās cilvēks, kuram ir jau 51 un vairāk gadu, ir vecs un darba tirgum nepiemērots?
Runa ir vairāk par 55 un līdz pensijai un pēc tam.
Pirms pieciem sešiem gadiem Rīgas Ekonomikas augstskola piedalījās vienā projektā, kurā bija iesaistītas daudzas valstis. Tā jau tad bija ļoti aktuāla tēma visā pasaulē - kā vecāka gadagājuma cilvēkus labāk integrēt darba tirgū, jo, kā jūs sakāt, 50 un 60 gadi - mūsdienās tas vairs nav nekāds vecums. Cilvēki grib un vēlas strādāt dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, Vācija tas ir vairāk tāpēc, ka cilvēki grib būt sociāli aktīvāki. Latvijā, iespējams, primāri tas ir tomēr naudas jautājums. Bet jautājums tik un tā ir – kādā veidā šie cilvēki tiek piesaistīti? Ir skaidrs, ka ar klasiskām metodēm tas īsti neder. Iespējams, viņiem pietrūkst prasmes, izglītības vai tamlīdzīgas lietas. Iespējams, ka viņi negrib strādāt, jo viņi jūtas slikti tajā vidē, kas tiek piedāvāta. Šie ir jautājumi, ar kuriem Vācijā un Skandināvijā ļoti strādā, jo viņi redz, ka tas ir resurss. Latvijā kaut kas mazliet tiek darīts, bet kopumā, manuprāt, par maz.
Otra grupa ir invalīdi. Ja es nemaldos, tad Latvijā ir ap 170 tūkstoši invalīdu. Tikai 24% jeb ceturtā daļa ir darba tirgū. Astoņi tūkstoši ir reģistrēti kā bezdarbnieki. Arī šis ir resurss.
Būtībā Nodarbības valsts aģentūra ir vienīgie Latvijā, kas strādā ar šīm un citām grupām, piemēram, ar jauniešiem, ar imigrantiem.
Tas ko dara Nodarbinātības valsts aģentūra, ir labi, bet ir nepieciešams daudzpakāpju darbs, rēķinot, kāda tā ir problēma un kā ar to būtu jāstrādā,
lai šo esošo resursu izmantotu, pirms mēs vedam iekšā kādu. Protams, viņi visas [brīvu darba vietu] problēmas neatrisinās, bet vienu daļu varētu gan.
Kāpēc uzņēmēji paši aktīvi nemeklē šos iekšējos resursus? Vai viņiem vienkāršāk ir lobēt savas intereses un tādējādi dabūt iekšā lētu darbaspēku?
No uzņēmēja var daudz ko prasīt – maksāt nodokļus, radīt augstu pievienoto vērtību, var prasīt sociālo pienesumu un daudz ko citu, bet [prasīt] nodrošināt infrastruktūru būtu tomēr mazliet par daudz.
Jūsuprāt, tā ir tikai valsts atbildība - sagatavot cilvēkus, lai viņi var atgriezties darba tirgū?
Ideāli ir, ja tā ir valsts atbildība ar noteiktu uzņēmēju pienesumu. Piemēram, ir mūžizglītības centri, kur var strādāt ar dažādām grupām. Uzņēmēji tajā var piedalīties. Piemēram, uzņēmēji var piedalīties IT cilvēku sagatavošanā vai celt kvalifikāciju. Cilvēki jau to arī dara, bet nevar no uzņēmējiem prasīt, lai viņi nodarbojas ar pamatlietu. Par kaut ko jau uzņēmēji arī nodokļus maksā. Nu tie, kas maksā.
Oficiālie dati neatspoguļo reālo nelegālo strādnieku situāciju
Varbūt es alojos, bet man ir radies priekšstats, ka lētā darbaspēka ievešana ir lēta un viegla izeja no situācijas. Piemēram, man trūkst slaucēju, ņemšu un ievedīšu no Ukrainas. Bet – cik īstenībā tas lētais darbaspēks tam uzņēmējam var būt lēts, pat ja tiek samazinātas prasības pēc konkrēta atalgojuma maksāšanas (šobrīd mazkvalificētam strādniekam no ārvalstīm jāmaksā atalgojums, kas kā minumums ir vidējā bruto samaksa valstī iepriekšējā gadā)?
Ja ir liels pieprasījums, tad jau beigu beigās nekas nav lēts.
Ja tagad runājam par darbaspēka ievešanu, tad šajā gadījumā ir jāizdala divas daļas. Viena daļa ir nosacīti mazkvalificēts darbaspēks. Es saku – nosacīti, jo arī tam ir jāpaliek arvien kvalificētākam, jo mēs tomēr ejam uz augstāku pievienoto vērtību, un par to daudz runā un daudzi uzņēmumi to arī dara. Piemēram, kaut vai būvniecībā - arī kaut kādai kvalifikācijai ir jābūt.
