Skaitļi un fakti: Plastmasai pieteikts karš

Eiropas Savienība (ES) izvirzījusi konkrētus mērķus, kā veicināt dažādu atkritumu veidu nonākšanu nevis atkritumu poligonos, bet otrreizējā pārstrādē, un īpaša vieta ierādīta plastmasai. Tā ir pirmais un pagaidām vienīgais no materiālu veidiem, par kuriem pieņemti atsevišķi noteikumi un ierobežojumi.

Pagaidām gan ir grūti pateikt, kādas tam būs sekmes. Lai tiešām samazinātu plastmasas apjomu atkritumu urnās, ir vajadzīga motivācija gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Pagaidām dominē apelēšana pie sirdsapziņas, bet ap depozīta sistēmu, kas sniegtu zināmu finansiālu ieinteresētību savākt kaut vai plastmasas dzērienu pudeles, joprojām tiek lauzti šķēpi.

No otras puses, būtu nepieciešama arī ražotāju interese izmantot plastmasas pārstrādē iegūtos materiālus jau kaut kā jauna radīšanai. Diemžēl arī šajā ziņā atliek vien vēlēties labāku situāciju.

Skaitļi un fakti: Plastmasai pieteikts karšInguna Ukenābele, LETA, speciāli LR un LSM

    Plastmasa kā ļaunuma sakne

    Plastmasas izgudrošana un plaša ieviešana ražošanā savulaik radīja teju apvērsumu. Visai drīz šis vieglais un izturīgais materiāls ienāca teju ikvienā tautsaimniecības nozarē, un mūsdienās būs grūti atrast preci, kurā nebūtu kaut vai neliela plastmasas daļa. Pirms mesties gānīt plastmasu par visiem iespējamiem grēkiem, jāatceras, ka tā dod arī lielu labumu. Piemēram, vieglie plastmasas materiāli ļauj ietaupīt degvielu un līdz ar to samazināt auto un lidmašīnu radītos CO2 izmešus, izolācijas materiāli samazina siltuma zudumus, bet plastmasas iepakojums palīdz ilgāk uzglabāt pārtiku un samazina tās izšķērdēšanu.

    Taču līdz ar plašo ražošanu pasaule tā arī nav īsti iemācījusies, kā efektīvi tikt galā ar plastmasu, kura kļūst par atkritumiem. Redzamākais piemērs ir tas, ka katru gadu pasaules jūrās un okeānos nonāk miljoniem tonnu plastmasas drazu, un dreifējošas plastmasas salas vairs nav atrodamas tikai zinātniskās fantastikas literatūrā, bet nu jau arī dzīvē.

    Vēl viena problēma ir saistīta ar to, ka plastmasu izmanto daudz par daudz un tur, kur varētu lietot arī videi daudz draudzīgākus materiālus. Piemēram, reti kurš zina, ka plastmasas mikrodaļiņas atrodamas pat daudzos kosmētikas un mazgāšanas līdzekļos un līdz ar notekūdeņiem nonāk vidē. Savukārt pašai nācies saskarties ar to, ka Rīgas Centrāltirgū puķu pārdevējas puķu kātus nu jau iesaiņo plastmasas maisiņos. Uz jautājumu, kur tad pazudis ierastais ietinamais papīrs, sekoja godīga atbilde, ka plastmasas maisiņi esot lētāki.

    Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumos norāda, ka

    dažkārt nākas vien brīnīties, cik daudzās un funkcionāli pilnīgi nevajadzīgās iepakojumu kārtās veikalu plauktos redzamas preces

    – līdz pat tādam absurdam, ka pati iegādātā lieta veido labi ja trešo daļu no kopējā apjoma.

    Tad nav arī jābrīnās, ka Eiropā katru gadu rodas ap 25,8 miljoniem tonnu plastmasas atkritumu un šim apjomam ir tendence pieaugt.

    No ierobežojumiem līdz savākšanai

    Eiropas Savienība ir nolēmusi rīkoties. Pirmais lēmums tika pieņemts jau pērn un noteica visai konkrētus mērķus, cik no sadzīves atkritumiem ir jāsavāc un jānodod otrreizējai pārstrādei. Īpaša uzmanība ir pievērsta tieši iepakojumam. Tostarp līdz 2025. gadam būs jāsavāc vismaz 50% plastmasas iepakojuma, bet 2030. gadā šim īpatsvaram jāsasniedz 55%.

    Šogad martā Eiropas Parlaments nāca klajā ar jaunu lēmumu, apstiprinot vienreizlietojamās plastmasas aizliegumu pēc 2021. gada. Lēmums paredz, ka līdz 2021. gadam ir jāpārtrauc vienreizlietojamo galda piederumu, salmiņu un vates kociņu tirdzniecība. Tas nozīmē, ka jau pēc diviem gadiem no veikalu plauktiem pazudīs plastmasas dakšiņas un nazīši, šķīvji un daudzi citi priekšmeti, ko ļoti labi var aizstāt analogi gan no papīra un kartona, gan koka. Pētījumi liecina, ka šie priekšmeti, kuri ir ļoti iecienīti piknikos, parasti tiek lietoti ārpus mājas, veido aptuveni pusi no tieši jūrās atrodamajām plastmasas drazām.

