Skaitļi un fakti: Eirozonas tālākā paplašināšanās iebuksējusi

Eirozona pašlaik no sākotnējām 12 valstīm ir izaugusi līdz 19 dalībniekiem, un pēdējās, kuras pievienojās, bija Baltijas valstis. Tomēr pašlaik izskatās, ka paplašināšanās process ir iebuksējis un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis vienotajai Eiropas valūtai pievienoties nemaz īpaši nesteidz.

Pārsvarā iemesli saistīti ar bailēm par ekonomiskās patstāvības zaudēšanu. Lielākoties gan šī neatkarība ir nedaudz iluzora, jo, kaut arī pašu mājās tiek lietoti zloti, kronas, levas un citas vietējās valūtas, valsts valūtas rezerves un naudas aprite lielā mērā ir saistīta ar to pašu eiro. Par to spilgti liecina arī tas, ka diezgan liels skaits ārpus eirozonas esošo valstu iedzīvotāju aptaujās ir atzinuši, ka eiro norēķinos ir lietojuši arī savā valstī. Izņēmums ir tikai Zviedrija, kur pašu mājās eiro lietojuši vien 8% no aptaujātajiem iedzīvotājiem. Līdz ar to var secināt, ka eiro, pat nebūdams oficiālās valūtas statusā, stabilu vietu ir ieguvis ne tikai šo valstu finanšu tirgos, bet arī cilvēku maciņos.

Tomēr nepievienošanās eirozonai atraisa brīvas rokas spēlēties ar budžeta deficīta un valstu parāda līmeņiem. No otras puses, pēdējais Eiropas Centrālās bankas ziņojums liecina, ka vairums ārpus eirozonas esošo valstu iekļaujas eiro konverģences kritērijos, kuru izpilde nepieciešama, lai pievienotos eirozonai.

Spēles ar patstāvību

Pašlaik no eirozonā neietilpstošajām valstīm vēsturisks izņēmuma stāvoklis ir paredzēts Lielbritānijai un Dānijai, kuras savulaik, veidojoties monetārajai savienībai, izlēma saglabāt savas valūtas. Lielbritānija drīzumā izstāsies arī no Eiropas Savienības (ES). Savukārt Dānijas krona ir diezgan cieši “piesieta” eiro kursam, tādēļ šīs valūtas vērtība svārstās līdz ar eiro vērtību. Pārējām eirozonā neietilpstošajām valstīm eiro vajadzētu ātrāk vai vēlāk pievienoties. Turklāt

pēdējās Eiropas Savienības paplašināšanās kārtās tā jau bija obligāta prasība, tādēļ tādām valstīm kā Polija, Ungārija, Čehija, Bulgārija, Rumānija un Horvātija pat netiek uzdots jautājums, vai tās pievienosies eiro, bet gan tikai, kad tas notiks.

Teorētiski arī uz  Zviedriju, kura ES iestājās 1995.gadā, attiecas tie paši nosacījumi, bet Zviedrijā tika sarīkots referendums, kurā vairāk nekā 50% nobalsoja pret eiro ieviešanu, un Eiropas Komisija šo tautas gribu ir pieņēmusi zināšanai un Zviedriju uz eiro ieviešanu neaicina.

Vienlaikus nekādi laika termiņi dalībai monetārajā zonā nav noteikti. Tādēļ, lai gan virknei jauno dalībvalstu pievienošanās eirozonai ir nosacījums, kuru tās akceptēja līdz ar iestāšanos ES, laiku tās var vilkt pašas pēc saviem ieskatiem. Un to arī dara.

Lai varētu pretendēt uz eiro ieviešanu, ir jāatbilst tā saucamajiem eiro konverģences kritērijiem, kuri paģēr, lai valsts kādu laiku pirms pievienošanās eirozonai spēj demonstrēt zemu inflācijas līmeni, valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3% no iekšzemes kopprodukta, savukārt valdības kopējais parāds – 60% no iekšzemes kopprodukta, valsts ilgtermiņa vērtspapīriem ir zemas procentu likmes, bet valūtas kurss attiecībā pret eiro ir stabils.

Ironiski ir tas, ka vairums ārpus eirozonas esošo valstu šajos kritērijos iekļaujas. Piemēram, budžeta deficīts pērn “rāmjos” turējās visām, inflācija tikai nedaudz bija par augstu Čehijā un Ungārijā, valsts vērtspapīru ilgtermiņa likmes normu pārsniedza tikai Polijā un Rumānijā, bet valsts parāds par augstu bija Ungārijā un Horvātijā.

Tādēļ vairumā gadījumu var teikt, ka tā saucamās jaunās ES dalībvalstis nevis nespēj izpildīt kritērijus eiro ieviešanai, bet gan vēlas saglabāt savas valūtas un palikt ārpus eirozonas. No vienas puses, tas noteikti ir saistīts ar šajās valstīs pie varas pašlaik esošajiem politiskajiem spēkiem, kuri mīl runāt pretī visam, kas nāk no Briseles vai Frankfurtes. No otras puses - arī eirozona nav devusi pietiekami daudz iemeslu uz to tiekties. Konverģences kritēriji daudz tika apspriesti jau pirms Latvijas pievienošanās, un nekas daudz jau šajā ziņā nav mainījies. Kamēr eirozonas jaunpienācējiem tiek prasīta laba finanšu veselība, ar monetārās savienības sākotnējo iemītnieku finanšu disciplīnas grēciņiem neko īsti iesākt nevar. Visai grūti iztēloties, ka par pārlieku augstu valsts parāda līmeni no eirozonas izmet Itāliju vai par problēmām noturēt grožos budžeta deficītu – Franciju. Turklāt nedienas ar Grieķiju pēdējās finanšu krīzes laikā parādīja, ka tas ir nopietns drauds visai eirozonai.

Iedzīvotāji pret, bet lieto

Duālo situāciju ar eiro šajās valstīs labi parāda “Eirobarometra” aptaujas. Vairākās valstīs vairums aptaujāto atbalsta eiro ieviešanu – Rumānijā, Ungārijā un Bulgārijā. Vismazākais atbalsts eiro ieviešanai ir Čehijā un Zviedrijā, bet Horvātijā un Polijā par un pret eiro ieviešanu esošo cilvēku skaits ir visai līdzīgs.

 

 

Vienlaikus ļoti daudzi šo valstu iedzīvotāji paši eiro izmanto – turklāt nevis tikai ceļojumu laikā, bet paši savās valstīs. Tā 79% Rumānijas iedzīvotāji atzinuši, ka savā valstī norēķinos vismaz reizi vai biežāk ir izmantojuši eiro. Horvātijā šis īpatsvars ir 62%, Bulgārijā – 50%, Polijā – 44%, Ungārijā – 36%, bet Čehijā – 26%. Tikai Zviedrijā eiro pašu mājās ir izmantojuši vien 8% aptaujāto.

Lielākā daļa Ungārijā un Rumānijā aptaujāto arī uzskata, ka eiro ieviešana ir nākusi par labu tām valstīm, kur tas ir noticis, bet Horvātijā un Čehijā lielākā daļa ir tieši pretējās domās.

Vienlaikus pārliecinošais vairākums ārpus eiro zonas esošo valstu iedzīvotāju “Eirobarometra” aptaujā ir pauduši uzskatu, ka viņu zeme nemaz nav gatava eiro ieviešanai. Vidēji tikai 21% šo valstu iedzīvotāju domā, ka viņu zeme ir gatava ieviest eiro. Optimistiskākie ir zviedri, bet viszemāk savu gatavību eiro vērtē poļi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti