Tieši cik lielas ir šīs naudas plūsmas, gan neviens precīzi aplēst nevar. ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas birojs min, ka gada laikā visā pasaulē atmazgātās naudas apjoms ir līdzvērtīgs 2%-5% no pasaules kopprodukta jeb no 800 miljardiem līdz diviem triljoniem ASV dolāru. Citos avotos tiek minētas summas no 500 miljardiem līdz vienam triljonam ASV dolāru.
Kaut arī aplēses ir ļoti aptuvenas un starpība starp šiem skaitļiem milzīga, pat apakšējā robeža norāda uz pamatīgām problēmām ar naudas atmazgāšanu visā pasaulē.
“Netīrās naudas” plūsmas
ANO apkopotās aplēses apgāž mītu, ka “netīrā nauda”, kuru pasaulē cenšas atmazgāt jeb padarīt legāli izmantojamu, pamatā ir saistīta ar kriminālajiem nodarījumiem. Izrādās tikai 30%-35% no šīs naudas ir iegūta no narkotiku tirdzniecības, kontrabandas, reketa, preču viltojumu tirdzniecības, naudas viltošanas, cilvēku tirdzniecības vai nelegālās ieroču tirdzniecības.
Lauvas tiesa jeb līdz pat 65% no “netīrās naudas” plūsmas pasaulē rodas, pateicoties dažādiem komerciāliem noziegumiem vai blēdībām.
Pēc pētnieku aplēsēm lielāko daļu veido ļaunprātīga krāpšanās ar dažādu preču vai pakalpojumu cenām un komisijas maksām, darījumu imitācija un korupcija. Tad, kad kāds apkrāptais klients vai korupcijas apkarošanas iestāde beidzot panāk taisnību tiesā, vaininieks visdrīzāk jau droši ir “bankrotējis”, bet iegūtā nauda jau ir apmetusi “atmazgāšanas” loku caur neskaitāmām bankām un droši nogūlusi ar vaininieku formāli nesaistītos kontos vai īpašumos.
ANO apkopotie pētījumi arī liecina, ka Eiropa pasaulē ir trešajā vietā no pasaules reģioniem, kur ir lielākās naudas atmazgāšanas plūsmas. Pēc pētnieku domām šajā jomā dominē Ziemeļu un Dienvidamerika, bet seko Āzijas un Klusā okeāna valstu reģions.
Tomēr arī Eiropā naudas atmazgāšanas plūsmas varētu būt visai ievērojamas un svārstīties no 230 līdz pat 250 vai vairāk miljardiem ASV dolāru gada laikā.
Turklāt naudas atmazgāšanas reģionālais dalījums vispār ir ļoti nosacīts, ņemot vērā, cik aktīvi ir naudas pārskaitījumi starp dažādām valstīm un pat kontinentiem.
Ērti un vienkārši
Cilvēki, kuri grib noslēpt naudas apšaubāmo izcelsmi, meklē tās valstis, kuru likumi un finanšu sistēmas to ļauj visvienkāršāk izdarīt.
Tieši šī iemesla dēļ Latvija savulaik kļuva par visai iecienītu “celiņu” pārsvarā no Krievijas nākušai naudai.
Iemesli tam savukārt ir meklējami vēsturē. Latvijas banku sektors savulaik izveidojās ar diezgan pamatīgām īpatnībām. Bankas, kuras tapa pēc neatkarības atgūšanas, diezgan loģiski saistījās ar bijušās PSRS telpas klientiem. Tad sekoja Ziemeļvalstu banku invāzija, un visai drīz tirgus tika brālīgi sadalīts. Pamatā Skandināvijas īpašniekiem piederošās bankas orientējās uz tā saucamo rezidentu tirgu, proti, apkalpoja vietējos iedzīvotājus un uzņēmumus. Savukārt citiem īpašniekiem piederošās bankas lielākoties strādāja ar nerezidentu klientiem – pārsvarā no bijušās PSRS teritorijas. Tiem Latvijas bankas savukārt varēja kļūt par labu finanšu tiltiņu ar Eiropu, uz kuru Latvija ļoti apņēmīgi virzījās un 2004. gadā šo procesu noslēdza ar iestāšanos Eiropas Savienībā.
Arī darbs ar tā saucamajiem nerezidentu klientiem bija ar savām īpatnībām. Atšķirībā no, piemēram, Šveices, kuras bankas arī plaši izmanto citu valstu klienti, Latvijas nerezidentu bankas nevis orientējās uz iespēju turēt naudu drošā jurisdikcijā ilglaicīgos noguldījumos, bet gan piedāvāja platformu visai ātriem finanšu līdzekļu pārskaitījumiem.
Tas tika pamatots pat ar tādiem terminiem kā “finanšu eksports”, kurš esot Latvijas veiksmes stāsts.
Diemžēl ātra naudas “dzīšana cauri” daudzām finanšu iestādēm, lai maksimāli nojauktu pēdas tās patiesajai izcelsmei, ir tieši tas, kas ir vajadzīgs naudas atmazgātājiem.
Tādēļ Latvijas “iesēšanās peļķē” ar starptautisko naudas atmazgāšanas novēršanas prasību izpildi bija visai loģisks iznākums.