Prasība pēc šāda darbaspēka arī pieaugs. Mēs gaidām, kad sāksies, piemēram, ''Rail Baltica'' projekts, un tur būs milzīgs būvnieku iztrūkums. Turklāt arī tie ārvalstu investori, kas šeit ir investējuši lielu naudu, nu nevar tā vienkārši aiziet no šejienes prom. Arī vietējie uzņēmēji, kas nevar vai arī nevēlas aiziet, kurus šeit pietur infrastruktūra. Viņiem šie darbinieki būs vajadzīgi, un viņi darīs visu, lai viņus dabūtu. Viņi jau tagad dara daudz ko.
Es neticu tai statistikai, ko jūs sākumā teicāt, ka Latvijā mums ir ap 10 tūkstoši ārvalstu darbinieku.
Viņu ir vairāk?
Viņu ir daudz vairāk! Viņi ir dažādās formās. Mēs pēc Latvijas Būvuzņēmēju partnerības pieprasījuma veicām ikgadējo pētījumu par ēnu ekonomiku būvniecības jomā. Tur tiek runāts par situācijām, kas bija kādreiz un kas ir tagad, un pret ko paši būvnieki arī iebilst – ka nelegāli nodarbinātie lec pār žogiem un viņu ir daudz. Nu kādi desmit tūkstoši!?
Oficiālie dati neatspoguļo reālo situāciju. Ēnu ekonomikas kontekstā mēs šobrīd skatāmies uz trīs komponentēm, kas to veido, proti, viena ir aplokšņu algas, otra ir neuzrādītā peļņa, un trešā ir nereģistrētais darbaspēks. Šobrīd nereģistrētais darbaspēks ir salīdzinoši maza proporcija. Tas ir, bet pēc būtības kā par būtisku problēmu par to nerunā. Vairumā gadījumu mēs runājam par aplokšņu algām, PVN shēmām un citām lietām, kas saistītas ar ienākumu neuzrādīšanu. Taču
darbinieku problēma un līdz ar to arī nereģistrēto darbinieku problēma izskatās, ka augs, ja to kaut kādā veidā nerisinās.
Proti, pat ja valdība neatvieglos ievešanas nosacījumus mazkvalificētam darbaspēkam, viņi tik un tā pie mums būs?
Uzņēmējiem viņus vajadzēs. Jo pretējā gadījumā uzņēmēji vai nu ies prom, jo nav resursa un līdz ar to nav iespēja arī strādāt; taču - ne visi var un grib aiziet. Ir pat tāda racionālās izvēles teorija, kad jūs skatāties, kas man par to būs un ko es iegūšu, ja kaut ko darīšu vai nedarīšu. Uzņēmēji ir ļoti racionāli. Vienai daļai jau tagad ir jādabūn tie cilvēki vienalga no kurienes, gandrīz par jebkādu cenu, un tur neko nevar darīt. Piemēram, būvniecībā ir liels pasūtījums un jūs no tā nevarat atteikties. Tas var būt arī citās nozarēs.
„Rail Baltica” būvei pietrūks darbaspēka
Vai valsts ir gatava kontrolēt nelegālo darbaspēku?
Manuprāt, tiešām būtu labāk zināt – cik to cilvēku šeit ir, kas viņi ir un kur viņi ir, un uz kādiem nosacījumiem, lai varētu šo procesu regulēt.
Es nevēlos būvēt konspirācijas teorijas, bet, kad bērnībā mūs baidīja, ka ļoti labi, ka Rīgā neuztaisīja metro, jo tad būtu daudz mazāk latviešu, tad tagad jāsaprot, ka tas var notikt arī ar „Rail Baltica” projektu vai citiem, jo tie nav mazāka apjoma projekti un ne mazākā apmērā - kā toreiz, tā tagad pietrūkst darbaspēka. Tādā ziņā Nacionālajai apvienībai un citiem, kas iestājas par latvisku Latviju, ir cepuri nost, bet jautājums ir – cik tālu ar to var iet?
Tāpēc, ja problēma ir un ar iekšējo resursu nepietiek, tad
labāk ir nepievērt acis uz to, kas notiek, bet mēģināt to maksimāli kontrolēt, lai šo darbaspēka varētu laicīgi varētu ievest un arī izvest no valsts, kad viņi vairs nebūs nepieciešami.
Vai viņus būs viegli izvest no valsts?
Vieglāk viņus ir izvest, ja zina, kur viņi ir un kas viņi ir. Piemēram, pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā es gadu pabiju Londonā un tur ļoti daudz jau tad satiku gan poļus, gan lietuviešus, latviešus gan mazāk, kas dzīvoja tur kā imigranti. Protams, liela un spēcīga ekonomika var daudz ko absorbēt, bet vai to var Latvija?
