Lētais mājoklis
Latvijas priekšrocība pašlaik Eiropā ir tā, ka mums ir salīdzinoši zemas ar mājokļa uzturēšanu saistītās izmaksas, ja tās salīdzina ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.
Eiropas statistikas biroja “Eurostat” apkopotie dati par 2019. gadu liecina, ka Latvijas iedzīvotāji par savu mājokli ir tērējuši vidēji 15,7% no saviem ienākumiem. ES vidēji šis īpatsvars ir 17,1%. Tostarp vislielāko savu ienākumu daļu par saviem mājokļiem nākas atdot Grieķijas iedzīvotājiem – vidēji 39%. Tālāk seko Dānija un Vācija.
ES arī ir pieņemts uzskatīt, ka mājokļa izmaksas kļūst par pārmērīgu slogu tad, ja tās pārsniedz 40% no personas ienākumiem. Latvijā ar šādu situāciju saskaras nepilni 5% pilsētu un 6% lauku reģionu iedzīvotāju. Tikmēr ES vidēji mājokļa izdevumi ir kļuvuši par pārmērīgu slogu 12% pilsētu un 7% lauku reģionu iedzīvotājiem. Vissmagākā situācija ir jau pieminētajā Grieķijā, kam seko Dānija un Vācija.
Arī parādi vai kavēti maksājumi par hipotekārajiem kredītiem, īri vai komunālajiem pakalpojumiem Latvijā tāpat kā ES kopumā kopš iepriekšējās finanšu krīzes ir samazinājušies. 2019. gadā Latvijā tādi bija 9,9%, bet ES vidēji – 8,2% mājsaimniecību. Piemēram, 2010. gadā parādi vai kavēti maksājumi par mājokli bija ceturtajai daļai jeb 25% Latvijas mājsaimniecību.
Tādēļ, no vienas puses, gribas teikt – Latvijā mājsaimniecības par mājokli izdod salīdzinoši maz naudas. Tādēļ daudzdzīvokļu namu rekonstrukcijai nevajadzētu būt lielai problēmai –
atvēlēsim kaut vai nelielu daļu no saviem ikmēneša ienākumiem rekonstrukcijai un mūsu mājas iegūs pavisam citu izskatu, daudz ilgāku mūžu, bet dzīvokļi, ja tos būs vēlme pārdot, daudz augstāku vērtību!
Tomēr pērn publiskotais OECD pētījums liecina, ka situācija nebūt nav tik vienkārša.
Trūkstošais vidusslānis
OECD secinājums ir, ka Latvijā ir salīdzinoši zemas izmaksas par mājokļiem, bet daudzi arī dzīvo sliktas kvalitātes mājokļos ar ierobežotu atbalstu to uzlabošanai. OECD norādīja, ka lielākā daļa dzīvojamā fonda Latvijā tika uzbūvēts padomju okupācijas gados un laika gaitā tas nav ticis pietiekami labi uzturēts. Tāpat trešdaļa mājsaimniecību dzīvo pārapdzīvotībā, kas ir daudz vairāk nekā vidēji OECD dalībvalstīs.
Pētījumā arī norādīts uz faktu, ka daudzas mājsaimniecības nevar pārcelties uz labākas kvalitātes mājokli, jo nevar atļauties šim mērķim aizņemties. Pēc OECD datiem,
43% jeb tikai nepilna puse Latvijas mājsaimniecību var atļauties paņemt kredītu par 50 kvadrātmetru plašu dzīvokli.
Turklāt šādas platības dzīvoklis, ja ģimenē ir vismaz divi bērni, pat īsti neļauj atrisināt pārapdzīvotības problēmu. Savukārt tikai 27% var atļauties aizņemties līdzekļus 75 kvadrātmetru plaša dzīvokļa iegādei.
OECD arī norāda uz nepietiekamo atbalstu iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Lai arī valstī ir mājokļu iegādes garantiju programma ģimenēm ar bērniem un jaunajiem speciālistiem, tomēr OECD ieskatā, šis atbalsts ir vairāk mērķēts uz iedzīvotājiem ar vidējiem vai pat augstiem ienākumiem Rīgā un tās apkārtnē.
Pētījuma autori arī norādīja uz problēmu, ko ir nodēvējuši par "trūkstošo vidusslāni". Proti, 44% no Latvijas iedzīvotājiem ienākumu līmenis ir pārāk augsts, lai viņi pretendētu uz sociālo atbalstu mājokļa apstākļu uzlabošanai, vienlaikus šie ienākumi ir pārāk zemi, lai atļautos aizņēmumu cita mājokļa iegādei. Turklāt tikai neliela daļa no šiem cilvēkiem izdotos kvalificēties jau pieminētajām kredītu garantiju programmām.
Nekādu spožo alternatīvu nesola arī nelielais un vāji funkcionējošais Latvijas īres mājokļu tirgus.
Tas viss liek secināt, ka šis “trūkstošais vidusslānis”, kurš pēc privatizācijas ir arī viens no galvenajiem padomju laika daudzdzīvokļu namu līdzīpašniekiem, bez papildu atbalsta nespēs apmaksāt namu rekonstrukciju.
