To, ka pensiju sistēmas reformēšana var kļūt par politiskās karjeras “kapu”, pašlaik pieredz Francija. Tur vēlme mainīt pašreizējo, ļoti fragmentēto pensiju sistēmu, radījusi milzu protesta vilni. Pretstāve starp valdību, kas grib reformas, ar arodbiedrību, kas vēlas aizstāvēt strādājošos, ir liela, taču galvenais konflikts slēpjas citur - pensiju sistēmas būtība ir paaudžu solidaritāte un briest paaudžu konflikts.
Proti, paaudze, kurai drīz būs jādodas pensijā, nevēlas, lai tiktu paaugstināts pensionēšanās vecums vai “noņemti” kādi no ierastajiem pensiju sistēmas labumiem.
Savukārt paaudze, kura tagad tikai ienāk darba tirgū vai arī kurai būs jāstrādā vēl vairākas desmitgades, pamazām sāk saprast - ja nekas nemainīsies, tad viņu makos paliks mazāk naudas. Proti, pēc pārdesmit gadiem, lai uzturētu arvien augošo pensionāru skaitu, strādājošajiem sociālajos maksājumos nāksies ieskaitīt arvien lielāku sava atalgojuma daļu. Pagaidām gan jāsaka, ka daļa jaunās paaudzes to saprot ne visai skaidri un drīzāk sūkstas, ka viņiem nākšoties strādāt ilgāk nekā vecākiem.
Reformas nebeidz beigties
Nav tā, ka pensiju sistēmas nebūtu reformētas jau iepriekš. Eiropas Komisijas pētījumā par pensiju sistēmu reformām konstatēts, ka pēdējās desmitgadēs pusē no ES dalībvalstīm ir pieņemti lēmumi, lai mēģinātu pensiju sistēmas piemērot atbilstošu demogrāfiskajām izmaiņām.
Visbiežāk lēmumi ir bijuši saistīti ar pakāpenisku pensionēšanās vecuma celšanu vai arī nākotnē tā sasaistīšanu ar tādu rādītāju kā paredzamais dzīves ilgums. Proti, ja tas kādā valstī aug, automātiski palielinās arī pensionēšanās vecums, ja ne, tad pensionēšanās vecums nemainās.
Arī Latvijā pašlaik pensionēšanās vecums pakāpeniski palielināsies, līdz 2025.gadā sasniegs 65 gadus.
Grafiks:
Tomēr eksperti norāda, lai gan pensionēšanās vecuma celšana ir teju vai neizbēgama, arī šis solis nebūs tā “brīnumnūjiņa”, kura spētu atrisināt visas problēmas, ar kurām pensiju sistēmu ilgtspējai būs jāsaskaras Eiropā.
Pēc Eiropas Komisijas ekspertu domām veiksmīgs risinājums ir izmaiņas demogrāfiskajā situācijā un budžetā automātiski arī sasaistīt ar izmaiņām pensiju sistēmā. Tas ļauj sistēmai daudz elastīgāk pielāgoties un noņem arī politisko spiedienu, kurš var rasties, ja par izmaiņām katru reizi būtu jālemj valdībai un parlamentam. Turklāt jāatceras, ka nākotnē arvien augs to vēlētāju skaits, kurš būs pensijas vai pirmspensijas vecumā un drīzāk no politiķiem pieprasīs sev labvēlīgus lēmumus.
Tāpat mūsdienās vairs nevar paļauties uz to, ka visas vajadzības spēs segt pamata pensiju sistēma, kuras darbības princips ir – šodienas strādājošie caur sociālajām iemaksām maksā pensijas šodienas pensionāriem.
Arvien lielāka nozīme būs jāpiešķir pensiju fondiem, kuros strādājošie savas dzīves laikā veic uzkrājumus savām pensijām nākotnē.
Ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis intervijā laikrakstā “Diena” pat nesen pieļāva, ka pirmais pensiju līmenis jeb pamata pensiju sistēma demogrāfiskā spiediena dēļ pēc 75 gadiem, iespējams, vispār vairs nebūs darboties spējīga.
“Žizele” pret Makronu
Atgriezīsimies Francijā. Tur pašreizējās reformas vedina uz pretrunīgiem secinājumiem. No vienas puses, ikviens politiķis pēc plašajiem arodbiedrību protestiem Francijā saprot, ka ķeršanās pie pensiju reformēšanas var nozīmēt arī viņa politiskās karjeras beigas. No otras puses, tieši Francijas pieredze skaidri parāda, kādus “Augeja staļļus” var nākties mēzt, ja politiskie priekšgājēji pensiju sistēmas reformēšanu ir gadiem likuši tālajā plauktiņā.
Francijas prezidenta Emanuela Makrona iecerētā pensiju reforma paredz ieviest universālu pensiju sistēmu, kas aizstātu pašreizējos 42 "īpašos režīmus", ko bauda dažādās nozarēs strādājošie. Tādēļ Francijā jau labu laiciņu notiek plaši arodbiedrību protesti.
Akcija, kura laikam piesaistīja lielāko mediju uzmanību visā pasaulē, bija baleta "Žizele" atcelšana Parīzes operas namā "Palais Garnier", jo arī opernama darbinieki pašlaik bauda īpašu pensionēšanās režīmu.
Tādēļ nav nekāds brīnums, ka mūsdienu politiķi cenšas izvairīties no pensiju sistēmas reformēšanas. Var vērot pat pretējo – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pēdējā pētījumā par pensijām norādīts, ka dažās valstīs politiķi, izmantojot pēdējos gados vērojamo ekonomikas izaugsmi un papildu ienākumus budžetos, atkāpjas no iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, lai izpatiktu vēlētājiem.
