Latvijas Radio vērsās mikrouzņēmuma vadītājs, kurš no nākamā gada būs spiests atlaist vienīgo darbinieku – cilvēku ar pirmās grupas invaliditāti. Tas būs jādara neatkarīgi no tā, ka obligātās iemaksas par pirmās un otrās grupas invalīdiem ir divas reizes zemākas nekā par citiem darbiniekiem.
„Pašlaik mēs esam divi darbinieki, bet no jaunā gada tur noteikti palikšu tikai es, jo man to otru cilvēku nāksies atlaist,” stāsta informācijas tehnoloģiju jomas mikrouzņēmuma „Miljons IT” vadītājs Mārtiņš Karnītis.
No nākamā gada mikrouzņēmējiem ir pienākums maksāt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par katru savu darbinieku. Ir vairākas personu grupas, par kurām šīs iemaksas nepiemēros pilnā apmērā, tajā skaitā cilvēki ar pirmās vai otrās grupas invaliditāti, skaidro Valsts ieņēmumu dienesta Fizisko personu tiešo nodokļu metodikas daļas galvenā nodokļu inspektore Alīna Mirska.
„Par parastiem mikrouzņēmuma darbiniekiem tās obligātās iemaksas būs jāveic 97,16 eiro, un par pirmās un otrās grupas invalīdiem obligāto iemaksu apmērs būs 48,58 eiro,” stāsta Mirska.
Lai gan iemaksas par cilvēkiem ar invaliditāti būs divas reizes mazākas, uzņēmējs Mārtiņš Karnītis skaidro, ka arī tās nevarēs atļauties maksāt trīs gadus nodarbinātajam cilvēkam.
Gan Mārtiņam, gan viņa darbiniekam ir pirmās grupas invaliditāte. Mārtiņš stāsta, ka mikrouzņēmums bija ērts veids invalīdiem un citiem cilvēkiem uzsākt biznesu un godīgi maksāt valstij nodokļus.
„Droši vien daudzi var pateikt atkal: „Ko tad tu tur ņemies, ja tev tur nekas nav, kas tu par uzņēmēju utt.,” kā te jau mums Saeimā stāsta. Nu var jau būt, bet mana konkrētā situācija tiešām ir tāda, ka tā ir iespēja dot cilvēkam kaut kādu motivāciju strādāt, mācīties, apgūt kaut ko jaunu,” saka Karnītis.
Invalīdu un viņu draugu apvienībā „Apeirons” norāda uz to, ka valstī nav invalīdu nodarbinātības politikas. “Apeirona” vadītājs Ivars Balodis stāsta, ka šobrīd lēmumus pieņemot neapdomāti un neizprotami. Mikrouzņēmumos nav nodarbināta liela daļa cilvēku ar invaliditāti, tomēr arī tas esot bijis veids, kā cilvēki mēģināja rast risinājumus savas dzīves uzlabošanai.
Lai gan iemaksas par invalīdiem būs mazākas, mikrouzņēmēji tās vienalga nevarēšot samaksāt.
„Ja nav valsts atbalsta programmas, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti, lai varētu atrast labākus darbus vai veicināt šīs lietas.. Par sociālo uzņēmējdarbību it kā ir domāts, bet tajā pašā laikā ar vienu roku mēs veidojam sociālo uzņēmējdarbību, bet ar otru roku mēs it kā sakām, ka viss ir baigi forši, bet uzliekam nodokļu slogu tādu, kas reālā dzīvē parāda, ka to nemaz nevar samaksāt normālā veidā,” saka Balodis.
No lielākas summas, ko iemaksā sociālās apdrošināšanas fondā, cilvēkiem uzkrāsies lielāks pensijas kapitāls. Tāpat šīs iemaksas ņems vērā, pārrēķinot invaliditātes pensiju, skaidro Labklājības ministrijas pārstāvis Egils Zariņš.
„Tā jau ir nūja ar diviem galiem. Protams, ka var saprast arī to mikrouzņēmuma īpašnieku, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot arī tie cilvēki. Katram cilvēkam, kas kaut kur šajā valstīt tiek nodarbināts un strādā, taču ir kaut kādas tiesības. Faktiski viņam taču būtu kaut kā jānodrošina arī pieklājīgas un normālas vecumdienas,” norāda Zariņš.
“Tas jau arī tā paša cilvēka labā ir. Protams, ka maksāt nepatīk nevienam un var arī kaut kādas problēmas radīt, bet šī problēma ir jārisina kaut kādā veidā,” norāda ministrijas pārstāvis.
Līdz 15. decembrim mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem vēl ir iespēja izlemt – mainīt vai atteikties no šī statusa. Arī uzņēmējs Mārtiņš Karnītis vēl lemj, vai pāries uz SIA vai paliks strādāt mikrouzņēmuma režīmā.
