Slimnieki un mīlnieki. Kā Covid-19 laikā izdzīvo maza viesnīca Āgenskalnā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Dažkārt ienāk mīlnieku pārīši, viņiem koronavīruss nav šķērslis. Reizēm – netālu esošās Stradiņa slimnīcas pacienti. Tie ir galvenie klienti,” saka Valdis. Viņam pieder neliela – tikai 14 numuru – viesnīca Āgenskalnā. Ārkārtējās situācijas laikā daudzi konkurenti šajā apkaimē ir slēgti. Šī viesnīciņa, kas atvērta pirms pieciem gadiem, bet pirms simt gadiem bija pieticīgs strādnieku miteklis, darbojas.

Tagad katrs numurs, pirms to izīrē, tiek dezinficēts. Klientus, kuri agrāk aizpildīja anketu tieši reģistratūrā, nosēdina pie atsevišķa galdiņa – jāievēro divu metru distance. Tiesa, gandrīz visu numuru logi vakaros ir tumši. “Ir pāris klienti dienā — divi, trīs. Ja četri — tā ir jau laba diena. Nav sezona sākusies,  kā bija pagājušogad maijā,” saka saimnieks.

Ārzemju tūristu pēdējā laikā – pēc robežu slēgšanas – te nav bijis. Tikai tagad, kad atvērtas robežas starp Baltijas valstīm, sākušās pirmās rezervācijas no Lietuvas. Tomēr tie pagaidām ir atsevišķi gadījumi: “Nevar teikt, ka tūristi brauc autobusiem.” Pēc saimnieka sacītā, agrāk, normālos laikos, ārzemju tūristi “karstajā” sezonā īrējuši 80% numuru, izejamās dienās brīvu vietu gandrīz nav bijis.

Mīlnieku pārīši tagad daudziem ir īpaši vēlams kontingents – sludinājumu portālos viena no divām Rīgas viesnīcu reklāmām ir par iespēju noīrēt numuru uz dažām stundām. Dažos gadījumos bonusā tiek piedāvāta arī “konfidenciāla automašīnas novietošana” – nevis uz ielas, bet slēgtā pagalmā, tālāk no svešām acīm. Tipiskais variants ir ne mazāk kā trīs vai četras stundas, par to prasa vidēji 20 līdz 30 eiro. Starp citu, bieži vien tas ir mārketinga triks – apmēram tikpat daudz jāmaksā par numura īri uz diennakti. Analoģiskus sludinājumus – 30 eiro par trim stundām – izvieto arī šī viesnīca.

“Kad daudzas lielās viesnīcas apkārtnē tika slēgtas, pie mums pēkšņi sāka vērsties šis segments. Apmēram viens līdz divi pārīši dienā,” saka Valdis.

''Taču tās, protams, ir kapeikas. Ārzemju tūristu nav. Mums bija fantastisks korporatīvais klients Japānā – klusi, laipni inteliģenti cilvēki, piecus gadus šurp brauca. Tagad nebrauc. Tāpēc cenas mums ir palikušas, kā bija pirms aktīvās sezonas sākuma. Ja parasti, sākot no maija, numurs pie mums maksāja 50 eiro diennaktī, tad tagad cena palikusi 30-35 eiro līmenī.

Turklāt esam samazinājuši cenu Stradiņa slimnīcas pacientiem. Ja atnāk vecmāmuļa lakatiņā, kas atbraukusi uz operāciju slimnīcā, viņai numuru izīrējam par 25 eiro diennaktī. Taču, ja par tādu naudu izīrēsim numuru visiem, dabūsim dzerstiņus, pīpēšanu numurā, huligānismu. Samazinot cenu tikai par pieciem eiro, uzreiz var just, kā mainās kontingents.

Un nav arī jēgas  - tagad, izīrējot kaut par 15 eiro, var dabūt vairāk problēmu, bet vairāk numuru nekā tagad izīrēt nevar. Esam mēģinājuši, zinām.

Kā esam centušies samazināt izdevumus? Aizgāja viens darbinieks. Atteicāmies no uzkopšanas pakalpojumiem, kurus agrāk pirkām no citas firmas. Tagad uzkopjam paši. Dīkstāves pabalstu, kad valsts “nevajadzīgajam” darbiniekam maksā 75% iepriekšējās algas (izmaksu summai nepārsniedzot 700 eiro mēnesī), šeit izmēģinājām tikai vienu mēnesi. Sapratām, ka nav jēgas. No šī pabalsta jēga ir tāda, ka “pieturi” darbinieku un gaidi, kamēr situācija uzlabosies un viņš atkal būs vajadzīgs. Taču mēs neredzam, ka būs jūtami labāk. Nav tādu signālu. Labāk atlaist, nevis mānīt cilvēku ar nepamatotām cerībām. Meitene, kas pie mums strādāja, jau atradusi citu darbu, saņem normālu algu.”

