Skaitļi un fakti: Eirozona risinājuma meklējumos

Eirozonai ir jātiek galā ar problēmām, kuras skaidri iezīmēja aizvadītā krīze. Taču, vai tas izdosies, vēl nav pilnīgas pārliecības.


Galvenās problēmas ir skaidri zināmas – eirozonas valstu parādu pieaugums, uz augošiem tēriņiem vērstie valstu budžeti, kā arī populistu uzvaras gājiens daudzu Eiropas valstu vēlēšanās, kas rada papildu bažas par racionālu saimniekošanu. Tādēļ ne viens vien ekonomists norāda, ka jaunai krīzei eirozona nav gatava.

Secinājumi ir, rīcība kavējas

2008. gads visā pasaulē un arī Eiropā atnesa smagāko krīzi kopš Otrā pasaules kara laikiem. Krīze arī iezīmēja galveno eirozonas klupšanas akmeni – kaut arī virkne Eiropas Savienības (ES) valstu (šodien jau 19) lieto vienu valūtu, tām katrai ir savs budžets, nodokļu politika, valsts parāds, prioritātes, kurām tiek atvēlēta nauda, un ne vienmēr tas sakrīt ar kopīgajām Eiropas prioritātēm. Krīzē smagāko klupienu no eirozonas valstīm piedzīvoja Grieķija. Krīzi kaut kā pārdzīvoja gan Grieķija, gan eiro, bet tas arī radīja pamatotus jautājumus par to, kā rīkoties šādos gadījumos un kā novērst to, ka viena vai vairākas valstis gremdē visu eirozonu, jo nauda un tās vērtības kritums var smagi atspēlēties gan visparastāko iedzīvotāju maciņos, gan uzņēmumu darbībā.

“Raugoties nākotnē, jāsecina, ka Grieķijas gadījums var nebūt izņēmums, jo valdības parāds ir būtiski pieaudzis gandrīz visās eirozonas valstīs (vidēji no 65% no iekšzemes koprodukta 2007. gadā līdz 89% 2016. gadā). Tādējādi, saskaroties ar nākamo ekonomikas lejupslīdi, līdzīgas bažas var rasties arī par citām savienības dalībvalstīm,” vērtējumā par eirozonas reformām sacījis Latvijas Bankas ekonomists Kārlis Vilerts.

Eirozonas dalībvalstīm ir noteikti arī dažādi ierobežojumi – gan valsts parādu apmēram, gan budžeta deficītiem utt. Tomēr ir redzams, ka dalībvalstis tos mēdz arī pārkāpt un īsti pat nav mehānismu, kā par pārkāpumiem efektīvi “uzšaut pa pirkstiem”. Tāpat ierobežojumi gadu no gada ir kļuvuši arvien komplicētāki un līdz ar to plašāk interpretējami.

Vilerts norāda, ka tādēļ arvien lielāku piekrišanu gūst viedoklis, ka ierobežojumi būtu jāsaista ar vienkāršiem budžeta izdevumu ierobežošanas nosacījumiem, piemēram, valdības budžeta izdevumi nedrīkst augt straujāk par ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes tempu.

Ar konkrētiem risinājumiem gan pagaidām klājas grūtāk, jo ir jāatrod smalkais līdzsvars starp Eiropas valstu pašnoteikšanos un kopīgo monetāro savienību.

Grūtā saskaņošana

“Eirozonas dalībvalstis ir dažādas. Šeit nekad nevaldīs vienota pieeja vai “vienreiz un uz visiem laikiem” saskaņota kopēja izpratne par to, kā vislabāk virzīt uz priekšu ekonomikas un  monetāro savienību. Kopīgais mērķis tomēr ir stiprināt vienoto valūtu un kopīgi risināt kopīgo interešu jautājumus, kas sniedzas pāri valstu robežām. Pašreizējais uzdevums ir pāriet no idejām uz praktiskiem risinājumiem, lai noteiktu turpmāko virzību, kas būtu pragmatiska un elastīga, bet tomēr efektīva visiem,” teikts Eiropas Komisijas pārdomu dokumentā par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu.

Kā pirmos Eiropas Komisija grib atrisināt jautājumus, kuri ir saistīti ar finanšu tirgu – banku savienības izveides pabeigšanu un kapitāla tirgus savienības izveidi.

Taču tālāk jau būtu jāķeras pie jautājumiem, par kuriem vienošanos panākt būs daudz grūtāk. “Noturīgu ekonomikas struktūru konverģence nenozīmē politiku un situāciju saskaņošanu visās jomās. Nav iespējams visos gadījumos piemērot vienu metodi tādas ekonomiskās un monetārās savienības ietvaros, kas izveidota no dalībvalstīm ar dažādām ekonomikas iezīmēm un dažādos ekonomikas attīstības līmeņos — no nobriedušām lielām ekonomikām, kā Vācija, Francija un Itālija, līdz mazām ekonomikām, kuras vēl tikai cenšas ieņemt atbilstošu trajektoriju, kā lielākā daļa dalībvalstu, kuras pievienojās ES 2004. gadā vai vēlāk. Tomēr tas nozīmē, ka ir jāpanāk vienošanās par kopīgu pieeju. Tas ir galvenais jautājums, par ko dalībvalstīm ir jādiskutē, jo dažādās konverģences koncepcijas ietver dažādus īstenošanas instrumentus,” norādīts tajā pašā pārdomu dokumentā.

Kā potenciālais termiņš, kad ar šiem jautājumiem tomēr būtu jātiek skaidrībā, nosprausts 2025. gads.

Pašlaik gan ir jautājums, vai visām iecerētajām reformām pietiekami daudz laika dos dzīve. Ekonomikā ir raksturīgs cikliskums. Tagad ir redzama izaugsme, bet ir tikai laika jautājums, kad sāksies nākamā lejupslīde. Un vai līdz tai eirozona paspēs sakārtoties un atrisināt savas problēmas?

Pašlaik gan tiek prognozēts, ka ekonomikas izaugsme, lai gan kļūst lēnāka, kādu laiku vēl turpināsies. Tādējādi dodot laiku arī eirozonas reformēšanai un stiprināšanai.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ekonomika
Ziņas
Jaunākie
Interesanti