Tā otra lieta, kas ir būtiska – vai tiešam mēs viņus tik lēti un ātri varam dabūt? No vienas puses, uzņēmējs sēž un izdomā: labi, valdība man nenāk pretī, nav regulējuma, ņemu cilvēkus no Ukrainas, Balkrievijas un citām valstīm. Bet - Polija cīnās par tiem pašiem ukraiņiem un baltkrieviem. Arī citas valstis apkārt, tai skaitā Igaunija un Lietuva. Nav jau viņus tik viegli vairs arī dabūt, jo nav tā, ka tas ir bezlimita, atvērts tirgus un kurā, kad vajag, tad var pasmelties un turklāt vēl pa lēto.
Tad nav tā, ka mūsu uzņēmējs aizbrauc uz Ukrainu un saka – es maksāšu 300 eiro, brauciet šurp pie manis strādāt?
Šādas situācijas būs arvien retāk. Piemēram, Polija ir daudz lielāka ekonomika nekā Latvijas. Un šajā gadījumā sākas runa, cik tad tu īsti maksāsi? Ja jau par darbinieku konkurē, ja es atbraucu šeit un redzu, kāda ir situācija... Jā, mani var nopirkt par, piemēram, 400 eiro, bet tas nebūs ilgstoši, cilvēks taču labi redz esošo situāciju, it īpaši, ja viņš zina krievu valodu un spēj komunicēt ar citiem. Beigu beigās ar to nosacīto lētumu nevar iegūt.
Cita lieta ir ar kvalificēto darbaspēku. Mēs varam runāt gan par IT, gan par augstskolu profesoriem, augsta līmeņa kultūras darbiniekiem un augsta līmeņa vadītājiem - tā nu ir tā lieta, kur ar ļoti dažādām metodēm, tai skaitā ar nodokļu atlaidēm, ar mājokļu un ģimenes integrēšanas programmām un vēl daudz ko citu -, par šo eliti, par prātu, par spējām – par to cīnās visas valstis. Un te ir tā vieta, kur nacionāļi stipri pārspīlē. Piemēram, augstākās izglītības un zinātnes jomā angļu valoda ir starptautiskais standarts, gribat to vai ne. Tajā cilvēki komunicē un apmainās idejām. Inovācijas nevar būt bez tās.
Atšķirībā no šīs ļoti kontrolētās pieejas mazkvalificētam darbiniekam, ja runājam par šiem speciālistiem – tad, manuprāt, te ir jātaisa visas slūžas vaļā un tieši jāveicina, lai šie cilvēki nāktu.
Nevienam Latvijā un pievienotajai vērtībai neskādēs tas, ka šeit būs angliski, franciski un arī krieviski runājošs cilvēks, kas spēs sniegt pienesumu valstij.
Skatoties uz to, ko pieprasa uzņēmēji, kur ir brīvās darba vietas, tur vairumā ir būvniecība, tirdzniecība, transports. Tur tomēr ir nepieciešams mazkvalificēts darbaspēks. Jā, protams, pieaug arī pieprasījums pēc IT speciālistiem. Bet vai mūsu ekonomika maz pieprasa šādus augsta līmeņa speciālistu, vai maz viņiem ir pielietojums?
Tas ir vistas un olas jautājums – kas ir pirmais? Atbilde ir tajā – ko mēs vēlamies kā valsts? Ja gribam ekonomikas izrāvienu, produktivitātes pieaugumu, inovācijas, tad ne jau idejā, kas varbūt pat no kaut kurienes paņemta, bet gan tajā – kurš un kā to ievieš, ir daudz kas atkarīgs.
Tos gudros cilvēkus vajag, jo bez viņiem nebūs zinātnes. Cilvēkiem ir jāapmainās ar idejām, jo tādā veidā tiek radītas inovācijas, tādā veidā tiek radītas pielietojamās lietas. Savukārt
industrijām ir vajadzīgi spēcīgi vadītāji. Bez spēcīgiem cilvēkiem vienkārši nebūs attīstības. Ar tiem pašiem resursiem, kas mums ir, mēs neģenerēsim pievienoto vērtību vairāk.
Kas ir mūsu galvenās priekšrocības, cīnoties gan par šiem gudrajiem cilvēkiem, gan arī par būvnieku no Ukrainas?