Būtiskākais jautājums ir par banku kredītiem, uzskata viesnīcas īpašnieks. “Banku piedāvātās trīs mēnešu brīvdienas neko neatrisina. Mēs tās arī neņēmām. Bankas prasa veikt nekustamā īpašuma novērtējumu, tas maksā 600-700 eiro. Bet, ņemot vērā krīzi, jaunais nekustamā īpašuma novērtējums nez vai būs labs – un tad banka var prasīt papildu ķīlu, garantiju vai vēl kaut ko. Plus komisija par grozījumiem kredītlīgumā. Galu galā esi iztērējis naudu, trīs mēneši pagājuši un tavi kredīta nosacījumi ir sliktāki, nekā bija. Arī tāpēc, ka kredīta termiņu tev nepagarina, bet palielina kredītmaksājuma summu uz tā rēķina, ka kredītbrīvdienās neesi maksājis.

Tad atkal ej uz banku, atkal lūdz kredītbrīvdienas vēl uz trim mēnešiem… Bezjēdzīgi. Tas ir dekoratīvs risinājums, banku mārketings.

Taču, ja kāds ir izmisumā un naudas plūsmas nav vispār, tāds uzņēmējs būs ar mieru uz visu. Laimīgā kārtā mums viss nav tik kritiski. Normāls risinājums būtu kredītu restrukturizācija, pagarinot atmaksas termiņu. Iespējams, valstij būtu vērts piešķirt grantus vai garantijas.”

Pēc Valda teiktā, nedaudz glābj diversifikācija – vienā no divām viņam piederošajām ēkām ir dzīvokļi, kas tiek izīrēti. Vislētākais variants – noīrēt atsevišķu istabu – maksā 150 eiro mēnesī. Visdārgākie varianti – atsevišķs dzīvoklis – agrāk bija līdz 300-400 eiro mēnesī. “Parasti tur dzīvoja ārzemju studenti, taču daļa no viņiem tagad beidz mācības, vēl daļa aizbrauca mājās uzreiz, kā sākās stāsts ar vīrusu. Tad arī sākām piedāvāt atbrīvojušos dzīvokļus vietējā tirgū. Tā arī turamies.”

Cik ilgi pietiks resursu dzīvot tādā režīmā, viesnīcas saimnieks nezina. Tagad dzīvokļi “baro” viesnīcu, lai gan normālā situācijā viesnīca bija rentablāka. Taču ja arī ar dzīvokļiem ies slikti…

“Problēmas var sākties, ja mūsu vietējā publika kļūs maksātnespējīga. Daudzi jau zaudējuši darbu, bet pēc kāda laika beigsies arī bezdarbnieka pabalsts. Ja cilvēki pie manis atnāks un teiks, ka vairs nevar maksāt līdzšinējo cenu, bet var maksāt tikai pusi vai tikai komunālos maksājumus, būs grūti. Jau tagad mēs redzam – ja izīrē dzīvokli par 150-170 eiro mēnesī, pieprasījums ir liels, par 230 – ir, kas vēlas, par 300 – gandrīz nav. Tā kā, es teiktu - 

vasaru mēs vēl izdzīvosim, bet rudenī skatīsimies, ko darīt tālāk. Palīdz tas, ka esam mazi – kamēr lielie ir slēgti, mēģinām strādāt.” 

Tagad, kad darba kļuvis mazāk, Valdis vairāk laika velta iemīļotajam vaļaspriekam – medum. Par to viņš gatavs runāt ilgi. Uz viesnīcas jumta jau trīs gadus stāv trīspadsmit bišu stropi. Agrāk pilsētā savākto medu, kas saņēmis nozares balvas, Valdis pārdeva īrniekiem un restorānu tīklam. Tagad meklē jaunus pārdošanas kanālus. 

“Labā sezonā no katra stropa var ievākt līdz 60 kilogramiem, sliktā sezonā – neko,” saka Valdis. “Viss atkarīgs no laikapstākļiem, iepriekš uzminēt nevar. Šogad gribu stropu skaitu palielināt līdz 30 – tad, ja veiksies, varēs iegūt vairāk nekā divas tonnas. Nauda salīdzinājumā ar viesnīcu biznesu ir salīdzinoši neliela, ja rēķina piecus eiro par kilogramu. Bet es ar to nenodarbojos naudas dēļ. Vienkārši dvēselei prieks.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti