Sabiedrības novecošanos un citu faktoru ietekmē pensiju apmērs attiecībā pret vidējo algu Latvijā nākotnē saruks, un 2050.-2060. gadā varētu noslīdēt līdz nieka 24%. Tieši ar tik drūmu prognozi Latvijas Bankas rīkotajā ekspertu diskusijā "Pensiju sistēma Latvijā - vai bumba ar laika degli?" pirms kāda laika nāca klajā Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs.
Jau pašlaik reti kurš Latvijā riskētu paziņot, ka pensionāri saņem labas pensijas. Drīzāk runa ir par to, ka ļoti daudzi šodienas pensionāri knapi savelk galus kopā. Tādēļ prognozes, ka nākotnē aina var kļūt pat drūmāka, šķiet šokējošas. Taču tieši to pašlaik rāda ekonomistu aprēķini. Tāds rādītājs kā pensijas aizvietojamības koeficients - no jauna piešķirtās vecuma pensijas attiecība pret vidējo atalgojumu valstī - patlaban ir apmēram 40% no algas, 2030.gadā paredzams 34% apmērā, bet 2060. gadā tas var noslīdēt jau līdz pieminētājiem 24%.
Nepielūdzamā demogrāfija
Jāatgādina, ka nākotnes pensijas veido mūsu pašu veiktās sociālās iemaksas. Pašlaik 20% no mūsu darba algas tiek ieskaitīti pensiju kapitālā. No tā 14% nonāk pensiju pirmajā līmenī, no kura pensijas saņem šodienas pensionāri. Savukārt 6% nonāk otrajā jeb fondētajā pensiju līmenī, kur jau katra strādājošā nākotnes pensiju, ieguldot līdzekļus finanšu tirgos, cenšas pavairot pensiju fondu pārvaldnieki. Cilvēkam sasniedzot pensionēšanās vecumu, abos līmeņos uzkrātais kapitāls tiks summēts un ikmēneša pensijas aprēķinam dalīts ar sagaidāmo atlikušo mūža ilgumu. Vēl pastāv trešais jeb privātais pensiju līmenis, kurā papildu uzkrājumu savai pensijai katrs var veikt brīvprātīgi atbilstoši savām vēlmēm un iespējām.
Tiktāl viss ir pat ļoti labi, un Latvijas pensiju sistēmu daudzi eksperti ir novērtējuši kā ļoti pareizi būvētu.
Tomēr pareizi būvētā pensiju sistēma visdrīzāk nespēs izturēt pārbaudījumu ar divām lietām – nepietiekamu naudas daudzumu un slikto demogrāfisko situāciju.
Kas attiecas uz naudas daudzumu, tad Latvija ir un paliek viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, un joprojām nav skaidrs, kad mēs īsti varētu sasniegt pat vidējo ES dzīves līmeni. Līdz ar to arī pensiju sistēmā neieplūst tik daudz naudas, lai seniori būtu apmierināti ar ikmēneša pensijas apmēru.
Savukārt nākotnē papildu izaicinājums būs sliktā demogrāfiskā situācija. Eiropas Komisijas pēdējās prognozes liecina, ka iedzīvotāju skaits Latvijā turpinās sarukt un 2080. gadā sasniegs 1,3 miljonus cilvēku. To veicinās gan zemā dzimstība, gan iedzīvotāju emigrācija. Tiesa, tagad no jauna emigrējošo cilvēku skaits samazinās, taču jau iepriekš izrautais robs Latvijas iedzīvotāju skaitā saglabājas.
Vienlaikus ar iedzīvotāju skaita samazināšanos vecākās paaudzes cilvēku īpatsvars kļūs lielāks, pagarinoties dzīves ilgumam.
Smagākais pārbaudījums pensiju sistēmai varētu būt ap 2060. gadu,
kad saskaņā ar prognozēm iedzīvotāju īpatsvars vecumā virs 65 gadiem sasniegs līmeni, kad uz četriem darbspējīgā vecumā esošiem cilvēkiem būs trīs pensionāri. Turpmāko 20 gadu laikā gan tas mazināsies, 2080. gadā sasniedzot līmeni, kad uz diviem strādājošajiem būs viens pensionārs. Taču tas notiks uz vecākās paaudzes iedzīvotāju skaita samazināšanās rēķina. Turklāt saskaņā ar Eiropas Komisijas bāzes scenāriju strādājošo skaita pieaugums nav paredzēts, līdz ar to nepalielināsies arī pensiju kāpums.