    Nākamais Eiropas Parlamenta lēmums attiecas uz plastmasas pudelēm un paģērē līdz 2029. gadam otrreizējai pārstrādei savākt 90% plastmasas pudeļu. Tāpat ir noteikts, ka līdz 2025. gadam 25% plastmasas pudeļu ražošanā izmantotā materiāla jāiegūst no pārstrādātas plastmasas, bet līdz 2030. gadam šim rādītājam jāpieaug līdz 30%.

    „Šis likums videi nodarītā kaitējuma apjomu samazinās par 22 miljardiem eiro - tādas tiek lēstas plastmasas piesārņojuma radītās izmaksas Eiropā līdz 2030. gadam. Tagad Eiropā ir regulējums, ko popularizēt starptautiskā līmenī - jūras piedrazojums ar plastmasu ir globāla problēma. Tas ir svarīgi visai planētai,” uzsvēra Eiropas Parlamenta ziņotāja Frederike Rīsa.

    Daļēji šī lēmuma ietekmē Latvijā atkal ir aktualizējies jautājums par depozīta sistēmas ieviešanu, ap kuru šķēpi tiek lauzti jau gadiem. Viens gan ir skaidrs – ar depozīta sistēmu vai bez tās, bet kaut kāds risinājums daudz efektīvākai plastmasas pudeļu savākšanai būs jārod un  Latvijai nevarēs izlikties, ka tas uz mums neattiecas.

    Grūti risināmās problēmas

    Tikmēr viena lieta ir nodrošināt daudz apjomīgāku plastmasas atkritumu savākšanu,

    bet cits jautājums jau ir, ko ar šiem savāktajiem atkritumiem iesākt pēc tam. Arī te ir virkne problēmu.

    Eiropas Komisija savā paziņojumā par Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā iezīmē ļoti skaistu vīziju, uz kuru būtu jātiecas. Mērķis ir, lai līdz 2030. gadam visi Eiropas tirgū laistie plastmasas iepakojumi būtu vai nu atkārtoti izmantojami, vai efektīvi pārstrādājami. Tostarp no izmaksu viedokļa. Savukārt jāpārstrādā vismaz puse no plastmasas atkritumiem.

    Taču visiem ir skaidrs, ka šīs vīzijas sasniegšanai ir arī šķēršļi un pagaidām nav īsti skaidrs, kā ar tiem tikt galā. Jāsāk jau ar to, ka plastmasas iepakojums ir ļoti atšķirīgs gan no tā ķīmiskā sastāva, gan dizaina viedokļa, kas apgrūtina tā vienkāršu un lētu pārstrādāšanu. Savukārt daudzajiem ražotājiem pašlaik nav itin nekādu stimulu, lai kaut kā unificētu iepakojumus vai ražotu tos, piedomājot par to tālāko pārstrādi vai atkalizmantošanu. Kaut gan šādi lēmumi vēl nav pieņemti, bet tas viss var vedināt uz domām, ka agrāk vai vēlāk parādīsies nosacījumi, kādiem kritērijiem būs jāatbilst plastmasas iepakojumiem, kā galveno nosacījumu izvirzot to vienkāršotu tālāko pārstrādi. Tas savukārt var nozīmēt, ka

    plastmasas pudelīšu un kastīšu krāsu un formu daudzveidībai veikalu plauktos kādreiz var pienākt gals. Taču, kā jau noprotams, tam būs ļoti liela pretestība no ražotāju lobiju puses.

    Otra svarīga problēma ir saistīta ar pārstrādātās plastmasas tālāko izmantošanu. Ja šis materiāls būtu augstu vērtēts un pieprasīts, tad visdrīzāk nekādu lielo problēmu ar plastmasas atkritumiem nemaz nebūtu, un atkritumu urnās iemaldījušās plastmasas pudeles no tām pazustu tikpat zibenīgi kā mūsdienās notiek ar alus pudelēm.

    Diemžēl pašlaik liela pieprasījuma pēc reciklētas plastmasas nav un tās pielietojums ir diezgan šaurs. Ražotāji mēdzot norādīt, ka reciklētajai plastmasai nav nemainīgi augstas kvalitātes. Plastmasas pārstrādātāji savukārt vaino produktu ražotājus zināšanu trūkumā un par to, ka tie tikai pretojas pārmaiņām. Lai risinātu šīs problēmas, tiek domāts par ieguldījumiem inovācijās, un Eiropas Komisija pat ir pieļāvusi tirgus intervences pasākumus, lai celtu plastmasas pārstrādes kapacitāti un noteiktu vienotus kvalitātes standartus.

    Daudz uzlabojumu būtu nepieciešami arī atkritumu šķirošanas sistēmās.

    Lai gan izmaiņas, visticamāk, nebūs vieglas, ir skaidrs, ka ar tagadējiem plastmasas atkritumu kalniem Eiropā vairs neviens netaisās sadzīvot. Tādēļ jāgatavojas pārmaiņām. Sākumā varbūt jāradinās neizmantot plastmasas šķīvjus un netīt puķes plastmasas maisiņos.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Ekonomika
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti