"Lielākais, man liekas, bija 17 kilogrami. Uz lauka tieši izaudzis. Kādi laikapstākļi – no tā viss atkarīgs. Var arī ļoti lielus izaudzēt, bet tas atkarīgs no šķirnes,” stāstīja Kaspars Otikovs, kurš Dobeles novada Bērzes pagastā savā bioloģiskajā saimniecībā līdzās tomātu siltumnīcām audzē arbūzus jau septiņus gadus. Šis gads bijis labvēlīgs arbūzu audzēšanai, un Otikovs atzina, ka arī pieprasījums pēc vietējiem arbūziem ik gadu ir liels.
“Agrās šķirnes būs ar plānāku miziņu, vēlās – ar biezāku. Agrās var sabojāties ātrāk, tās nevar, piemēram, tā novākt un ielikt mājās pagrabā. Tad tie tādi čaugani paliek, vataini. Vēlās ar biezo miziņu krietni ilgāk var stāvēt, man liekas, pat mēnesi mierīgi.
Vajag pieredzi visās lietās, jāiemanās. Protams, sliktās vasarās nekas tur dižs nebūs, drīzāk būs zaudējumi. Bet nu labās būs labi, jo cena ir diezgan laba.
(..) Mēs arī tikai šogad kārtīgi sapratām, kā var gatavību noteikt,” stāstīja Otikovs.
Divos hektāros “Saliņu” saimniecībā audzē arī melones, bet tieši šajā vasarā saimniecībā tās aug mazākā platībā, jo pērn pushektāru noknābājušas vārnas.
Otikovs atzīmēja, ka melones ir “ļoti viegla kultūra”. Viņš skaidroja: “Piemēram, šīs te, kuras mēs audzējam, daudz labāk ārā aug nekā gurķi. Melonēm un arbūziem arī augsne ir jāpiemeklē, viss neder. Vairāk irdenu vajag un smilšainu. Arbūziem tas ir ļoti izteikti, ka vajag tādu smilšaināku, irdenāku. Melonēm – nav tik traki, nav tik kaprīzas, bet arbūziņš ir ļoti kaprīzs. Tagad jau audzē, daudzi “Facebook” ieliek bildes ar to, kādi viņiem arbūzi ir saauguši.”
Tomēr viņš atzina, ka komercsaimniecībām Latvijā nodarboties ar meloņu un arbūzu audzēšanu ir riskanti. “Ar putniem problēma liela, kad viņi noknābā. Otra – slapjas vasaras. Slapjas, aukstas vasaras, tad mazas ražas ir. Ļoti lielās platībās es nezinu, vai atmaksātos,” sacīja “Saliņu” saimnieks.
Arī Gulbenes novada Zaķumuižas saimniece Tatjana Ābeltiņa stāstīja, ka arbūzu raža būs laba. Šogad gan šajā saimniecībā arbūzus sāka audzēt ar tiešās sējas metodi tikai jūnijā vēsā pavasara dēļ, tāpēc Ābeltiņa patlaban vairāk audzē vēlās šķirnes, kuras nogatavosies vien septembrī, bet arī ir īpaši pieprasītas.
“Šajā gadā (..) vasara ir vienkārši ideāla arbūzu audzēšanai.
Vismaz manā draugu lokā audzē gan dārzeņus, gan ziedus, dārzniecības, stādu audzētavas, arī viņi ir izgājuši uz mazražošanu. Līdz 100 stādiem ir audzētāji ļoti daudz. Vienkārši piedāvājums nespēj konkurēt ar pieprasījumu, jo tiešām pieprasījums pēc mūsu pašu arbūza ir ļoti liels. (..) Gulbenes pusē ir ļoti krasas laikapstākļu maiņas, līdz ar to laikapstākļi ir tie, kas ievieš korekcijas attiecībā uz to, kāpēc mēs arbūzus neaudzējam lielākā platībā.”
Lai arī Latvijā piemājas saimniecībās arvien vairāk audzē arbūzus un arī tirgū iespējams iegādāties vietējo ražu, tomēr audzētāji secina, ka tā mūsu lauksaimniecībā joprojām ir eksotiska kultūra, kas ļoti atkarīga no laika apstākļiem.