Būvniekam no Ukrainas droši vien patīk tas, ka mēs joprojām komunicējam krievu valodā. Tā noteikti ir priekšrocība. Mēs viņiem esam bijuši tuvāki, viņi mūs zina. Mēs esam Baltijas valstis, te ir jūra. Te strādā sentiments, un tam nav maza nozīme. Jo tālāk no bijušās Padomju Savienības, jo grūtāk konkurēt par šo darbaspēku. Pieļauju, ka tai pašai Polijai ir arī grūtāk nekā mums, protams, ņemot vērā to, ka gan vienā, gan otrā valstī piesola labu samaksu. Laba samaksa visdrīzāk ir primārais, lai dabūtu šo strādnieku. Bet vai lai noturētu – grūti pateikt.
Valdība varētu šos jautājumus sākt risināt - visdrīzāk pēc vēlēšanām
Agrāk vai vēlāk, bet imigrācijas apmēri visdrīzāk pieaugs. Kāda ir jūsu prognoze, kad valdība varētu politiski izšķirties, kurā brīdī paveram tos vārtus plašākus darbaspēka ievešanai? Vai tas būs pirms vai pēc vēlēšanām?
Tas nav tas svarīgākais arguments – pirms vai pēc vēlēšanām. Savulaik, runājot par to, kas nu būs, ja ēnu ekonomika mums strauji sāks sarukt, jo valdība spers noteiktus soļus un politikas veidotāji vienosies ar nozarēm un darīs citus darbus, mana atbilde bija – neuztraucieties, tas vienkārši nenotiks. Līdz šim tas nav noticis un nenotiks arī turpmāk, jo sistēma ir ļoti smagnēja. Bieži mēs runājam par daudzām lietām, bet uz priekšu tās neiet.
Taču tagad es tā vairs nesaku. Protams, redzēs, kā tas viss beigsies, taču komunikācijas ziņā, manuprāt, uz priekšu tiek bīdītas lietas, ko iepriekšējās valdības īsti izdarīt nespēja, piemēram, veselības reforma, pat mazliet izglītības reforma, pat ar nodokļu reformu neviens tik tālu nav ticis.
Šis valdības sastāvs vairāk izmanto savā darbā analītiku. Tiesa, varētu vēl vairāk, es neglorificēju pašreizējo situāciju.
Ja uzņēmēji un mediji turpinās par to runāt, tad šī valdība varētu arī šo jautājumu sākt risināt. Tiesa, visdrīzāk pēc vēlēšanām, jo pirms vēlēšanām tās tomēr ir pārāk sensitīvas lietas, un te ir arī Nacionālās apvienības faktors, kas ir gan labs, gan ne tik labs, kā jau es teicu. Man gribētos tomēr cerēt, ka sāks šo jautājumu risināt tūlīt pat, jo, kā jau es teicu – ja mums liekas, ka tagad ir problēmas, tad man jāsaka, ka to problēmu vēl mums nav.
Ja mēs ievedam lētu darbaspēku, vai tomēr nav lielas bažas, ka mūsu pašu mazkvalificētam darbaspēkam būs jārēķinās ar to, ka tad viņu labklājība nepieaugs. Statistiski jau atalgojums pieaug, bet, piemēram, Latgalē uzņēmēji nav gatavi pat minimālo algu maksāt, kas viņiem jau šķiet pa augstu.
Uzņēmēji, kas nav gatavi maksāt minimālo algu vai nevar maksāt nodokļus, viņi nav nekādi uzņēmēji, viņiem nav vietas uzņēmējdarbībā. Tas, ka viņi tādi ir un tādu ir daudz, es to zinu, bet viņi nav nekādi uzņēmēji.
Bet vai tas, ka mēs pavērsim imigrācijas vārtus plašāk, nenozīmē to, ka šādi uzņēmēji varēs arī eksistēt turpmāk?
Šis ir darba ņēmēju laiks un darba ņēmēju tirgus. Tirgus noregulēs, cik šis cilvēks būs vērts.
Protams, būs nedaudz lielāka konkurence, bet uzņēmēji nevarēs atļauties maksāt mazāk. Un šie stāsti, ka es nevaru vai negribu kaut ko samaksāt, tie ir stāsti, kas nāk no, kā viņus politikas veidotāji sauc - čīkstētājiem. Viņos nav jāklausās.
Kvalificētais darbaspēks īpaši necietīs. Sliktākajā gadījumā tas atkal aizbrauks prom. Bet krīzes periodā, un ekonomika ir cikliska un tas agrāk vai vēlāk notiks, tad cietīs mazkvalificētais. Kamēr ekonomika ies uz augšu, tikmēr visiem ir ko darīt. Bet tajā brīdī, kad ekonomika ies uz leju, un agrāk vai vēlāk tas notiks, esot pārāk daudz cilvēkiem un nezinot, kur viņi ir, vietējiem būs grūtāk konkurēt. Tāpēc arī ir būtisks jautājums par to, kā ievest un kā izvest darbaspēku – cik daudz, uz kādiem nosacījumiem. Svarīgi ir kontrolēt šo procesu, zināt, kas valstī notiek.