Latvijas Bankas ekonomisti pētījumā „Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība” brīdina arī par to, ka, samazinoties iedzīvotāju skaitam un līdz ar to sarūkot valstī strādājošo skaitam, pensijas kapitāls augs lēnāk par viena strādājošā vidējo atalgojumu. Tas nozīmē, ka ar laiku dzīves līmenis, ko spēj nodrošināt darba ienākumi, vairs pat tuvu nebūs sasniedzams pensionējoties. Turklāt mūža ilguma kāpums pagarina laika periodu, kad seniors saņem vecuma pensiju, kā rezultātā uzkrātais kapitāls tiek dalīts ar lielāku ciparu, un tādējādi ikmēneša vecuma pensija kļūst mazāka.
Risinājumu meklējumos
Ekonomisti ir sākuši runāt arī par iespējamajiem risinājumiem, lai no šīs situācijas izvairītos vai vismaz to mīkstinātu. Taču skaidrs ir arī tas, ka tādas vienas „burvju nūjiņas”, ar kuras palīdzību visu varētu mainīt, nav. Tādēļ visdrīzāk būs nepieciešama vesela virkne lēmumu, no kuriem daudzi var būt arī visai nepopulāri.
Piemēram, būs jādomā par to, lai palielinātu ar sociālās apdrošināšanas iemaksām apliekamo ienākumu bāzi. Nopietni ir jādomā, kā uzlabot demogrāfisko situāciju. Visdrīzāk pensionēšanās vecums būs jānosaka nevis kā viens konstants, bet tas būs jāpiesaista sagaidāmajam mūža ilgumam. Tāpat būtu jāuzlabo valsts fondēto pensiju shēmas darbība, kāpinot ieguldījumu ienesīgumu, kā arī jāveicina uzkrājumu veidošana kā tāda.
No visiem šiem ieteikumiem pašlaik valdības gaiteņos nopietni tiek runāts vien par to, ka būtu jāatsakās no Latvijā dāsni sazēlušajiem dažādajiem nodokļu maksāšanas režīmiem. Pašlaik mikrouzņēmumu nodokļu režīmā strādājošie, pašnodarbinātie, autoratlīdzību saņēmēji u.c. veic mazākas sociālās iemaksas un līdz ar to nākotnē saņems arī krietni mazākas pensijas, kas radīs papildu sociālo spriedzi. Tomēr tas, vai izdosies krietni „apcirpt” dažādos nodokļu režīmus kaut vai gaidāmās nodokļu reformas laikā, vēl ir liels jautājums, jo netrūkst arī lobiju, kuru mērķis ir panākt to, lai var turpināt maksāt mazākus nodokļus.
Tiesa, politiķi no šī gada sākuma ir ļāvuši cilvēkiem mantot savu tuvinieku otrā līmeņa pensijas uzkrājumus, kā arī ir ieviestas tā saucamās „atraitņu” pensijas, kad mirušā laulātais vēl gadu saņem daļu no tuvinieka pensijas, lai ienākumu kritums nebūtu tik straujš. Savukārt par citiem jautājumiem, kuri ir būtiski nākotnes pensionāriem, pagaidām nekas daudz nav dzirdēts.
Tā vietā Saeimā pašlaik domā par to, vai pensionāriem, kuri savu pensiju nopelnījuši ārzemēs, atgriežoties Latvijā, par to gluži tāpat kā tiem, kuri savu darba mūžu pavadījuši Latvijā, būtu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis virs 300 eiro. Var saprast reemigrācijas politikas veidotājus, kuri ar atbrīvojumu no ienākuma nodokļa cer uz Latviju vismaz vecumdienās atvilināt vairāk aizbraukušo. Diemžēl kontekstā ar bažām par to, kādas vispār pensijas gaida Latvijas iedzīvotājus nākotnē, to segregācija vēl pēc principa, kurā valstī pensija nopelnīta un Latvijas pensionāru atstāšana neizdevīgākā pozīcijā, liek uzdot ne visai patīkamus jautājumus par Latvijas likumdevēju prioritātēm.
