Ienākumi aug
No sākuma par labajām ziņām jeb ienākumu pieaugumu. Eiropas statistikas birojs „Eurostat” savā pētījumā norāda, ka kopumā var runāt par trīs lieliem posmiem. Laikā no 2000. līdz 2009. gadam Eiropas mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi auga par 16%. Tad sekoja finanšu krīzes laiks un no 2009. līdz 2013. gadam tika piedzīvots kritums vidēji par 3%. Taču no 2013. līdz 2017. gadam, par kuru pieejami pēdējie dati, atkal redzams ienākumu pieaugums par aptuveni 19%. Visas šīs svārstības izlīdzinot, katru gadu vidējā eiropiešu ienākumu izaugsme bijusi 1%.
Baltijas valstīs gan šīs izmaiņas bija daudz izteiktākas – kāpumi bija daudz straujāki nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji un kritumi, kā mēs visi atceramies, daudz dziļāki.
Galvenais rādītājs, kurš visus interesē, gan ir ne tik daudz izaugsmes straujums, bet gan tas, vai savā labklājībā tuvojamies vismaz vidējam Eiropas līmenim, bet vēl labāk – bagātākajām Eiropas valstīm.
Labā ziņa ir tā, ka gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs pirktspēja kopš 2000. gada ir gandrīz trīskāršojusies. Te tiešām ir jārunā par pirktspēju, jo statistiķi, lai salīdzinājums starp valstīm būtu korekts, šajā gadījumā lieto nevis eiro, bet mākslīgu maksājumu vienību PPS jeb „purchasing power standard”, kura ļauj salīdzināt pirktspējas līmeni dažādās valstīs bez dažādiem lokāliem valūtu vai cenu svārstību kropļojumiem.
Salīdzinājumam: ja Baltijas valstīs mājsaimniecību pirktspējas līmenis kopš tūkstošgades sākuma ir gandrīz trīskāršojies, tad ES vidēji tas ir audzis par 47% jeb tikai uz pusi.
Tomēr Baltijas valstis pirktspējas līmeņa ziņā joprojām ir meklējamas ES dalībvalstu saraksta beigu galā un turīgākās ES mājsaimniecības Luksemburgā, Vācijā, Austrijā un Francijā Latvijas rādītājus joprojām pārspēj par kārtu. Tādēļ, lai gan izaugsme bijusi salīdzinoši strauja, jāatceras, ka sākām no ļoti zema punkta, un ceļš līdz daudzu Eiropas kaimiņu labklājības līmenim joprojām ir tāls.
Nevienlīdzība saglabājas
Vienlaikus Latvijā līdzās cilvēkiem, kuri var apliecināt, ka dzīvo labāk, netrūkst arī tādu, kuri teiks, ka viņi savā materiālajā situācijā nekādus īpašos uzlabojumus kā nejūt, tā nejūt. Un šajā gadījumā ne vienmēr iemesls ir meklējams tajā, ka daudziem no mums gluži vienkārši ļoti patīk žēloties. Latvija ir starp tām valstīm, kur sabiedrībā ienākumi ir izteikti nelīdzsvaroti.
Viens no statistikas rādītājiem, kurš raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā, ir Džini indekss. Jo tā vērtība ir lielāka, jo ienākumi sabiedrībā sadalās nevienmērīgāk, jo mazāka – jo sabiedrības labklājības līmenis ir līdzīgāks. „Eurostat” dati liecina, ka 2017. gadā Džini indeksa vērtība ES vidēji bija 30,7 punkti no 100. Tostarp visvienmērīgākais ienākumu sadalījums bijis Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā, Somijā un Beļģijā, kur Džini indeksa vērtība ir robežās starp 23 un 26 punktiem. Džini indekss 40 punktus pārsniedz vien Bulgārijā, bet arī mums nav par ko īsti priecāties – ar 37 punktiem ES valstu saraksta apakšgalā Bulgārijai seko Lietuva un ar 34 punktiem Latvija.
Ienākumu nevienlīdzības ziņā Latvijas „zemākais punkts” gan bija tā saucamo „trekno gadu” noslēgumā, kad Džini indeksa vērtība Latvijā 2008. un 2009. gadā pārsniedza 37 punktus. Tātad kopš tiem laikiem šo to ir izdevies uzlabot.
Arī dati par ienākumu sadalījumu liecina par noslāņošanos sabiedrībā.
Ja Latvijas iedzīvotājus sadala piecās vienādās daļās pēc to ienākumu līmeņa, tad vienas piektās daļas Latvijas iedzīvotāju ar zemākajiem ienākumiem maciņos 2017. gadā bija vien 6,5% no kopējiem mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem, bet piektdaļai iedzīvotāju ar augstākajiem ienākumiem – 40,9%, liecina „Eurostat” aplēses. Salīdzinājumam – ES kopumā šī attiecība bija 9,1% un 34,9%.
Dažkārt gan mēdz jautāt, kas gan tajā slikts, ka sabiedrībā ir atšķirīgi ienākumi? Galu galā gudrākie un uzņēmīgākie gluži dabiski pelnīs vairāk un tas ir tikai normāli. Tā arī ir. Tomēr augsta ienākumu nevienlīdzība var novest pie sociālas spriedzes sabiedrībā, kura var izpausties arī dažādās negatīvās formās. Tāpat resursu koncentrēšanās šauras sabiedrības daļas rokās, laupa iespējas savu potenciālu īstenot citiem, kuriem nav palaimējies piedzimt turīgā ģimenē. Piemēram, viņiem ir daudz grūtāk iegūt tikpat labu un konkurētspējīgu izglītību, tikt pie sākotnējā kapitāla sava uzņēmuma izveidei utt., arī tad, ja ir pietiekami talantīgi un uzņēmīgi.
Turklāt Latvijas nelaime ir tā, ka ienākumu nevienlīdzība ļoti izteikti skar vecākos iedzīvotājus. Ja daudzās citās Eiropas valstīs ir gan lielākas pensijas, gan zināmu „drošības spilvenu” šodienas senioriem rada viņu darba mūžā uzkrātā manta, tad Latvija un arī pārējās Baltijas valstīs gan pensiju sistēmā, gan individuālā līmenī saskaras ar problēmām, kuras radīja iekārtas maiņa no padomju sistēmas uz brīvo tirgu.
