Tiekšanās uz 2%
Lai gan daudziem šķiet, ka vislabākā situācija ir tad, kad cenas neaug vai pat samazinās, ekonomikas vēsture un pētījumi liecina, ka tā nebūt nav. Mirklis, kad veikalā ieraugām zemākas cenas, no sākotnējā prieka pēc kāda laika var pārvērsties rūgtumā. Uzņēmumiem, lai saražotu preces un sniegtu pakalpojumus par zemākām cenām, nākas samazināt izmaksas un kādā brīdī šī izmaksu samazināšana var nonākt līdz algu “apcirpšanai”, kas savukārt samazina sabiedrības labklājības līmeni. Var pienākt pat tāds brīdis, kad virknei uzņēmumu par pārāk zemām cenām vispār vairs neatmaksājas neko ražot, kas izraisa bankrotus un bezdarba pieaugumu. Tādēļ ilgstoša deflācija jeb patēriņa cenu samazināšanās nebūt nav lieta, par ko kāds ekonomists priecātos.
Par ideālu tiek uzskatīta situācija, kad patēriņa cenas aug mēreni, jo tas nodrošina naudas apriti ekonomikā, veicina attīstību, uzņēmēju interesi darboties, iedzīvotāju nodarbinātību un iespējas audzēt atalgojumu.
Jautājums gan vienmēr ir par to, kāds inflācijas līmenis tad ir labvēlīgs ekonomikas attīstībai, bet nerada jau jaunas problēmas ar pārāk strauju cenu kāpumu.
Ekonomikas teorijā par šādu vēlamu līmeni tiek uzskatīta gada inflācija, kura svārstās ap 2% robežu.
Arī ECB padome, kura apvieno eirozonas valstu centrālo banku vadītājus, jūlija sākumā apstiprināja jauno eirozonas monetāro politiku, tostarp vidējā termiņā nosakot simetrisku 2% inflācijas mērķi.
“Tas nozīmē, ka eirozonā kopumā mēs gribam sasniegt vidēji 2% inflāciju, lai tas palīdzētu iedzīvotājiem plānot nākotni un palīdzētu uzņēmumiem veiksmīgi un stabili augt. Mēs negribam inflāciju, kas ir būtiski virs vai būtiski zem 2%,” šo lēmumu intervijā aģentūrai LETA skaidroja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka šis lēmums nebūt nenozīmē, ka visās eirozonas valstīs inflācijai jābūt identiskai, jo situācijas vienmēr būs atšķirīgas, taču kopumā lēmumu pieņēmējiem katrā valstī ir jādomā, kā pieturēties pie šāda patēriņa cenu mērķa.
Nogaidīšanas politika
Vienlaikus pašlaik ir redzams, ka eirozonā inflācija oktobrī jau ir sasniegusi 4,1% jeb divas reizes pārsniedz ECB noteikto vidējā termiņa inflācijas mērķi. No vienas puses, ņemot vērā, ka pagājušā gada beigās eirozonā pat valdīja deflācija, tas nebūtu uzskatāms par neko traku. Tomēr, no otras puses, pašlaik patēriņa cenas uz augšu izteikti dzen energoresursu cenu rekordi un ir skaidrs, ka šī apkures sezona Eiropā izmaksās dārgi. Līdz ar to uz cenu kritumu var cerēt labi ja nākamajā gadā, iestājoties pavasarim.
Tāpat ir redzams, ka energoresursi nebūt nav vienīgā problēma. Lai gan pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi pasaulē nebūt nav tik skarbi kā pērn, joprojām virknē nozaru buksē izejvielu un gala produktu piegādes, kas attiecīgi ceļ to cenas.
Tieši tādēļ jau no vasaras beigām, kad eirozonas inflācija strauji pārkāpa 2% robežu, ECB saņem arvien biežākus jautājumus, ko tā taisās darīt. Te gan ir jāpiebilst, ka centrālo banku rīcībā nav burvju nūjiņas, ar kuras palīdzību likt cenām augt vai kristies, pumpēt vairāk naftas vai ražot vairāk pusvadītāju.
Centrālo banku rīcībā ir tikai monetārās politikas instrumenti, ar kuru palīdzību censties bremzēt vai veicināt ekonomisko aktivitāti un līdz ar to ietekmēt cenas.
Svarīgākais no šiem instrumentiem ir procentlikmju noteikšana, ar kuru palīdzību var aizņemšanos padarīt lētāku un izdevīgāku, tādējādi veicinot ekonomisko aktivitāti vai gluži pretēji – procentlikmes ceļot, padarīt aizņēmumus dārgākus.
