Latvijā un Igaunijā ir daudz līdzību. Viena no tām ir arī visai plaša valdības koalīcija, kurā iekļuvuši tostarp par populistiskiem uzskatīti politiskie spēki.
Igaunijā partija „Isamaa” jeb „Tēvzeme” pērn vēlēšanās ieguva ap 11% vēlētāju balsu un vietu piecu politisko spēku veidotajā valdībā. Viens no „Isamaa” pirmsvēlēšanu saukļiem bija pensiju sistēmas reformēšana, ļaujot iedzīvotājiem pašiem izvēlēties, piedalīties pensiju sistēmas otrajā jeb fondētajā līmenī vai ne.
Galvenais arguments skan visai glaimojoši ikvienam vēlētājam – proti, ja jau mēs spējam parūpēties par saviem bērniem, par saviem īpašumiem, tad taču spēsim parūpēties arī par pensiju kapitālu un tas nebūtu jāatstāj baņķieru rokās.
Kauja par pensiju naudu
Naids pret baņķieriem un vēlme tikt pie otrajā pensiju līmenī uzkrātās naudas acīmredzami bija labs arguments, lai par „Isamaa” nobalsotu pietiekami daudz vēlētāju. Savukārt sarežģītā piecu partiju valdības konstrukcija pietiekami nestabila, lai pret „Isamaa” ierosmēm neiebilstu citi partneri valdībā, no kuriem daži arī ir visai populistiski tendēti. Valdību neapturēja arī daudzu ekspertu – gan starptautisko, gan vietējo - iebildumi.
Rezultātā 29. janvāra vakarā Igaunijas parlaments jeb Rīgikogu ar 56 balsīm par un 45 pret pieņēma likumu par fondēto pensiju sistēmas reformu. Šis balsojums tika pielīdzināts uzticības balsojumam valdībai un kaut arī ar nelielu, bet tomēr pārsvaru noturējās gan valdība, gan diskutablais likums.
Saskaņā ar likumu no 2021. gada 1. aprīļa Igaunijas iedzīvotāji, kuri ir veikuši iemaksas pensiju sistēmas otrajā līmenī, varēs izstāties no tās. Taču kopumā iedzīvotajiem būs trīs iespējas. Pirmā – cilvēki varēs neko nemainīt un palikt fondēto pensiju sistēmā, kur pašlaik tiek ieskaitīti 2% no personu atalgojuma un 4% no to sociālā nodokļa. Otra iespēja būs bankā atvērt individuālo investīciju kontu un līdzekļus novirzīt tajā, veicot ieguldījumus vērstpapīros un finanšu instrumentos pēc paša, nevis pensiju fondu pārvaldnieka ieskatiem. Uz šo investīciju kontu varēs novirzīt arī iemaksas, kuras iepriekš iegūla fondēto pensiju sistēmā. Trešā iespēja būs naudu no otrā pensiju līmeņa vienkārši izņemt un izlietot, kā vien sirds vēlas.
Tomēr, ja uz ekonomikas un pensiju sistēmas ekspertu brīdinājumiem Igaunijas valdība līdz šim atļāvās slaidi nospļauties, tad tagad tā ir atdūrusies pret Valsts prezidenta institūciju.
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida 7. februārī paziņoja, ka neizsludinās likumu par pensiju reformu, jo tas neatbilst valsts konstitūcijai. Līdz ar to likums tiek atdots atpakaļ parlamentam otrreizējai izskatīšanai.
"Manam viedoklim par reformas saturu nav nozīmes. (..) Konstitūcija pārkāpta pietiekami nopietni, lai atdotu likumu atpakaļ parlamentam," paziņoja Igaunijas prezidente. Parlaments tagad var vai nu veikt likumā grozījumus, vai arī vēlreiz to pieņemt tādā pašā veidā, un prezidentei divu nedēļu laikā būs jāizlemj, vai to izsludināt.
Ja Kaljulaida atkārtoti nolems, ka pensiju reformas likums ir pretrunā ar Igaunijas pamatlikumu, tad, ņemot vērā, ka prezidentes veto nav balstīts uz politiskiem apsvērumiem, strīds starp prezidenti un Rīgikogu būs jāizšķir Valsts tiesai. Ja Valsts tiesa neatzīs, ka likums ir pretrunā ar konstitūciju, Kaljulaidai tas būs jāizsludina nekavējoties, bet pretējā gadījumā parlamentam nāksies izvēlēties - vai nu nolikt pensiju reformas projektu plauktā, vai arī sākt visu procesu no jauna, ņemot vērā Valsts tiesas atzinumus.
„Isamaa” līderi jau ir paziņojuši, ka Kaljulaidas minētos argumentus ir gatavi izvērtēt, taču fondēto pensiju reformas būtība tādēļ nemainīsies.
