Eiropas pensiju atbilstības ziņojums liecina, ka pirms diviem gadiem, par kuriem analizēti dati, 18,2% jeb 17,3 miljoni Eiropas iedzīvotāju 65 un vairāk gadu vecumā bija pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Tostarp Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 2016.gadā tas attiecās uz vairāk nekā 30% iedzīvotāju šajā vecuma grupā. Sliktāki rādītāji bija vien Bulgārijā. Pretējā skalas pusē atrodama Luksemburga, Dānija, Francija un Nīderlande.
Turklāt statistika rāda, ka īpaša riska grupa ir sievietes, tostarp Baltijas valstīs nabadzības un sociālās atstumtības riskam ir pakļauti 40% 65 un vairāk gadu vecumu sasniegušās sievietes. Tas ir saistīts ar to, ka sievietēm vidēji ir zemāks atalgojums un attiecīgi pensijas, kā arī ar to, ka sievietes vidēji dzīvo ilgāk nekā vīrieši un tādēļ mājsaimniecībās pēc dzīves drauga zaudēšanas nereti paliek saimniekot vienas un visi izdevumi ir jāsedz no vienas pensijas.
Pensiju apmērs Baltijas valstīs ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (ES). Taču tā nav tikai Latvijas vai Baltijas īpatnība.
Praktiski visās tā saucamajās jaunajās ES dalībvalstīs pensijas, salīdzinot ar Rietumeiropu vai Skandināviju, atšķiras nevis par procentiem, bet reizēm.
Piemēram, Dānijā vidējā vecuma pensija ir 15 reizes lielāka nekā vidējā pensija Bulgārijā. Kopumā vidējā pensija Bulgārijā veido vienu astoto daļu no vidējās ES pensijas, Rumānijā un Lietuvā – vienu piekto daļu, Latvijā un Horvātijā – vienu ceturto daļu, bet Igaunijā, Ungārijā, Slovākijā un Čehijā – vienu trešdaļu no vidējās ES pensijas.
Vai šajā ziņā kaut kas mainīsies? Ātri, visdrīzāk, nē. Iemesli ir saistīti nevis ar valstu nevēlēšanos maksāt lielākas pensijas, bet gan ar nodokļu ieņēmumiem un budžetu lielumu dažādās Eiropas valstīs, kā arī lēmumiem par budžeta naudas izlietojumu. “Eurostat” dati liecina, ka Latvijā 2015.gadā izdevumi sociālajai aizsardzībai, no kuras lielāko daļu veido vecuma pensijas, sasniedza 14,9% no iekšzemes kopprodukta, kamēr ES vidēji – 29%. Piemēram, jau pieminētā Dānija sociālajai aizsardzībai ir tērējusi 32,3% no iekšzemes kopprodukta.
Tāpat „Eurostat” dati liecina, ka
Baltijas valstu pensionāriem nākas saskarties ar ievērojamu ienākumu kritumu, beidzot savas darba gaitas.
Īpaši izveidots ienākumu aizstāšanas rādītājs ilustrē, kā mainās eiropiešu ienākumi 65 līdz 74 gadu vecumā, kad vairums pensionējas, salīdzinot ar vidējiem ienākumiem 50 līdz 59 gadu vecumā, kad darba dzīve tuvojas noslēgumam. Vidējais ES ienākumu aizstāšanas rādītājs ir 58%, tomēr dati dažādās valstīs atšķiras būtiski. Luksemburgas vai Itālijas iedzīvotāji pēc darba gaitu noslēgšanas var rēķināties ar pensiju, kura ir visai tuva ienākumiem karjeras noslēguma posmā, bet ļoti daudzās valstīs, tostarp Baltijā, pensijas neveido pat pusi no kādreizējiem ieņēmumiem.
Vienlaikus nevar teikt, ka bagātākas valstis automātiski garantē iepriekšējiem ienākumiem līdzīgas pensijas. Daudzās turīgās Eiropas valstīs – Vācijā, Dānijā, Beļģijā, Nīderlandē u.c. – pensiju sistēma nodrošina vidēji vien pusi no darba gaitās pierastā ieņēmumu līmeņa. Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kuriem bija augstākas algas, saņem daudz līdzvērtīgākas pensijas tiem, kuri bija zemo algu saņēmēji. Savukārt savam ierastajam dzīves līmenim pierastie ienākumi augstāku algu saņēmējiem pensionējoties jānodrošina no privātiem pensiju fondiem vai uzkrājumiem.