Augot parādu apkalpošanas izmaksām, gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju rīcībā paliek mazāk līdzekļu, ko tērēt precēm un pakalpojumiem, un līdz ar to tirgotājiem samazinās iespējas cenas celt.
Eirozonas ekonomika pēc daudzu ekonomikas ekspertu domām līdz šim nav attīstījusies ar pilnu jaudu, tādēļ ECB jau vairākus gadus procentlikmes tur rekordzemos līmeņos. Piemēram, depozīta likme kopš 2014.gada ir pat negatīva. Tieši tādēļ arī mēs kā noguldītāji bankās par saviem uzkrājumiem eiro valūtā nesaņemam teju nekādus procentus, bet lielajiem noguldītājiem par naudas turēšanu bankās var nākties arī piemaksāt. Savukārt kredītprocenti ir salīdzinoši zemi.
Augošā inflācija savukārt arvien biežāk liek uzdot jautājumu, kad ECB izšķirsies par procentlikmju celšanu. Pagaidām tas nav noticis. ECB oktobra beigās nolēma bāzes procentlikmi, kas ir 0%, un obligāciju uzpirkšanas programmas apjomu saglabāt nemainīgu, uzsverot, ka galvenais joprojām ir palīdzēt eirozonas ekonomikai atgūties no pandēmijas izraisītās krīzes.
Gaidāmas karstas diskusijas
ECB prezidente Kristīne Lagarda novembra sākumā vēlreiz paziņoja, ka ir ļoti maza iespēja, ka ECB nākamgad paaugstinās bāzes procentu likmi.
"Neskatoties uz pašreizējo inflācijas kāpumu, prognozes vidējā termiņā joprojām paredz inflācijas kritumu," norādīja Lagarda. Tādēļ apstākļi, lai ECB paaugstinātu procentu likmi "nākamgad, visticamāk, nerealizēsies".
Galvenā problēma, kas pašlaik ir jāatrisina eirozonas centrālajiem baņķieriem, ir trāpīšana pareizajā laikā. Ja procentlikmju celšana vai kādi citi pasākumi būs novēloti, eirozonā strauju tempu uzņems inflācija, un ir liels jautājums, vai tā tiešām jau nākamgad tik vienkārši noplaks. Savukārt, ja vairāki pasākumi, kuru mērķis ir Eiropas ekonomikas stimulēšana pēc krīzes, tiks pārtraukti vai mazināti, pirms tie ir sākuši nest augļus, Eiropa var daudz lēnāk kūņoties ārā no pandēmijas izraisītās krīzes.
Izdevums “Politico” arī pieļauj, ka visa ECB padome, iespējams, vairs nebūt nav tik akmens cieta savos uzskatos, ka tagad vērojamā inflācija ir vien pārejoša parādība un ir tikai jānogaida, lai patēriņa cenu izmaiņas atgrieztos pieņemamos līmeņos. Vairāki eirozonas valstu centrālo banku vadītāji ir pauduši viedokļus, ka inflācijas riski nav pietiekami novērtēti.
Nākamā ECB padomes sanāksme par monetārās politikas jautājumiem ir paredzēta decembrī. Tad arī kļūs skaidrs, vai ECB tomēr nemainīs līdzšinējo pozīciju. Tomēr, pat ja tā nenotiks, strīdi pašā ECB padomē paredzami daudz karstāki nekā iepriekš.
Tomēr viss nebūt nav atkarīgs tikai no ECB lēmumiem.
“Vienota monetārā politika var palīdzēt, bet nevar atrisināt visas problēmas. Līdz ar to fiskālā politika, valsts budžets, strukturālā politika, reformas vēl arvien ir ļoti svarīgas. Pašlaik man nav nekādu bažu, ka inflācija Latvijā varētu sasniegt ļoti augtus līmeņus un apdraudēt ekonomikas izaugsmi.
Te nudien nav nekāda pamata vilkt paralēles ar 2008. gadu, kad inflācija sasniedza pat 18%. Tādiem stāstiem pamata nav.
Bet [daudz] ir atkarīgs no tā, kā politika tiek veidota šeit, Latvijā, uz vietas. Tostarp, cik pārdomāti ir budžeta tēriņi, cik pārdomāta ir lielo projektu sakopošana vienā laikā, kas līdz ar strauju pieprasījumu uz augšu rauj cenas, cik jaudīgs ir darba tirgus un cik plašas ir iedzīvotāju prasmes. Tas ir jautājums par strukturālām lietām,” uzsver Latvijas Bankas prezidents Kazāks.