Vai Latvija šajā ziņā ir vientuļa? Nebūt nē. Pasaulē ir gana daudz valstu, kuras vai nu nepietiekamas kontroles dēļ vai Latvijai līdzīgu finanšu sistēmu īpatnību dēļ iepinas līdzīgās problēmās.
“Tā ir laba ziņa, ka šādi līdzekļi vairs neieplūst Latvijā. Ar "netīru naudu" nevar būvēt ilgtspējīgu ekonomiku. Kā piemērs tam ir arī Izraēla, kur savulaik izskanēja līdzīgi komentāri, kāpēc neļaut šādai naudai ieplūst valstī, jo tā taču palīdz valsts ekonomikai utt. Taču tas ir nepareizs priekšstats. Šāda nauda neieplūst valsts ekonomikā, tā netiek investēta un nesniedz pienesumu iekšzemes kopproduktam, bet tikai "sēž" kontos un bojā valsts reputāciju. Daudz labāka ir stingri regulēta finanšu sistēma, kas piesaista "lielo naudu", un tā nebūt nav netīrā nauda, tā ir nauda, kas tiešām tiek ieguldīta attiecīgajā valstī," aģentūrai LETA atzina eksperts noziedzīgi iegūtu līdzekļu un terorisma finanšu novēršanas jautājumos, bijušais Izraēlas Kontroles dienesta priekšnieks Jehuda Šafers, kurš Latvijā bija ieradies apmācīt Kontroles dienesta darbiniekus.
Pasaules atbilde
Naudas atmazgāšanas plūsmas nav nekas tāds, kas nebūtu pamanīts, un tieši tādēļ bez katras valsts iekšējiem kontroles dienestiem ir izveidojušās arī starptautiskas struktūras, kuru uzdevums ir cīņa ar naudas atmazgāšanu.
Centrālā starptautiskā organizācija, kuras pienākums ir apkarot naudas atmazgāšanu, ir Finanšu darījumu darba grupa (Financial Action Task Force- FATF), kuru 1989.gadā izveidoja tā sauktā Lielā septiņnieka jeb G-7 valstis. Pašlaik FATF ir 36 dalībvalstis, tostarp pasaules lielākās ekonomikas, kā arī Eiropas Komisija un Līča arābu valstu sadarbības padome. FATF galvenais uzdevums ir analizēt naudas atmazgāšanas paņēmienus un izstrādāt rekomendācijas valsts un komerciestādēm, kā sekmīgāk ar to cīnīties.
Eiropas Padome 1997. gadā nodibināja noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteju "Moneyval", kura ir veidota pēc FATF līdzības un atbild par tām Eiropas valstīm, kuras sākotnēji neiekļuva FATF dalībvalstu skaitā. Pašlaik gan tās veido visai raibu un neviendabīgu kopumu – sākot no Eiropas Savienības dalībvalstīm Austrumeiropā un Centrāleiropā un beidzot ar Kaukāza valstīm un Ukrainu.
Tieši “Moneyval” pārziņā ir Latvijas un pārējo Baltijas valstu vētīšana. Kopumā pasaulē ir deviņas šādas reģionālās naudas atmazgāšanas apkarošanas struktūras, kuras visas ir FATF asociētie biedri.
Vai šīm struktūrām izdodas iegrožot naudas atmazgāšanu? “Politiskā līmenī visas valstis ir sapratušas, ka jādara ir vairāk. Tostarp to ir veicinājuši pieaugušie terorisma draudi. Taču, ja mēs palūkojamies kaut vai uz cilvēku tirdzniecībā un modernajā verdzībā iesaistītajās summām, tad runa ir par miljardiem, kuri tiek apgrozīti katru gadu. Mēs konfiscējam ļoti mazu daļu no tā.
Tādēļ var teikt, ka valdības visā pasaulē dara nepietiekami un noziedznieki ir divus līdz trīs soļus priekšā.
Ja mēs salīdzinām ar senāku laiku, tad ir uzlabojumi, bet pasaulē joprojām naudu atmazgāt ir relatīvi viegli. Mums ir atvērti tirgi, atvērtas robežas, un tādēļ neefektivitāte vienā valstī – arī Latvijā – automātiski ietekmē citas valstis. Joprojām ir daudz darba, kurš ir jāpaveic,” intervijā aģentūrai LETA atzina "Moneyval" priekšsēdētājs Daniels Telesklafs.
Nepalīdz arī izpratnes trūkums par naudas atmazgāšanu kā atsevišķu noziedzības veidu. FATF norāda, ka policija un arī sabiedrība daudzās valstīs joprojām neizprot, ka ar naudas atmazgāšanu visbiežāk nenodarbojas paši narkotiku tirgotāji un citi līdzīga veida noziedznieki. Mūsdienās tas ir atsevišķs pakalpojums, kuru sniedz „profesionāļi” – grāmatveži, juristi, finansisti -, kurus pat neinteresē avots, no kurienes „netīrā nauda” nākusi. Viņi parasti ir cilvēki ar labu izglītību, dārgos uzvalkos un sabiedrības acīs ir visai grūti asociējami ar noziedznieka tēlu.
„Ja jūs naktī ejat cauri parkam, jūs nebaidieties no naudas atmazgātāja. Tie nav noziedznieki, kurus kāds daudz ir redzējis. Tādēļ daudz ir darāms arī, lai skaidrotu sekas, kuras rada šādi noziegumi,” secina Telesklafs.