Nevajadzīgais vai vajadzīgais otrais līmenis
Gan Igaunijā, gan Latvijā pensiju sistēmu pašlaik veido trīs līmeņi. Pirmais jeb pamata līmenis nozīmē, ka šodienas strādājošie ar daļu no saviem sociālajiem maksājumiem nodrošina pensijas šodienas pensionāriem. Tomēr, tā kā demogrāfijas tendenču dēļ nākotnē strādājošo skaits samazināsies, bet pensionāru augs, ir skaidrs, ka pirmā līmeņa pensijas kļūs arvien mazākas.
Tādēļ daudzās valstīs, tostarp Latvijā un Igaunijā, ir ieviests otrais jeb fondētais pensiju līmenis.
Tajā nonāk daļa strādājošo sociālo iemaksu, kuras tālāk apsaimnieko pensiju fondi, ieguldot finanšu tirgos un cenšoties jau konkrētajam strādājošajam nopelnīt lielāku nākotnes pensiju kapitālu. Vēl ir trešais jeb privātais pensiju līmenis, kurā papildu naudu savai pensijai katrs var krāt pilnīgi brīvprātīgi atbilstoši savām vēlmēm un iespējām.
Kādēļ gan otrais pensiju līmenis politiķiem ir tik interesants?
Laikam atbilde slēpjas kāda finansista minētajā salīdzinājumā - tas pašlaik atgādina milzīgu baseinu, kurā nauda tikai ieplūst, bet neizplūst.
Otrais pensiju līmenis tiešām ir salīdzinoši jauna parādība, un vairumam tā dalībnieku pensija ir kaut kur tālā nākotnē. Piemēram, Latvijā fondēto pensiju līmenī obligāti piedalās visi iedzīvotāji, kuri ir dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija. Tātad masveida izmaksas fondēto pensiju sistēmā sāksies vien no 2036. gada. Savukārt uzkrāti šajā sistēmā jau ir 4,7 miljardi eiro un tajā piedalās 1,3 miljoni Latvijas iedzīvotāju. Igaunijā fondēto pensiju sistēma ir jaunāka un obligāti tajā piedalās cilvēki, kuri dzimuši 1983. gadā un vēlāk. Savukārt no šā gada fondēto pensiju līmenim vienkāršāk var pievienoties arī Igaunijas pilsoņi, kuri dzimuši no 1970. līdz 1982. gadam. Šā gadā sākumā Igaunijā fondēto pensiju sistēmā piedalījās 746 000 iedzīvotāju.
To, ka politiķiem šis „naudas baseins” ir interesants, apliecina arī Latvijas pieredze.
Ja sākotnēji bija paredzēts, ka Latvijas strādājošo sociālās iemaksas, kuru likme ir 20%, ar laiku sadalīsies uz pusēm starp pirmo un otro peniju līmeni, tad finanšu krīzes laikā Latvijas politiķi veikli vien šo solījumu aizmirsa un jau sasniegto 8% iemaksu likmi otrajā līmenī samazināja līdz 2%. Tas tika darīts ar mērķi, lai būtu nauda, ko maksāt pirmā līmeņa pensijās. Tagad sociālo iemaksu likme otrajā līmenī ir pakāpeniski palielināta līdz 6%, bet par kādreiz solītajiem 10% visi ir laimīgi aizmirsuši.
Arī Igaunijas politiķu ieceru „nesavtīgums” daudziem ekspertiem liek pasmīkņāt. Proti, tiem Igaunijas iedzīvotājiem, kuri izvēlētos izņemt līdzekļus no pensiju otrā līmeņa, par tiem nāktos samaksāt 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Ja izņēmēju skaits būtu gana liels, Igaunijas budžetā papildus ieripotu smuka summiņa. Savukārt cīņas patiesumu ar „ļaunajiem baņķieriem” liek apšaubīt ideja par individuālajiem investīciju kontiem. Te jāatceras, ka bankas par katru transakciju ietur komisijas maksas. Ja daudzi Igaunijas iedzīvotāji tagad sāks paši pirkt un pārdot akcijas vai parādzīmes, tad, iespējams, bankas no tā nopelnīs pat vairāk nekā tad, ja šī nauda paliktu pensiju fondos.
Tomēr galvenā problēma, uz ko norāda eksperti, ir „sprādzienbīstamā situācija” nākotnē. Kā jau minēts, tad pirmais pensiju līmenis nākotnē solās būt visai „liess”. Ja būs noteikta sabiedrības daļa, kura savu otrā pensiju līmeņa naudu izvēlēsies izņemt, lai nevis kādā citā veidā krātu pensijai, bet gan šodien nopirktu jaunu televizoru un aizbrauktu ceļojumā, tad nākotnē pie Rīgikogu stāvēs rindas ar ļoti trūcīgiem un neapmierinātiem senioriem. To, ka pirms 30 vai 40 gadiem savu papildu pensiju viņi izvēlējās iemainīt pret televizoru un ceļojumu, šie cilvēki, visticamāk, vairs neatcerēsies.
